Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Mūža simfonija. Mariss Jansons (14.01.1943.–30.11.2019.)

Katrs žests ir pārdomāts, izteiksmīgs un satura pilns. Visa mūzikas pasaule atceras maestro Marisu Jansonu (14.01.1943., Rīga–30.11.2019., Sanktpēterburga)

Pirmā decembra nakts, kad līdz ar pirmo iedegto adventes sveci sācies gaidpilnais Ziemassvētku pārdomu laiks, visai mūzikas pasaulei atnesusi neaptveramu zaudējumu – 76 gadu vecumā mūžībā devies viens no XX un XXI gadsimta lielajiem interpretācijas mākslas ģēnijiem maestro Mariss Jansons, kuru spožā talanta, meistarības, personības mēroga un vienlaikus sirsnīgās vienkāršības dēļ mīlēja, cienīja un apbrīnoja gan orķestri un solisti, gan publika. Atvadīšanās no viņa notiks šodien, 5. decembrī, no plkst. 10.30 Sanktpēterburgas filharmonijas Lielajā zālē, kur pēdējo reizi diriģents uzstājies šī gada februārī.

 

Piepildīta dzīve

Marisa Jansona sirds apstājās viņa dzīvoklī Sanktpēterburgā, kas kopš Jansonu ģimenes pārcelšanās no Latvijas 1956. gadā bija kļuvusi par viņa mājām. Tolaik viņš bija vēl tikai 13 gadu vecs zēns, kurš kopā ar māti operdziedātāju Iraīdu Jansoni piebiedrojās tēvam, ievērojamajam pasaules mēroga diriģentam Arvīdam Jansonam, kurš tobrīd bija Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) filharmonijas orķestra diriģents. Tad Mariss Jansons vēl nezināja, ka par viņa mājām kļūs visa simfoniskās mūzikas pasaule un izcilākie orķestri Krievijā, Eiropā, Skandināvijā un Ziemeļamerikā.

Lai gan laime satikties uz skatuves bijusi vien dažas reizes, par savu maestro viņu uzskata arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kura 90. jubilejas sezonas atklāšanas koncertā 2016. gada 16. septembrī Mariss Jansons piepildīja mūža sapni muzicēt kopā ar savu seno bērnības draugu, komponistu un pianistu Raimondu Paulu. Šajā neaizmirstamajā vakarā Mariss Jansons diriģēja arī Hektora Berlioza Fantastisko simfoniju – romantisku vēstījumu par mākslinieka mūžu un iekšējo pasauli, kura interpretācijas caurvija paša Marisa Jansona mūžu. Lai gan galēji pārblīvētais darba grafiks diriģentam neļāva bieži ciemoties dzimtenē, viņš neaizlaida atmatā latviešu valodu, vienmēr interesējās par Latvijas notikumiem un mūzikas dzīvi, vairākkārt aicināja līdzi savos pasaules ceļos Valsts akadēmisko kori Latvija, iestājās par jaunu koncertzāli Rīgā. Viņš neatlaidīgi cīnījās, lai jauna akustiskā koncertzāle tiktu uzcelta arī viņa vadītajiem orķestriem Oslo un Minhenē.

 

Mūzikai atdotā sirds

Ar izcilību absolvējis Nikolaja Rimska-Korsakova Sanktpēterburgas Valsts konservatoriju, Mariss Jansons 1969. gadā devās uz Austriju, kur studēja pie Hansa Svarovska Vīnē un pie Herberta fon Karajana Zalcburgā. Marisa Jansona vērienīgā pasaules karjera būtu kā ātrgaitas raķete uzšāvusies debesīs uzreiz pēc viņa uzvaras starptautiskajā Herberta fon Karjana fonda konkursā Berlīnē 1971. gadā, ja padomju varas instances nebūtu liegušas viņam pieņemt Berlīnes filharmoniķu galvenā diriģenta Karajana aicinājumu kļūt par viņa asistentu. 1973. gadā Mariss Jansons kļuva par Jevgeņija Mravinska asistentu pie Ļeņingradas filharmonijas orķestra diriģenta pults, 1985. gadā – par šī orķestra galveno diriģentu.

Vairāk nekā divdesmit gadu būdams Oslo filharmonijas orķestra galvenais diriģents, par kuru Mariss Jansons kļuva 1979. gadā, viņš šo kolektīvu izveidoja par pasaules klases orķestri. Mariss Jansons bijis Pitsburgas simfoniskā orķestra (1997–2004), Bavārijas Radio simfoniskā orķestra (no 2003. gada), Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra galvenais diriģents (2004–2015) un vairāku citu orķestru viesdiriģents. 2006., 2012. un 2016. gadā Mariss Jansons vadīja slaveno Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertu.

