Noslēgumā uz galvenās skatuves spēlēja grupa The Kooks, tajā pašā laikā Palladium teltī savus fanus pulcējot latviešu grupai Manta. Cilvēki, kuriem pirmdienas rītā jau jābūt darbaļaužu rindas, atstāja Salacgrīvu jau naktī, bet pārējie turpināja uzdzīvi telšu pilsētiņā, nebeidzot dungot par mūsu laika rokenrola himnu kļuvušo Džeka Vaita dziesmas Seven Nation Army. Jācer, ka tā ir laba zīme, lai festivālam nākamgad izdotos uzaicināt pašu šīs dziesmas autoru. Labāk zīme nekā nekas, jo tas nu ir skaidrs, ka tas nebūs viegli, jo šobrīd pasaulē nav tāda mūzikas festivāla, kas negribētu, lai pie viņiem uzstājas Vaits. Viņš šodien ir ne vien roka un blūza, bet, pateicoties dažiem hitiem, arī popmūzikas cienītāju elks.
Festivāla organizatori programmu šogad sakārtojuši prasmīgi, pirmajā dienā, kad cilvēki tikko ieradušies, ļaujot iesildīties, otrajā apberot viņus ar muzikālu piedzīvojumu lavīnu un trešajā palutinot ar popmūziku lielākoties paaudzi, kas to aktīvi lieto ikdienā, ļaujot profesionāliem mūzikas baudītājiem lēni nolaisties uz zemes pēc Kraftwerk ceļojuma laikā, lai tā satricinātā zeme zem kājām atgrieztos miera stājā. Festivāla iespaidiem jāļauj nosēsties un mēs vēl nezinām, kur tie mūs vēl aizvedīs, kad kādā ziemas vakarā pēkšņi sapratīsim, ko kāda iepriekš nesaprasta nianse Annas Kalvi, Temples, Trikija, Rīgas modes, Laika suņa, Martas asiņu koncertā patiesībā nozīmē un kā tā izmainīs mūsu dzīvi. Viens ir skaidrs – festivāls Positivus dzīvos arī turpmāk un uz Salacgrīvu turpmākajos gados dosies liela daļa līdzšinējo tā apmeklētāju, ja vien viņiem būs kādas neatliekamas darīšanas tieši tai pašā laikā.