Autobuss ir kaut kas tik romantisks, ka daudziem, kam sen pāri divdesmit, tas kopš bērnības ir bijis kaut kas vairāk par vienkāršu pārvietošanās līdzekli. Zem viegli trīcošā, pelēcīgi balti krāsotā motora pārsega dzirdamā jaudīgā motora burbuļojošā skaņa, septiņdesmit sestā benzīna, dūmu, eļļas, riepu un salona sintētiskā aromāta sajaukums ar lauku ceļu putekļiem, kas iekļuvuši pa grūti atveramajiem logiem, daudziem savulaik saistījās ar skolas brīvlaikos organizētajām ekskursijām pa Latviju, līdzi paņemtajām sviestmaizēm ar siera šķēlēm un desas ripiņām, pa pusei iztecējušiem tomātiem un rabarberu ķīseļa pudelēm, kad līdz ātri skābstošam aliņam vai ābolu punšam vēl bija krietni jāpaaugas.
Citreiz tā bija ilga gaidīšana pieturās tumsā kopā ar citiem braukt gribētājiem, kas varēja kļūt par draugiem vai ienaidniekiem, jo vietējie ar svešiniekiem vienmēr centās nodibināt kaut kādus kontaktus un noskaidrot, kas kurš ir. Kaut kā jau tas laiks bija jāīsina, ilgi lūkojoties nevis katram savā telefonā, kā tagad, bet visiem kopā pretī katrai gaismiņai, kas parādījās tālumā tumsā un bija sajaucama pat ar zvaigzni, kas tikko iespīdējusies, ja grantētais ceļš pie tevis veda lejā no kalna. Tikai pietuvojoties šī gaismiņa spēja izdzēst pēdējās cerības uz autobusu, ja tā nodevīgi izrādījās piena mašīna vai vietējais autobuss ar uzrakstu "Norīkojumā" uz plāksnītes, nevis ar domstrīpu savienotiem diviem galapunktiem.
Bez Marta nesatiktos
Autobusu kā romantisku, gandrīz dzīvu būtni astoņdesmitajos gados ir apdziedājuši gan Dzeltenie pastnieki, gan Ieva Akuratere ar Igo Aivara Hermaņa dziesmās. 1999. gadā iznāca kasete Viņa pastarā diena, kas iepazīstināja ar grupu Autobuss debesīs. Pilsētniekiem tas jau bija kompaktdiska kā ierasta mūzikas nesēja laiks, un ierakstu izdošanu kasetēs vēl piekopa neatkarīgo mūziķu apvienības Tornis cilvēki vai tie, kuru mērķauditorija bija Latvijas lauku iedzīvotāji – viņu dzīvē lāzerripuļi vēl nebija ienākuši, un katrā lauku "pasātā" vai "kadetā" bija kasetnieks.
Autobuss debesīs izpildīja Imanta Kalniņa dziesmas, un tas bija liels notikums, ka pavisam jauni mūziķi ar šī latviešiem tik svarīgā komponista – dzīvā klasiķa – daiļradi iepazīstina savus vienaudžus, kuri, protams, neatceras ne sešdesmito gadu nogali ar 2xBBM, ne septiņdesmitos ar Menuetu, ne astoņdesmitos ar Turaidas Rozi, ne arī plašo komponista kino un teātra mūzikas klāstu. Grupas solists Marts Kristiāns Kalniņš ir Imanta dēls, un, tieši pateicoties šai radniecībai, grupa atradusi ceļu pie komponista un viņš rakstījis dziesmas tieši viņiem. "Es domāju, citādi mēs noteikti nebūtu satikušies. Sākumā Emīls (grupas bundzinieks Emīls Zilberts – U. R.) ar Martu bija kaut ko no Imanta jau uzrakstītajām dziesmām atlasījuši, un tad viņš sāka rakstīt tieši mums. Gan Viņa pastarā diena, gan arī Logs puspavērts (2001) ir jaundarbi mūsu grupai," stāsta grupas ģitārists un čellists Kārlis Auzāns un piebilst, ka pašlaik ir daudz ļoti labu dziedātāju, kuru panākumus bremzē tas, ka gluži vienkārši nav labu dziesmu, ko nodziedāt, lai viņus kāds sadzirdētu. Marts joprojām reizēm atnesot pa kādai vecai sava tēva dziesmai, kas ir potenciāls hits, bet kaut kur paslīdējis un tā arī nav ieskanējies. Protams, šai autora un izpildītāja sintēzei, kas notiek vai nenotiek, arī ir nozīme.