Mariss Jansons apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un Norvēģijas Karaliskā ordeņa zvaigzni. Viņš ir Lielbritānijas Karaliskās mūzikas akadēmijas goda loceklis (1999) un Vīnes Gesellschaft der Musikfreunde goda loceklis (2001). 2006. gadā Mariss Jansons saņēma balvu Grammy kategorijā Labākais orķestra sniegums par Dmitrija Šostakoviča 13. simfonijas izpildījumu kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un basu Sergeju Aleksaškinu. Dzimtenē Mariss Jansons 2014. gadā sumināts ar Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. Lielo mūzikas balvu viņš saņēmis arī par Latvijas Nacionālās operas atklāšanas svētku koncertu 1995. gadā.

Šie gan ir tikai fakti, paši galvenie ceļa stabiņi diriģenta bagātīgajā radošajā ceļā, kuru ejot viņš strādāja, sevi netaupīdams un nerēķinādamies ar veselības problēmām. Taču galvenais ir mūzikai atdotā sirds. Arī burtiskā nozīmē – jau 1996. gadā Mariss Jansons piedzīvoja pēkšņu, smagu sirdslēkmi, Oslo diriģēdams Džakomo Pučīni operu Bohēma. Ārsti liedza diriģēt, taču jau nākamajā gadā maestro atkal muzicēja ar orķestriem abpus okeānam… Arī šogad viņš bija atsācis koncertēt vien pēc nelielas atelpas. Aculiecinieku un skaņu ierakstu atmiņā paliks viņa ekspresīvās, dziļās, izjusti niansētās, līdz sirds dziļumiem saviļņojošās interpretācijas.

 

Sirsnīgākais maestro

"Mūzikas pasaule ir zaudējusi lielāko, spožāko, izcilāko, vismīļāko zvaigzni – Marisu Jansonu. Viņš bija gan mans lielākais skolotājs, mans mentors, gan arī visu mūsu vismīļākais un sirsnīgākais maestro. Ir tik neizsakāmi skumji apzināties, ka šī ģeniālā personība ir aizgājusi no mums. Mana lielākā un sirsnīgākā līdzjūtība Marisa ģimenei un tuvākajiem. Lai Dieva miers ir ar viņu," šos siltos atvadvārdus atsūtījis pasaulslavenais diriģents Andris Nelsons, kurš seko sava skolotāja ideāliem.

Marisu Jansonu atceras Raimonds Pauls: "Viņš bija īsts pasaules klases mūziķis. Viņš diriģēja klasisko repertuāru, bet paretam ar prieku darīja arī kaut ko citu. Viņam jau bija plāni nākamgad atkal kaut ko kopā darīt ar mani un Elīnu Garanču… Mēs iepazināmies, kad viņš vēl bija maziņš. Viņa vecākiem Jūrmalā bija vasarnīca, mūsu ģimenes bija labi pazīstamas," stāsta Raimonds Pauls. "Par spīti tam, ka strādājām dažādos mūzikas žanros, viņš ar lielu cieņu izturējās pret to, ko es daru, un viņam tas patika. Viņu piespiest kaut ko darīt nevarēja, viņš pats izvēlējās. Gatavojoties kopīgajam koncertam LNSO 90. jubilejā, mēs viņam par godu uztaisījām Vernisāžu, jo zināju, ka šo gabalu spēlēja viņa kāzās. Restorānā tas esot skanējis visu vakaru. Noaranžējām kā valsi, lai viņš varētu nodiriģēt. Domāju, ka viņš atteiksies, bet, nē, nospēlējām! Kā cilvēks viņš bija pati vienkāršība. Tu nekad nemanīji, ka viņš ir pasaules zvaigzne.

Tas, ka viņš mācēja orķestri dresēt, – jā! Atceros, ka banketā pirms prombraukšanas Mariss Jansons mūsu orķestrim teica: "Ceru, ka tad, kad es te nebūšu, jūs spēlēsiet tāpat kā tad, kad es biju pie pults…" Raimonds Pauls ierosina, ka Latvijā noteikti vajadzētu būt Marisa Jansona vārdā nosauktam simfoniskās mūzikas festivālam. Mariss Jansons to ir pelnījis.

