Šogad mūzikas pasaule atzīmē argentīniešu komponista un par tango karali dēvētā Astora Pjacollas 100. gadadienu. Sestdien, 20. novembrī, arī koncertzāli Cēsis piepildīs tango enerģija un kaisle, ko savā jaunākajā koncertprogrammā ievijis vijolnieks Gidons Krēmers. Kopā ar maestro Cēsīs dzirdēsim orķestri Kremerata Baltica, vibrofonistu Andreju Puškarevu un orķestra rezidējošo mākslinieku, pianistu Georgiju Osokinu. Koncerta īpašais viesis – viens no pasaulē atzītākajiem bandoneonistiem Pērs Ārne Glorvigens no Norvēģijas.
Koncerta ieskaņā – ekspresintervija ar Gidonu Krēmeru.
Vai jauno, Pjacollas 100. gadadienai veltīto programmu var uzskatīt par jūsu un Kremerata Baltica divkāršās jubilejas svinēšanas 75+25 = 100 notikumu? Kur vēl to spēlēsiet vai esat jau nospēlējuši?
Esam spēlējuši šo programmu dažas reizes – galvenokārt svinot Pjacollas 100. gadadienu. Tikai nesen esam atgriezušies no koncertturnejas Kanādā ar vienu no mūsu jaunajiem projektiem – Kremerata Lettonica latviešu solistiem no mūsu orķestra Kremerata Baltica mūziķu vidus, kuru vadīja mūsu koncertmeistare, vijolniece Madara Pētersone. Pēc uzstāšanās Cēsīs mums ir paredzēti koncerti Prāgā un Parīzē. Mūsu pašu 25. jubileju īstenībā svinēsim aprīlī Rīgā. Teiksim tā – gan nesenais Kremerata Baltica festivāls Dzintaros bija, gan koncerts Cēsīs būs tai tikai prelūdija.
Jūs atklājāt un sistemātiski atgādināt pasaulei par Pjacollas mūzikas fenomenu, visdziļāk atklājot šīs mūzikas dvēseli. Kā pats ieraudzījāt Pjacollu, un ko jums pašam nozīmē viņa tango īpašā mūzikas pasaule?
Noskatoties viņa koncerta video Ķelnes radio studijā, kuru vada man ļoti tuvs draugs, raidorganizācijas WDR televīzijas departamenta direktors. Mani dziļi iespaidoja Astora Pjacollas un viņa mūziķu grupas priekšnesums, kura enerģija bija satriecoša. Kaut arī Pjacolla nekad nav rakstījis lielas formas skaņdarbus – simfonijas, sonātes (izņemot operitu Buenosairesas Marija), man liekas, ka viņa mūzika ir ļoti tuva Šūbertam un Šopēnam. Sākumā tikai klausījos viņu un nekad nebūtu iedomājies, ka spēlēšu Pjacollas skaņdarbus pats. Pēc ierakstītiem astoņiem kompaktdiskiem (no kuriem puse tapa sadarbībā ar Kremerata Baltica), protams, domāju citādi. Manuprāt, visnozīmīgākais notikums, pavērsiens Astora dzīvē bija viņa sastapšanās ar leģendāro Nadju Bulanžē Parīzes konservatorijā. Tieši viņa deva Astoram padomu saglabāt uzticību sev, savai pārliecībai un mūzikas saknēm. Viņa ieteica nevis censties sacerēt "laikmetīgo mūziku", bet gan komponēt tango viņa paša dzimtajā valodā.
Lūdzu, pastāstiet vairāk tieši par gaidāmo programmu – kas tajā atkal jauns sakāms par Pjacollu, ko jūs un Kremerata Baltica esat spēlējis jau tik daudzus gadus?
Spēlēsim gan skaņdarbus, kuri ir mūsu repertuārā, gan dažus jaunus... Es ļoti ceru, ka arī tie skaņdarbi, kurus spēlējam bieži, skanēs negaidīti svaigi, jo mūsu rindās šobrīd ir diezgan daudz jaunu, brīnišķīgu mūziķu, kuri neļauj Kremeratai pat pēc 25 gadiem skanēt "veci". Ļoti priecājos arī atkal būt uz skatuves kopā ar tādiem izciliem mūziķiem kā pianists Georgijs Osokins un vibrofonists Andrejs Puškarevs.
Esat arī personiski, kaut acumirklīgi ticies vai sazinājies ar Astoru Pjacollu? (Tas varētu būt iespējams, jo viņš no dzīves šķīrās 1992. gadā). Ja tā – kā tas notika?
Diemžēl tas nekad nenotika, bet man ir sajūta, it kā es viņu ļoti labi pazītu. Viņa spēles un mūzikas enerģija ir patiesi vienreizēja!
Kā sākās jūsu sadarbība ar bandoneonistu un komponistu Pēru Glorvigenu? Kā jūs raksturotu šo neparasto mākslinieku, un ko jums nozīmē šī radošā dombiedrība?
Mēs satikāmies Amsterdamā, kad tur pirmatskaņojām vienu holandiešu komponista jaundarbu. Pēc tam daudz redzējāmies Parīzē, kur abi dzīvojām. Visbeidzot, mūsu īstā kopīgā sadarbība ar mūsu abu mīluli Pjacollu sākās ar Astora kvarteta dibināšanu. Ar šo kvartetu, kura sastāvā kopā ar mums bija arī mans draugs, pianists Vadims Saharovs un Vīnes filharmonijas orķestra kontrabasists Aloizs Pošs, ceļojām pa visu pasauli. Astora kvartets kļuva arī par fundamentu dažiem citiem projektiem. Man bija īpašs prieks sadarboties ar daudziem izciliem mūziķiem Buenosairesas Marijas ierakstā jaunajā – Leonīda Desjatņikova versijā, kurā piedalījās arī izcilais dzejnieks Horacio Ferrers – Pjacollas draugs un šīs operitas līdzautors. Bet viss mūsu sastāvs kļuva par ģimeni, kā es to arī uzskatu, kad domāju par Kremeratu.
Kā un kur atzīmēsiet Latvijas svētkus – 18. novembri? Kā izjūtat šo laiku?
Ceru būt Rīgā, gatavoties Cēsu koncertam un nākamajai turnejai ar Kremerata Baltica.