Gandrīz katram latvietim ir savas atmiņas par Mārtiņu Braunu. Dienās pēc viņa aiziešanas, kā jau tas parasti notiek, sociālajos tīklos vērojama tāda kā sacensība par to, kurš viņam vistuvāk ticis un pratis izbaudīt Māriņa Brauna daiļradi vai fizisko klātbūtni. Tas, protams, ir normāli, it īpaši šajos laikos, kad sociālie tīkli ir gandrīz vai vienīgā iespēja publiski paust savas sajūtas – prieku, viedokli un arī zaudējuma sāpes. Tiek publicētas dažādu laiku fotogrāfijas un video, dzejnieku rindas no Mārtiņa Brauna dziesmām, kas šajā brīdī šķiet piemērotas, – nepielūdzamā, dabas diktētā kārtība, ka neviens no mums nav mūžīgs un katram agri vai vēlu pienāk savs laiks, kad šī pasaule jāatstāj, tajās tiek atgādināta bieži, bet bez saldsērīga sentimenta un bezjēdzīgā jautājuma "kāpēc?".
Nekad nav vienādi
Mārtiņa Brauna gadījums, kad par viņu kaut kas sakāms ir gandrīz katram, viņam pašam gan jau tīri labi ietu pie sirds, – viņš sajustu, cik ļoti ir spējis cilvēkus uzrunāt ar mūziku. Jo tā mūzika ir viņš pats. Un, kamēr autors izpilda savu darbu, viņam ir tiesības to mainīt un katru reizi spēlēt citādi – ne vien rokmūzikas, bet arī koru koncertos viņš ir brīdinājis diriģentus, ka nekad nespēlēs savu klavieru vai sintezatora partiju vienādi. "Tas būs tā, kā man tajā brīdī ienāks prātā un kā es jutīšu, kā tas pašlaik iet kopā ar kori. Visi, kas ar mani šancē, pie tā jau ir pieraduši," teica Mārtiņš Brauns sarunā pirms trim gadiem. Abi ar Sīpolu dziedātāju un basģitāristu Niku Matvejevu uzskatīja sevi par koncertizpildītājiem, jo ierakstos mūzika "tikusi izkastrēta".
Arī pārējiem mūziķiem, kuri kopā ar Mārtiņu Braunu spēlēja grupā Sīpoli un citos sastāvos, viņš ļāva izpausties un improvizēt, kļūt par iesaistītajiem skaņdarbā, kas katru reizi, kad to spēlē, tiek būvēts no jauna klausītāju acu priekšā, nevis tikai nospēlēts pēc notīm. "Es uzrakstu pirmās četras taktis, un tālāk domā pats. Ja esi slikts mūziķis, es tev uzrakstīšu notis," smejoties piebilda Mārtiņš Brauns, vienmēr uzsverot, cik svarīga ir grupas kā organisma sajūta, lai nebūtu kā tagad, kad visi labie mūziķi ir uz izķeršanu un pēc koncerta viņiem nav vaļas noklausīties pat komponista komplimentos, jo jāskatās pulkstenī un jāpaspēj uz nākamo darbiņu. Mārtiņš Brauns nevēlējās nevienu vārdā saukt, bet tāda nu ir tā kapitālisma patiesība – katram sava maize jāpelna.
Galvenais – vienkāršība
Komponista atstātā mūzika nav atraujama no viņa personības. Šī banālā patiesība ir pluss, kamēr autors ir dzīvs, bet kļūst par mīnusu pēc viņa aiziešanas – ar to nu mums visiem ir jāsamierinās. Tas ir laikmets, kas ir aizgājis. Iztēlē jau dzirdu Mārtiņa smieklus un pretargumentus šim apgalvojumam, jo mēs joprojām klausāmies arī mūziku, kas sacerēta pirms vairākiem gadsimtiem, un neviens taču nezina, cik izcili autori to spēlēja paši, bet XX gadsimtam salīdzinājumā ar iepriekšējiem ir bijusi tā priekšrocība fiksēt autorus ne tikai notīs.