Mēs tiekam programmēti
Ja mūziķi spēlē Imantu Kalniņu, protams, viņa rokraksts pielīp un tāpēc vēlāk arī grupas repertuārā skanošās tās dalībnieku Emīla Zilberta un Kārļa Auzāna sacerētās dziesmas izklausās pēc Kalniņa. "Esmu tik priecīgs, ka esmu ietekmējies no Imanta mūzikas! Tā ir liela dāvana. Un mēs tās dziesmas ierakstījām tā, kā spēlējām. Nebija tādas producēšanas kā mūsdienās, kad uztaisi ierakstu un pēc tam centies iemācīties nospēlēt tā, lai izklausītos pēc ieraksta, kas daudziem tagad raksturīgi," mazliet mēģinot iedzelt lielai daļai mūsdienu popmūzikas, stāsta Kārlis.
Grupas Autobuss debesīs koncerti patiešām ir kas vairāk par tās ierakstu klausīšanos – kad mākslinieki improvizē, tur aiziet tāda psihedēlija, ka var aizmirsties, kādas grupas koncertā esi un kādas dziesmas šajā brīdī tiek spēlētas. Ja nav gadījies būt viņu koncertā, jo liekas, ka tā būs tikai profesionāla karaoke, ir grūti noticēt, ka tie var būt tik aizraujoši. Ir jāaiziet, lai par to pārliecinātos. Taču tik un tā Kārlis uzsver, ka primārais esot viņu izpildītais muzikālais materiāls, no kura daļa piedzīvojusi jau vairākas desmitgades, nevis tas, kā tas tiek darīts. Līdzīgi kā ar klasisko mūziku.
"Šajā gadījumā dziesmai un vēstījumam, kas tajā iekšā, ir daudz lielāka nozīme par izpildījumu. Es domāju, Imanta darbos ir ļoti svarīgi, ka izpildījums ne vienmēr ir noteicošais. Tā ir nopietna mūzika, kas tiek izpildīta ar izklaides mūzikas sastāvu un paņēmieniem, tāpēc tas ir ik izaicinoši un interesanti. Ar Autobusu spēlējot, mēs ķeram kaifu no tā, ka tās pēdējās milisekundes lēmumā, ko darīt, saslēdzas vairāk par diviem cilvēkiem, reizēm pat visi pieci – nolasa, ka darām tā, vai arī viens pabļauj: laižam vēlreiz vai par puspantiņu nobīdāmies. Citreiz kāds kaut ko mazliet sajauc, un visi pārējie uzreiz metas viņam pakaļ, liekot lietā uzmanību un reakciju. Lietas, kas atkārtojas no koncerta uz koncertu, vienkārši nav interesantas. Arī klausītājs tajā brīdī bauda laiku kopā ar mūziku, jo tas cilvēks spēlē to tieši tev tikai tagad, un šī ir tā vienīgā unikālā reize, kad viņš spēlē tieši šādi, mazliet citādi nekā jelkad pirms vai pēc tam. Tas ir līdzīgi, kā kad tu ej uz teātri vai kino. Uz ekrāna tu vairs neko nevari mainīt, bet uz skatuves visu laiku kaut kādas mikrovariācijas ir iespējamas. Tās atblāzmojas kaut kādā enerģētikā, ko cilvēks pat neapzinoties sajūt. Pat ne ar prātu, bet zemapziņas līmenī," saka Kārlis.
Mūsu sarunā neviļus iezogas tāda tēma kā programmēšana, kas ar mums notiek nemitīgi, arī šobrīd, kad fonā no kafejnīcas skaļruņiem skan kāds populārās mūzikas radio, izdarot korekcijas mūsu gaumē un ikdienas ieradumos. "Cilvēks ir programmējama būtne, kuru var ietekmēt daudzi apstākļi, – svarīgi ir mācēt izvēlēties, ar ko sevi programmē. Mēs programmējam arī cits citu ar savu viedokli. Katrā vidē ir sava programmēšana, un, ja tu to apzinies, tad vari kaut ko mainīt. Tāpat ar mūziku. Ja tu ar labām domām kāp uz skatuves, tad dari labākus arī savus klausītājus. Tāda ir mana pārliecība. Vēl mūzika var darboties kā terapija, lai kompensētu kaut ko, kā pietrūkst. Man ir grūti atrast mūsdienu mūziku, kas uzreiz uzrunā. Citreiz eju aplinku ceļus – meklēju vecākus izpildītājus, kas man patīk, un skatos, kuri jaunie ir no viņiem ietekmējušies. Tad man sāk kļūt interesanti, kā tie jaunie redz to pašu, ko es. Dažreiz var atrast kaut ko interesantu, bet citreiz tas vienkārši neuzrunā mani."