 

Ceļš uz kvalitāti

Marisa Jansona personības starojums uzrunāja visus, kuri ar viņu sastapās. Tā tas bijis vienmēr – atzīst diriģents, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas operstudijas Figaro vadītājs, profesors Viesturs Gailis, kurš no 1982. līdz 1986. gadam pie abiem Jansoniem – tēva un dēla – mācījies Sanktpēterburgas konservatorijā. "Droši vien visi runā par viņa talantu un mērķtiecību, bet es teikšu: pirmkārt – cilvēks. Marisam Jansonam piemita ļoti liela cilvēciska nesavtība. Viņš bija krietni aizrāvies ar pasniedzēja darbu. Diez vai tajā laikā kāds cits students dabūja viņa darbu tik daudz, cik es. Es gatavojos Karajana konkursam, un viņš absolūti nesavtīgi, dedzīgi strādāja arī savā atvaļinājumā. Arī viņa pedagoga, tāpat kā diriģenta, darbs bija ļoti metodisks, uz kvalitāti mērķēts. Viņam tas padevās, un viņš to juta un ļoti labprāt, ar lielu aizrautību darīja. Orķestra mēģinājumos jau tad vienmēr varēja manīt, cik racionāli, īsi un precīzi viņš vienmēr atrod ātrāko un taisnāko ceļu uz kvalitāti." Atceroties skološanos pie Marisa Jansona, Viesturs Gailis uzsver: "Tikai talantīgie praktiski nekad nav labi pedagogi, bet viņš bija ļoti labs pedagogs."

Jau tolaik Viesturu Gaili pārsteigušas Marisa Jansona neiedomājamās darbaspējas: «Viņa agrīnie Grīga mūzikas ieraksti ar Oslo filharmoniķiem bija diezgan ikdienišķi, bet pārsteidza temps, kādā viņš pilnveidojās un izkopa orķestri. Manuprāt, te noteicošā bija viņa metode un neatlaidība darbā ar sevi un savām diriģenta nepilnībām. Domāju, ka viņš jau toreiz bija "ziloni apēdis". Tam apakšā bija ārkārtējs, neatlaidīgs darbs." Par spīti tam, ka vēlākajos gados skolniekam un skolotājiem bijušas tikai dažas īsas tikšanās, kad Mariss Jansons atbraucis uz Rīgu, tās bijušas ļoti sirsnīgas. "Jo vecāks viņš kļuva, jo sirsnīgāks. Ļoti liela labvēlība, cieņa. Tā viņam pret visiem bija no agras jaunības. Tāda bija visa Jansonu ģimene. Viņi izcēlās pat uz ļoti inteliģentās Pēterburgas fona. Es Marisu tik ļoti cienu un mīlu, ka varu runāt tikai vispārākajā pakāpē, augstākajās kategorijās. Diriģējot viņš nekad nebija ārišķīgs, bet bija ļoti spilgts un zināja, kā sevi pasniegt. Arī mūs viņš mācīja: uz diriģentu skatās, viņam uz skatuves ir labi jāizskatās. Mariss Jansons vienmēr izskatījās ļoti labi. Viņa diriģēšanas tehnika bija skatāma," kādreizējais meistara students raksturo viņa diriģēšanas manieri.

"Ceru, ka man ir izdevies kaut ko pārņemt no Jansonu pedagoģiskās metodes: par ko sākumā runāt, kā nepārkāpt kādam etapam pāri, attīstot diriģenta iemaņas," piebilst Viesturs Gailis, kura paša audzēkņu vidū ir pašreizējais LNSO galvenais diriģents Andris Poga un Sinfonia Concertante mākslinieciskais vadītājs Andris Vecumnieks.

 

Tie bija svētki

"Mariss Jansons bija ne tikai ģeniāls, pasaulslavens mūziķis, bet arī sirsnīgs cilvēks," saskarē pārliecinājies LNSO pirmo vijoļu grupas koncertmeistars Raimonds Ozols, kuru maestro reiz iesaistījis vienā Bavārijas Radio simfoniskā orķestra programmā. "Viņa harisma, attieksme pret darbu iedvesmo visus mūziķus katrā mēģinājumā spēlēt ar maksimālu atdevi un sajūsmu. Ar skatienu un rokām viņš māk savākt un sabalansēt orķestri, un no jebkura skaņdarba viņš spēja iztaisīt šedevru." Tā bijis arī tajās neaizmirstamajās reizēs, kad Mariss Jansons viesojies dzimtenē pie LNSO.