Mārtiņam Braunam patika draudzīgi pastrīdēties par šādiem jautājumiem un jebkurām citām tēmām, ieskaitot dažādas cilvēku vājības un atkarības, tīri sadzīviskas lietas un instinktu vadītu kaisli, nebēdnīgi pabārstoties ar vienu otru vārdu vai izteicienu, ko ierasts pieskaitīt primitīvo un rupjo saimei. Savulaik kopā ar aktieri Edgaru Liepiņu viņam bija programma ar dziesmām, kurās izmantotas tā sauktās nerātnās dainas, tā izpelnījusies Maestro Raimonda Paula kritiku, ka ar viņa dziesmām pirms tam popularitāti ieguvušais talantīgais aktieris vēlāk esot aizgājis radošajos neceļos. Atmiņā ataust arī Nika Matvejeva reiz stāstītais, ka abi ar Raimondu Paulu reiz satikušies pie Nacionālā teātra un liels bijis Maestro izbrīns, ka Niku Matvejevu kā senu paziņu uzrunā kāds no tiem, kas nošņurkuši uz ielas diedelē santīmus mēriņam.
Mārtiņš Brauns, uzskatīdams, ka vienkāršība ir galvenā talanta pazīme, kā piemērus minējis vairākus paša sastaptus pasaulslavenus cilvēkus – komponistus un diriģentus –, kuri gatavi parunāties ar jebkuru. Talants ir dāvana, ko pats var arī nenovērtēt, bārstoties ar to pa labi un pa kreisi, bet negulētās stundas un citus ieguldītos līdzekļus sarēķināt prot katrs.
Jāieslēdz bremzes
Protams, pēc autora aiziešanas mums paliek gan notis, gan ierakstos dzirdamie aranžējumi, video redzama paša Mārtiņa Brauna peldēšana savā mūzikā, ausīm sadzirdamo priekšnesumu papildinot ar izteiksmīgām ķermeņa kustībām un sejas mīmiku, – tas viss notika dabiski. Viņam ļoti nepatika, ja kāds visvisādi "iztaisās" tikai tādēļ, lai skatītājiem būtu, ar ko acis pamielot. Tēlošanu viņš uzreiz pamanīja. Neviens Mārtiņa Brauna mūzikas izpildījums bez viņa paša nebūs pilnvērtīgs, lai kā dažādi pieredzējuši mūziķi censtos. Un tā tas ir ar visu viņa grupu Sīpoli. Kad nu jau pirms daudziem gadiem atkal notika kopā sanākšana koncertos, grupai nepievienojās Aiva Brauna, jo viņa gadu desmitiem ilgi nebija dziedājusi. "Jebkurš dziedātājs, ja nedzied gadu, jau ir pagalam. Pēc tam ir vajadzīgi divi trīs gadi, lai to atgūtu. Ar fizisko vairs nepaņemsi, kad esi vecāks, ir jādod vokālā kvalitāte," teica Mārtiņš, neatrodot citu risinājumu kā Aivas vietā paņemt trīs jaunas dziedātājas. Ieva Sutugova, Zane Gudrā un Indra Kļimoviča trijatā mēģināja paveikt to, ko septiņdesmito gadu nogalē un astoņdesmitajos gados Sīpolu oriģinālā soliste viena pati.
Gan jau tagad tiks rīkoti visādi veltījuma un piemiņas koncerti, bet nevienu no tiem negribas dzirdēt. Vismaz pagaidām. Ir jāpaiet laikam, lai viss nosēstos. Varbūt ne tik ilgam laikam, kamēr vairs nebūs dzīvo vidū neviena, kurš bijis klāt koncertos ar paša autora piedalīšanos, bet šis ir brīdis, kad labais tonis būtu ieslēgt bremzes.
Mārtiņš un Niks
Kad 2014. gadā uz neatgriešanos aizgāja ar vareno balsi apveltītais Niks Matvejevs (viņam Mārtiņš, kā atceras Aiva, bija elks kopš pirmās satikšanās reizes), kuram pašam to labpatikās izskaidrot ar jaunībā peldēšanā uztrenētajām plaušām, protams, arī viņam aizstājēju atrast nebija iespējams. Mārtiņš, runājot par dziesmu no svītas Alberts, ko pats dēvēja par "Lielo Albertu", minēja četras oktāvas, ko citiem dziedātājiem "pacelt" nav iespējams. Protams, ne jau matemātikai šeit ir nozīme, bet Mārtiņa un Nika spējai muzikāli organiski saplūst vienam ar otru – dažos Sīpolu ierakstos pat grūti saprast, kuros mirkļos kura balss skan – abi mācījās un pārņēma viens no otra, cik nu prata. Niks – Mārtiņa kā komponista redzējumu, Mārtiņš no Nika – viņa dziedāšanas intonācijas, cik nu balss aparāts atļāva, jo tur nebija to četru oktāvu.
