Nav arī tā, ka publika pēc viņu uzstāšanās pirms Prāta vētras pagājušā gada turnejā un bargo kritiķu pozitīvi novērtētā debijas albuma Tavs stāsts pašu mājās viņus jau nebūtu iemīļojusi, par ko liecina ātri izpārdotais koncerts Palladium Rīga 24. oktobrī un izsludinātais papildkoncerts dienu iepriekš.Atzinīgi vārdi The Sound Poets veltīti arī ārzemēs - mūzikas konferencē Tallinn Music Week kāds rietumu eksperts viņus nodēvējis par «latviešu Sigur Rᅢᄈs», uzsverot, ka latviešu valoda viņam liekas kā brīnišķīgs instruments. «Tas ir tāda eksperta viedoklis, kurš mūziku ir jau atklausījies, un viņam latviski liekas kruta…» visai skeptiski par šādu savas daiļrades novērtējumu izsakās Jānis un grupas bundzinieks Pēcis jeb Pēteris Lunde, kuram jau ir ilggadēja pieredze, spēlējot grupās Pienvedēja piedzīvojumi un Mofo, tagad arī Laika suns. «Vienas dziesmas kontekstā viņš saka - forši, taču - ja būtu jāklausās viss albums vai jāpalaiž tas gabals radio? No vienas puses, prieks, ja atzīst, ka latviešu valoda skan kā instruments, bet vai tiešām ar to pietiek, ja vienam speciālistam tā liekas?» saka Pēcis.Starptautiskajam tirgum grupa pašlaik gatavo albumu ar tām pašām dziesmām angļu valodā. To mūziķi plāno kā nākamo soli, ja jau arī ar latviešu valodu ārzemnieki uz viņu mūziku ir «pavilkušies». Lietuvā pat koncerta laikā bijusi Latvijas un Lietuvas basketbola spēle, un cilvēki tik un tā atrāvušies no televizora, lai viņos paklausītos. Spāņi un itāļi sociālajos tīklos sakot, ka no The Sound Poets mūzikas viņiem metoties zosāda.Prom uz mežiemSvētdienas rītā grupas mēģinājumu telpā Andrejsalā Jānis rosās jau agri. Turpat blakus ir ikdienas darba telpa, kur viņš nodarbojas ar grafisko animāciju un ne tikai. Viņš izrāda divriteņus, ko pats savām rokām no graustiem pārvērtis par lieliskiem braucamrīkiem un lieto ikdienā. Cits pēc cita ierodas pārējie. Pirmais ir Pēcis, un jau pēc redzētā koncerta šovasar festivālā Summer Sound bija jūtams, ka viņam kā pieredzes bagātam kolēģim grupas muzikālā skanējuma veidošanā ir ne mazāka loma kā dziesmu autoram, dziedātājam, ģitāristam un taustiņinstrumentālistam Jānim.Savu saspēli viņi pilnveido radošajās nometnēs. «Nevar, ka tas process pārvēršas par tādu darbu. Tukumā bijām draugu mājā meža vidū - atjaunota latviešu veco laiku rija, kur apkārt koki, migla, dzīvnieki. Jaunai grupai, kādi bijām mēs pirms gada pusotra, tas ir labākais veids, kā iepazīties, saspēlēties, saslīpēties, saprast citam cita kvalitātes un pārliecināties, ka tā ir komanda, ar kuru kopā gribas muzicēt, jo saskan gan muzikāli, gan cilvēciski un ir viens domāšanas virziens,» saka Jānis.Pēteris piebilst: «Ar Mofo reiz braucām uz Tartu, kur maza studija izveidota izbijušajā saldējuma kioskā. Vēl Raķete nebija izdota, un jau bija četrdesmit skiču - demo gabali sarakstīti. Aizbraukt uz nedēļas nogali un radoši pastrādāt trīs dienas ir daudz labāk, nekā gada laikā reizi nedēļā uz dažām stundām, kad skaņu operators pēkšņi pasaka: man te Dumpis atnāks pēc pusstundas ierunāt Snickers reklāmu.»Mūziķa lielākais lāstsArī svētdienas rītā viņi nepārrunā savā starpā visādus niekus, lai par mūziku sāktu domāt tikai tad, kad pirksti jau uz stīgām. Viņi, tāpat kā pārējie, kas pa vienam vien pievienojas vēlāk, ir mūzikā patiešām iekšā, jo krogu un kāzu muzikantu sūrais liktenis viņiem vismaz pagaidām gājis secen. Atbildības sajūta ir liela. Svarīgi, ka pirmām kārtām savā priekšā. «Tas ir mūziķa lielākais lāsts, ka viņš nevar atrasties lejā skatuves priekšā un tajā brīdī dzirdēt, kā viņš pats skan. Ieraksts neder - es gribētu dzirdēt, kā skan, kad es tieši sēžu pie bungām. Jācenšas darīt to visu tā, lai pašam patīk. Tas ir pats galvenais,» uzsver Pēteris. Arī Jānis atzīst, ka ir jāatbrīvojas no pāragras ilūzijas, ka tu jau esi o-ho-ho-ho, kāda dažam labam rodas jau pēc iznākšanas no televīzijas realitātes šova ar studijas ekspertu komplimentiem, izkaltiem ordeņu formā un piespraustiem pie lepni izrieztās krūts.