"Tie bija lieli svētki. Žēl, ka mēs tos vairs nepieredzēsim. Visi kolēģi nopietni gatavojās, jau labu laiku pirms maestro ierašanās ņēma notis uz mājām un ar lielu sajūsmu gaidīja kopīgās muzicēšanas brīdi. Viņš bija ļoti prasīgs arī pret sevi un nekad nevērtēja sevi augstāk par citiem." Marisa Jansona lielo atbildību pret darbu Raimonds Ozols raksturo ar epizodi pirms koncerta Rīgā Johana Štrausa valšu programmā, kuru pēc tam viņš diriģēja savā pirmajā Vīnes filharmoniķu Jaungada koncertā. "No rīta mēs viņu ar sievu sagaidījām lidostā. Viņš bija noguris un devās uz viesnīcu. Nākamajā rītā jautājām: kā jūs jūtaties Rīgā, vai labi izgulējāties? Sieva atbildēja: es jau labi izgulējos, bet Mariss līdz pieciem rītā orķestra notīm rakstīja štrihus, lai uz mēģinājumu viss būtu kārtībā."

 

Mūža skaņdarbs

Marisam Jansonam vistuvākā bija emocionāla, dziļa mūzika, tāpēc viņam ļoti patika Čaikovskis un tik tuvs bija Šostakovičs. Tomēr maestro mūža skaņdarbs ir Hektora Berlioza Fantastiskā simfonija. "Viņš to sāka diriģēt, kad vēl mācījos pie viņa Pēterburgā, un regulāri atskaņoja daudzus gadus. Laika gaitā interpretācija ir mainījusies, arī viņam kļuva ātrāki tempi un partitūras lasījums – laikmetīgāks. Dzimtenē šo simfoniju Mariss Jansons nodiriģēja ne tikai LNSO 90. jubilejas koncertā, bet arī toreiz, kad vēl 90. gados ciemojās Rīgā ar Oslo filharmonijas orķestri," stāsta Viesturs Gailis. Tieši šis bija izšķirošais pavērsiens Andra Nelsona radošajā ceļā: meistars un māceklis iepazinās, kad Andris glāba koncertu, aizstājot pēkšņi saslimušu trompetistu.

"Marisa nāve man ir liels trieciens. Viens no maniem vistuvākajiem draugiem ir aizgājis. Viens posms no dzīves ir izrauts, beidzies," saka latviešu diriģēšanas vecmeistars Aleksandrs Viļumanis. "Ar Marisu man saistās skaistākie bērnības un agrās jaunības gadi, jo mēs vairākas vasaras pavadījām kopā, nodarbojoties ar sporta spēlēm un ejot uz simfoniskajiem koncertiem Dzintaros. Pats par sevi saprotams, uz Mocarta Rekviēmu, ko diriģēja Marisa tēvs, mēs gājām regulāri. Mēs gājām uz visiem koncertiem, kuros piedalījās labākie savienības orķestri," diriģents atminas.

Abas ģimenes saistījusi cieša draudzība: vispirms draudzējušies Marisa un Aleksandra vecāki, un tad jau arī viņi paši. Būdami vēl pavisam mazi, no 1946. gada kopā gājuši uz operas izrādēm, kurās piedalījās abu vecāki (Marisa Jansona māte un Aleksandra Viļumaņa tēvs bija mūsu Operas solisti). Vasarās Jūrmalā spēlējuši futbolu un basketbolu. "Pa vasarām mēs dzīvojām vienā vasarnīcā Lielupē, 17. līnijā. Tas bija kā komūnā, un, kad Jansoni dzīvoja Vaivaros, arī mēs apmetāmies turpat blakus. Kad studēju un strādāju Pēterburgā, dzīvoju pie viņiem gandrīz kā audžuģimenē. Ar viņiem saistās mani visskaistākie brīži," saka Aleksandrs Viļumanis. Raksturojot Marisu Jansonu no profesionālā viedokļa, Aleksandrs Viļumanis īpaši izceļ viņa izkopto manuālo diriģēšanas tehniku. "Tā ir viena no labākajām, kādu esmu pasaules diriģentiem redzējis," uzsver Aleksandrs Viļumanis, kurš daudzkārt to vērojis bērnības drauga koncertos Vīnē. "Katrs žests ir pārdomāts, izteiksmīgs un satura pilns. Viņu ļoti vilka arī operas žanrs. Viņš iestudēja Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu un Pīķa dāmu, jau bija iecere par Borisu Godunovu Zalcburgā… Diemžēl palika tikai iecere… Kalpojot profesijai, viņš gāja pāri saviem spēkiem: strādāja ļoti fanātiski, līdz pēdējam sīkumam. Viņš, tāpat kā viņa tēvs, sadega uz mūzikas altāra. Apstāties viņš nevarēja, tāda ir viņa būtība. Viņš cīnījās līdz pašām beigām, nerēķinoties ar veselības problēmām. Mariss fanātiski mācījās, esmu tam aculiecinieks: iedziļinoties "grauza" skaņdarbu līdz pēdējam. Šī radošā apsēstība viņu zināmā mērā arī sabeidza."