Galavārds pieder autoram
Dziesmas, ko Imants Kalniņš komponējis Autobusam debesīs, parasti viņš iedod paša ar sintezatoriem iespēlētos demo ierakstos, ko grupa pārliek uz dzīvajiem instrumentiem, veidojot aranžējumus un izlemjot, kas kuru partiju spēlēs. Ar albumu Domā par mani (2002) bijis tā, ka paši bijuši ļoti apmierināti ar paveikto, bet Imants pateicis – nē, neesot īsti tā, kā viņš domājis, paņēmis to miksu un pārtaisījis. "Mums pēc tam bija tāda sajūta, ka īsti nav… Laikam bijām pārāk dziļi iegājuši aranžēšanā un savu sajūtu meklēšanā, bet es vienmēr esmu uzskatījis, ka autoram ir jāpasaka galavārds, ja ir tāda iespēja. Manam viedoklim nav tik lielas nozīmes."
Šogad, grupas Autobuss debesīs divdesmitās jubilejas gadā, pasākumi, kuros mākslinieki aicināti, jau esot notikuši diezgan intensīvi, bet nu izskanēs arī trīs pašu organizēti koncerti – 15. septembrī Lielajā dzintarā Liepājā, 23. oktobrī VEF Kultūras pilī Rīgā un 2. novembrī Gorā Rēzeknē. Skanēs zelta izlase ar populārākajām dziesmām, ko klausītāji gaida, un arī mazāk dzirdēti skaņdarbi, kas ir pašu grupas dalībnieku sacerēti un nav ikdienā dzirdami radio. «Vērojot klausītājus, redzam, ka viņi sāk veidot bildes savā galvā no dziesmu vārdiem un skanējuma. Mums tomēr ir paveicies, ka ir tie lielie dzejnieki – tekstu autori, kuriem viss sanāk tik dabiski. Daba diktē noteikumus, un tā nekad nemelo. Ja mēs jūtamies komfortabli, šo mūziku spēlējot, tas arī ir organiski. Tātad tas ir tavs,» uzsver Kārlis Auzāns.
Meditācija čellistiem
Grupā visi ir profesionāļi, kuru ikdiena ir saistīta ar mūziku, izņemot ģitāristu Andri Dzeni, kurš ir arhitekts. "To, kā tu dzirdi, kā veido instrumentāciju un skanējumu, kā redzi ieraksta procesa galarezultātu, jau arī savā ziņā var dēvēt par mūzikas arhitektūru," šo abu – un ne tikai šo – profesiju saikni iezīmē mans sarunbiedrs Kārlis Auzāns, kurš pats ir gan mūzikas autors, gan aranžētājs, gan čellistu grupas Melo-M dibinātājs un līderis.
Viņš pasaka arī kādu man nezināmu jaunumu – nosaukums esot patapināts no vārda "melomāns", kas savukārt radies no vārdu savienojuma "melodiju mānija". Jau ceturto reizi šogad decembrī Rīgas Kongresu namā gaidāmi koncerti ar megaorķestri, kurā kopā sanāks un spēlēs aptuveni sešdesmit čellistu. Kārlis tam raksta oriģinālskaņdarbu, ko pats raksturo kā aptuveni desmit minūšu meditāciju čellistiem un, protams, tiem, kuri tos klausīsies.
Kopā ar saviem grupas biedriem Martu un basistu Armandu Treilihu no Autobusa debesīs Kārlis jau vairākus gadus darbojas arī kolektīvā Raxtu raxti, kura repertuārā ir tas, kas tiek dēvēts par mūsdienu tautas mūziku, – folkloras mantojums cieši savijies ar oriģinālmūziku un gan izmantotā materiāla, gan skanējuma ziņā ir grūti nodalāms.
Gandrīz ik gadu Autobuss debesīs spēlējis arī Imantdienās. Nu jau esot dažas jaunas Imanta Kalniņa dziesmas, kas ieliktas repertuārā, bet pagaidām vesela albuma izdošanas sajūtas vēl neesot: "Vairs nav vajadzības ierakstīt albumus tikai tāpēc, lai tie būtu kā ķeksītis, ka mums ir albums. Mums pašiem aug mazi bērni, tas arī paņem laiku. Marts jau teica: kad mazie paaugsies, varēsim apsēsties un kaut vai divas dienas kopā pavadīt, nevis tikai vienu vakaru nedēļā."
Autobuss debesīs
Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 15.IX plkst. 17,
VEF Kultūras pilī Rīgā 23.X plkst. 19,
Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 2.XI plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–30