«Zinu, ka ir cilvēki, kas Latvijā skatās: re, kur brīva niša mūzikas tirgū, davai, spēlējam tā! Jā, tas, ko mēs spēlējam, ir reāla popmūzika, taču tas diemžēl tikai sliktu piemēru dēļ ir palicis par lamuvārdu, jo popmūzika var būt arī laba,» apgalvo Jānis. Pēteris viņu kā parasti papildina, pieminot, ka tā saucamajiem alternatīvajiem - no Smashing Pumpkins vecajiem albumiem līdz Nirvana - visas dziesmas ir hiti. «Ja tie tiktu aranžēti citādi, tā būtu vienkārša popmūzika. Tas pats Radiohead - arī pēc tā viņu britpopiņa posma beigām tiem mākslinieciski šizīgi aranžētajiem gabaliem ir vienkāršas popa melodijas.»Eksāmens skatuves grīdaiThe Sound Poets paši izvēlējušies diezgan sarežģītu veidu, kā novest savas mūzikas skanējumu līdz vēlamajam iznākumam - grupai ir liels sastāvs. Pēc čellistes Undīnes Balodes atgriešanās no tehniskā pārtraukuma (tā grupas iekšienē tiek dēvēts viņas atvaļinājums bērniņa laišanai pasaulē) grupā ir seši mūziķi - ģitārists Normunds Lukša, basists Gints Bīmanis un Kate Pāvula, kuras instrumenti ir mazais Korg sintezators, daži grabuļi un balss, kaut sākotnēji bijis domāts, ka viņa Undīnes prombūtnes laikā, kad iestājies «klusums zemajā galā», spēlēs vijoli, ko savulaik darījusi Sus Dungo, pārvelkot tai alta stīgas.Taču kaut kādi tehniski šķēršļi grupai The Sound Poets kļūst par iespēju pamainīt aranžējumus. Pēc Undīnes atgriešanās atkal ir aktuāls jautājums, ka varbūt tā noputējusī Kates vijole jāceļ no futrāļa laukā, jo abām meitenēm tagad iegādāti Latvijas lielāko čellu pazinēju ieteiktie skaņas noņēmēji, bez kuriem šis instruments rokkoncertā var skanēt absolūti nebaudāmi.Grupas jau tā lielajam sastāvam Palladium pievienosies meiteņu stīgu kvartets un uz dažām dziesmām - arī koris ap piecdesmit cilvēkiem. Bijusi dikti laba doma, ka koris pēkšņi iedziedas no balkona publikas aizmugurē, taču tehniski tas bijis par sarežģītu. Toties The Sound Poets izcelsies ar smagāko mūziķu sastāvu, kāds uz Palladium skatuves ir bijis. Ja par vidējo aritmētisko starp sievietes un vīrieša vidējo svaru uzskata 60 kilogramus, trīs ar pusi tonnas tur sanāks pavisam noteikti.«Šie divi koncerti nebija mūsu pašmērķis, bet tāds gruntīgs noslēgums vienam etapam, ko mēs esam nogājuši. Gribējās pielikt punktu šim posmam un sākt izvirzīt sev jaunus mākslinieciskos mērķus jeb sākt jaunu darba cēlienu. (Pēcis iestarpina: «Jānim jau niez nagi.») Atnākam uz mēģi, ir jauna ideja, bet stop, stop, stop! Ierakstām telefonos un noliekam. Ir bauda par šo koncertu, ka tas nav festivāls vai Kalnciema kvartāls, kurā mēs aizbraucam un tikai nospēlējam, bet kā tādas mājas viesības, kad pats klāj galdu, griez rasolu un, jau tauriņu pielicis pie kakla, domā, vai viss izdosies.»Foto: Andris Barbāns
Pašu uzsliets svētku rasola galds
Nesen koncertzālē Palladium Rīga pēc angļu grupas Editors koncerta sastaptais The Sound Poets līderis Jānis Aišpurs atzina, ka uztraukums par gaidāmajiem saviem diviem koncertiem šajā pašā zālē esot diezgan liels. Nav gluži tā, ka būtu spēlēts maz - mūziķi jau uzstājušies vairākos šīsvasaras festivālos.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.