Īpaši abu muzikālo saskaņu varēja izbaudīt mazajos akustiskajos koncertos, kad Mārtiņš un Niks uzstājās divatā. Vēlāk vairākas Nikam rakstītās dziesmas Mārtiņš Brauns sāka dziedāt pats, bet tikai īsu ievadu un tālāk spēlēja tās kā instrumentālus skaņdarbus, ļaujot dziedāt klausītājiem. Klusu pie sevis vai saņemties to darīt pilnā rīklē – tas nu atkarīgs no katra muzikālās dzirdes un spējas paškritiski novērtēt – sanāk pietiekami labi vai tomēr labāk paklusēt, kā to dara Mārtiņš, ļaujot dziedāt instrumentiem. Uz tiem, kuri tagad piesauc mākoņu maliņas un saka: "Mārtiņš ar Niku tur atkal ir kopā", gribas paskatīties ar tikpat skarbu aci kā uz piemiņas koncertu rīkotājiem, kas noteikti jau ir ieņēmuši zemo startu un kaļ lielos biznesa plānus. Mārtiņam Braunam nepatika koncerti ar lielu auditoriju, arī ar paša piedalīšanos ne, jo tad "tie vairs nav klausītāji, bet gaļa". Izņēmums ir Dziesmu svētki – vienīgi tik lielam izpildītājsastāvam, kāds ir koris, pienākas arī atbilstoši liela auditorija.
Ko tu te lecies!?
Mūzika vairāk nekā diviem simtiem filmu, tikpat daudz teātra izrāžu, kam komponēta mūzika un dziesmas, no kurām ārpus dažādu teātru iestudējumiem tikai neliela daļa turpinājusi skanēt Sīpolu izpildījumā. Ap septiņdesmito un astoņdesmito gadu miju, būdams Drāmas teātra muzikālās daļas vadītājs, Mārtiņš Brauns pamanījās sacerēt mūziku arī gandrīz visām Jaunatnes teātra izrādēm, deviņdesmitajos daudz rakstījis neatkarīgā teātra Kabata izrādēm, nošu vienīgos eksemplārus nodevis teātra vadītājai Ditai Balčui, un pašam kopiju no tiem vai ierakstu pat neesot bijis. Latvijas Radio arhīvā diemžēl nav saglabājušās Kukuša balādes (1980), ko Sīpoli ieskaņoja kopā ar Borisa Grebenščikova grupas Aquarium mūziķiem. Varbūt tagad to visu kāds atradīs?
Mārtiņš Brauns apzinājās sava paveiktā vērtību – par to nav šaubu, un tā atkal nebija lielīšanās, bet dabiska sadzīvošana ar talantu, ko daba devusi, jo pašam piemita spēja ar kritisku ausi arī no malas paklausīties un saprast, vai tam ir kāda mākslinieciska vērtība vai tomēr ne. Mārtiņam Braunam gan patika rotaļāties, un viņš apzināti radījis arī daudz tādu dziesmu, ko pats nekautrēdamies atzina par stulbām, jo arī tādas ir vajadzīgas. Viņš bieži vien sevi dēvēja par sliņķi salīdzinājumā ar tiem komponistiem, kas mums bijuši agrāk, un uzskatīja, ka dziesmai Saule. Pērkons. Daugava pirmā vieta tautas aptaujā par labāko latviešu dziesmu ir nepelnīta.
"Tās taču ir gadsimta dziesmas! Tur man tādi morāliskie – kā var būt Saule. Pērkons. Daugava pirmajā vietā, ja ir Gaismas pils? Manējie ir bērna, sliņķa – un es sevi vēl visvisādi varu nosaukt – šļupsti, salīdzinot ar tiem darbiem, ko ir radījuši Dārziņš, Vītols, Melngailis… Un tad man ir drusku tādas kompleksainas sajūtas – ko tu te tagad lecies, ka esi pirmais… Kāds tu pirmais? Tas ir tāds laiks, ar ko tev ir paveicies," teica Mārtiņš Brauns. Tam var piekrist vai nepiekrist, bet neapstrīdams ir fakts, ka paveicies ir mums – visiem tiem, kuri kādu laiku piedzīvojuši šo pasauli kopā ar Mārtiņu Braunu.