Bērnības draugu pēdējā tikšanās bijusi 2018. gada maijā, kad Mariss Jansons atbrauca uz Rīgu ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri. "Turpat Operā draudzīgi pasēdējām paziņu lokā. Ar humoru atcerējāmies bērnību un jaunību, arī mūsu kopīgos nedarbus. Piemiņai palikusi Džuzepes Verdi operas Likteņa vara partitūra, ko Mariss uzdāvināja manā jubilejā un kuru es iestudēju 2000. gadā Lielajā teātrī kopā ar Sankarlo teātra māksliniecisko komandu. Es ļoti gribētu nodiriģēt koncertu Marisa Jansona piemiņai," piebilst Aleksandrs Viļumanis.

 

Klausītājs viņam tic

"Mana tikšanās un sadarbība ar maestro Marisu Jansonu noteikti paliks atmiņā kā viena no augstākajām virsotnēm manā mūziķes ceļā," saka ērģelniece Iveta Apkalna. "Marisa Jansona dzīve bija beznosacījuma, bezkompromisu ceļojums mūzikas pasaulē, kas bija viņa īstā karaļvalsts. Tā bija vieta, kurā, manuprāt, viņš jutās patiesi laimīgs, un to varēja just ikviens, kas viņa vadībā muzicēja vai klausījās viņa interpretācijas, kas bija absolūti suģestējošas. Mariss Jansons vēra jaunus apvāršņus pat jau labi zināmos opusos, atstājot neizdzēšamas pēdas katra klausītāja emocionālajā pasaulē. Katrā savā partitūras lasījumā viņš bija patiess un iedziļinājās līdz kaulam, tāpēc klausītājs viņam ticēja."

"Mariss Jansons ir viens no retajiem mūziķiem, kurš piešķīra nozīmi un jēgu ne tikai katrai notij, bet arī ikvienai pauzei. Klusuma mūzika un tās maģiskais valdzinājums viņam bija tikpat svarīgs kā sulīgs, spēcīgs skanējums. Līdzās Klaudio Abado viņš ir vienīgais diriģents manā pieredzē, kurš strādāja arī ar solistu, ne tikai ar orķestri un pie katra mūziķa vērsās ar lielu cieņu un cilvēkmīlestību. Viņam piemita reta un apbrīnojama spēja ne tikai klausīties un ieklausīties, bet arī sadzirdēt. Ar Marisa Jansona aiziešanu mūžībā diemžēl noslēdzas nozīmīgs mūzikas laikmets, kurā laikam un tā vērtībai bija pavisam cita nozīme," uzsver Iveta Apkalna.

Top komentāri

Itamars Toledano
Mirsim mēs visi, un kāpēc gan par to skumt, un pie tam - ļoti skumt? Vai gudrāk nav par dzīvi priecāties, un Dievam par to pateikties? Lai arī M.Jansons piedzima geto, un visi mātes radi tika iznīcināti, viņš dzīvi slavēja daudz vairāk kā tie čīkstētāji un ņaudētāji, kas visu mūžu skauž, un kam nekad nav gana.
Nu vairs nav
N
neviena ievērojama kaut daļēji latviskas izcelsmes diriģenta (Marisa māte bije ebreju dziedātāja). Miris Leonīds Vīgners, miris Arvīds Jansons, miria arī viņa dēls Mariss. Kas mums ir? Poga, Šnē, Ozoliņš, Vaismans.... Skumji. ļoti skumji.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lielās cerības

Ik gadu mēs gaidām brīnumu – kādas Latvijā tapušas filmas iekļaušanu oficiālajā Kannu kinofestivāla skatē. Jo kaut kad taču tam ir jānotiek, par spīti visam!

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja