gada iestudējums ar Lieni Kinču (titullomā), Aleksandru Antoņenko (Radamess), Oļesju Petrovu (Amnerisa) un Samsonu Izjumovu (Amonasro) galvenajās lomās un mūsu publikai labi pazīstamo poļu maestro Tadeušu Voicehovski pie diriģenta pults.
Šis iestudējums, kas Operas aktīvajā repertuārā ir jau 18 gadu, ir tās repertuāra dārgums. Par ikdienas ("ierindas") izrādi neklātos saukt kaut vai Ilmāra Blumberga monumentālās, oriģinālās, neikdienišķās, vienlaikus krāšņās un dziļi saturietilpīgās scenogrāfijas un kostīmu dēļ. (Mākslinieka veikums Aīdā tika novērtēts gan ar Ministru kabineta, gan Latvijas Mākslinieku savienības, gan Teātra darbinieku savienības gada balvām.) Vizuāli satriecošais Mākslinieka teātris, kurš seko Verdi mūzikas krāšņajam vērienam un kura radīto telpu piepilda Māras Ķimeles režija, aizvadītajā sestdienā piedzīvoja vienu no mākslinieciski spilgtākajiem un emocionāli dziļākajiem muzikālajiem lasījumiem tā līdzšinējā skatuves mūžā.
Labi, ka izdevies saskaņot izrādes datumu, jo galveno lomu atveidotāji, mūsu - Latvijas opermākslinieki ar pasaules karjeru, mūs tagad apciemo viesmākslinieku statusā, un viņu darba kalendārā brīvu datumu nav daudz. Debitējusi Aīdas lomā tepat uz mūsu Baltā nama skatuves 2011. gadā, Liene Kinča šo lomu jau nodziedājusi arī Slovākijas Nacionālajā operā Bratislavā. Viņas Aīda ir atšķirīga no kādreizējā interpretācijas etalona, pie kāda šī iestudējuma skatītājus bija pieradinājusi lietuviešu prīma Irēna Miļkevičūte ar efektīgajiem piano pianissimo augstajās notīs. Kinčas sniegums uzrunā ar soprāna dramatiskajām krāsām un spēku, iztiekot bez tik filigrāniem specefektiem, toties piedāvājot plašu, dinamisku, gana niansētu un emocionāli pārliecinošu tēla vokālo pasniegumu. Aleksandrs Antoņenko pārliecina no dedzīgās pirmā cēliena ārijas līdz pat nāvei nolemto mīlētāju duetam finālā, kura skaistie melodiskie locījumi klusinātajā dinamikā (ciets rieksts dziedātājiem, lielo balsu īpašniekiem!) izskanēja līdzeni un patīkamā tembrā. Iespaidīgs karavadoņa vokālajā vērienā un cildenajā stājā, dedzīgs un maigs kā mīlētājs - šo amplitūdu dziedātājs piepildīja pārliecinoši, iekarojot arī tenoru diapazona spožās virsotnes. Bet tas, ko šajā izrādē izdarīja krievu mecosoprāns Oļesja Petrova, bija ne tikai izcili, bet jau ģeniāli. Tieši viņa bija pilnībā iejutusies savā - Amnerisas tēlā, pilnā vokālajā un aktierspēles spektrā atklājot šīs sievietes pasauli amplitūdā no mīlas kaisles līdz postošai greizsirdībai un atriebīgumam un no valdonības līdz patiesai, taču novēlotai nožēlai. Uguni grandiozajai traģēdijai Aīdas tēva, Etiopijas valdnieka Amonasro lomā piešķiļ Samsona Izjumova personība un stabilais baritons.
Tieši solistu ansamblis - augstāk nosauktajiem klāt pievienojot arī Romāna Poļisadova vareno basu virspriestera Ramfisa lomā, Rihardu Mačanovski kā Ēģiptes faraonu, kā arī Ievas Paršas vijīgo, austrumnieciski specifisko Virspriesterienes dziedājumu, bija 19. marta izrādes veiksmes ķīla. Diez vai tik spēcīgu līdzpārdzīvojumu spētu radīt vakars pat ar pasaulē izcilāko Aīdu vai Radamesu, taču bez tā kopīgā muzikālā virmojuma, kas liesmoja un savijās konkrēti šajā ansamblī, kur tieši Amnerisa iekveldināja Antoņenko tik ļoti iedegties lepnumā un kategoriski noraidošā naidā 3. cēliena duetā pirms liktenīgās tiesas. Bet, ja ir vēlme piedzīvot, kā izcilie mākslinieki izdzīvo šīs Verdi operas tēlus citos sastāvos, būs jādodas uz Parīzi, kur Aleksandrs Antoņenko šogad astoņu izrāžu sērijā no 13. jūnija līdz 12. jūlijam atveidos Radamesu Parīzes Nacionālajā operā. Vai uz Monreālas operu, kur četrās izrādēs septembra otrajā pusē Amnerisas greizsirdībā plosīsies Oļesja Petrova. Viss skatuves ansamblis Aīdā uz mūsu Operas skatuves satiksies vēlreiz Rīgas Operas festivālā 4. jūnijā.