Atceroties 2017. gada festivālu Positivus, protams, visvairāk atmiņā paliks klasiķi no grupas Pixies, kuri atstājuši dziļas pēdas visā mūsdienu mūzikā. Gan tiem, kuri viņus sen bija gribējuši dzirdēt koncertā, gan tiem, kuri bija pārliecināti, ka Where Is My Mind ir Braiena Molko dziesma, gan tiem, kuriem arī Placebo šodien liekas kaut kāda onkuļu grupa, un Pixies pārliecinošais sniegums lika pamosties interesei par viņiem, jo Frenks Bleks ar savu komandu pašreiz pavisam noteikti ir labākā formā nekā jebkad.
Nesagatavotam klausītājam ir vajadzīgs iesaiņojums, lai viņš tam pievērstu uzmanību, un šajā gadījumā tā ir Pixies atkalapvienošanās gados intensīvajā koncertdzīvē "uzkačātā" pieredze, ko un kā darīt, jo ir sasniegti brieduma gadi, kad prioritātes mainījušās un nav vairs viss vienalga kā jaunībā, kad, uzspļaujot standartiem, tika radīta tāda mūzika, kādu viņi gribēja spēlēt, nevis tāda, kādu dzirdēt jau pierasts.
Jāmeklē kompromisi
Festivāla Positivus trīs dienas nu ir aizvadītas, un var izdarīt secinājumus, kurp festivālam ir tendence virzīties, ar ko tas atšķiras vai neatšķiras no iepriekšējiem un kāds tas varētu būt vai nebūt nākotnē. Pirmais pirms vienpadsmit gadiem, kad galvenās zvaigznes bija James, Stereophonics, Brets Andersons, Badly Drawn Boy, Malkolms Maklarens, The Concretes, iezīmēja jaunu kaut kā laba sākumu, kaut cilvēku vēl nebija tik daudz, cik cerēts. Turpmākajos gados festivāls auga. Taču šogad bija redzams, ka tam ir tendence samazināties, kaut mūziķu sarakstam, lai mēģinātu paplašināt auditoriju, saglabājot iepriekšējo – pieaugušo – ar Pixies un džeza saksofonistu Kamasi Vašingtonu, tiek piesaistīta jaunākā paaudze, aicinot tādus māksliniekus kā Elija Goldinga, Rae Sremmurd, Nothing But Thieves...
Protams, apmeklētāji, kuriem nauda nav jānopelna, bet tikai jāpalūdz vecākiem, jo savi elki viņiem jāredz obligāti, ir vieglāk piesaistāmi nekā pieaugušie, kuri vēl padomās, pirms pirks biļeti, un, iespējams, to neizdarīs arī tā iemesla dēļ, ka ir par slinku, lai kaut kur brauktu, un no domas par nakšņošanu teltī viņiem vispār nelabi metas. Pērn šie pretpoli bija Years and Years, M83 un Hot Chip jaunākiem klausītājiem un Minor Victories, Mercury Rev, Ričards Haulijs "vecīšiem", varēja atrast arī kompromisus – dzīvā pieminekļa Igija Popa hitus Lust for Life un Passenger zina jebkurš jaunietis, tāpat Grimes un aizpērn St. Vincent mūziku šo meiteņu apburošais talants ļauj sagremot visām paaudzēm.
Šogad šāds kompromiss bija Grandmaster Flash, kuru pazīst astoņdesmito gadu jaunieši, bet pie viņa lec un dejo visas paaudzes. Viens no vinilu dīdžejošanas mākslas un hiphopa pionieriem, kurš būtībā ir līdzvainīgs dzīvās mūzikas iešanai mazumā visos turpmākajos gados ne tikai hiphopā, jo tagad arī rokā un popā izmanto "cilpas" un "semplus", ko šodien ļoti atvieglo dators. Vai Grandmaster Flash priekšā Salacgrīvā bija vinilu atskaņotājs, to nemaz neredzēja, toties datora atvērtais ekrāns bija gan.
Šādu universālu mūziķu aicināšana ir galvenais festivāla uzdevums, lai nebūtu tā, ka viena klausītāju daļa par sev pilnīgi nesaprotamiem uzskata vienus māksliniekus, bet otra citus, kuru dēļ "tie citādie" vispār uz festivālu ir atbraukuši. Tas attiecas uz lielākajiem vārdiem, jo dažādību uz mazajām skatuvēm cilvēks novērtē un atklāj sev kaut ko jaunu, tikai staigājot pa festivāla teritoriju un nezinot īsti, uz kuru pusi doties, – biļeti viņš pērk sev jau pazīstamo mākslinieku dēļ, neizslēdzot arī negaidīti aizraujošu muzikālu piedzīvojumu iespējamību, taču tās ir neprognozējamas lietas, par ko būs gatavs maksāt tikai cilvēks, kuram mūzika ir viena no svarīgākajām lietām dzīvē. Procentuāli lielākajai daļai tā nav, un mūzika pilda tikai fona lomu.
Mūsu ir par maz
Festivāla Positivus galvenais rīkotājs Ģirts Majors jau ir atzinis, ka pie mums nekad nebūs tā kā Polijā, kur dzīvo gandrīz četrdesmit miljonu cilvēku, tāpēc poļi var atļauties uzaicināt daudz visaktuālāko mākslinieku, kaut arī tur festivālā Opener ir tāds kokteilis no masu popmūzikas līdz roka skaļajiem vārdiem un paretam arī avangardam, ka par maz neliekas, bet jāatceras senā patiesība, ka tas, kas domāts visiem, beigu beigās nav domāts nevienam. No tā ir jāuzmanās, un Positivus ir bīstami pietuvojies šai sarkanajai līnijai.
Tūlīt pēc Pixies savā festivāla topā neliktu nevienu no pārējiem galvenajiem māksliniekiem, kaut alt-J un Maxïmo Park koncerti bija lieliski, tāpat The Lumineers, Mew, Hosē Gonsaless, Lindas Leen iemīļotākā grupa Cigarettes After Sex un jau minētā Elija Goldinga, bet te svarīgs jautājums, vai šos māksliniekus kāds vēl atcerēsies pēc gadiem trīsdesmit, izņemot tagadējos klausītājus, jo tie viņiem saistīsies ar aizgājušo jaunību. Atbilde uz šo jautājumu ir "nē", jo šie mūziķi nav radījuši kaut ko tik unikālu, lai kļūtu par klasiķiem kā The Beatles, The Rolling Stones, The Doors, Deivids Bovijs, Blondie, The Cure, Niks Keivs, Nirvana, The Strokes, Džeks Vaits un tie paši Pixies. Viņu mūzika ir pārdzīvojusi un vēl pārdzīvos desmitgažu maiņas.
"Oops – kaut kas nogāja greizi." Šāds paziņojums parādās, kad Positivus mājaslapā tagad – jau pēc festivāla – joka pēc mēģinu nospiest augšējā labajā stūrī "pirkt biļetes". Jā, ja esi nogulējis nedēļu un domā, ka šajā nogalē vēl tikai dosies uz festivālu, labā ziņa ir tāda, ka šovasar no lielajiem vēl priekšā ir Summer Sound un Laba daba, no mazajiem – Pļaviņa un Sansusī. Katrs ar savu – vienam tīkamu, citam bez domāšanas prom griežamu – vaigu. Nenoguli arī tos!
Schmitz
mudaks
Lauku vecis