Mūslaiku komponistu vidū droši vien esmu vienīgais, kurš prot uzart lauku ar mūli un kurš gandrīz līdz 40 gadu vecumam ir mitinājies ziemeļu būdiņā bez ūdenskrāna, – tā mazliet pašironiski sevi Skype sarunā ar KDi portretē pazīstamais amerikāņu komponists un domātājs, savrupā ceļa gājējs Džons Luters Adamss. Viņš jau otro reizi atsaucies kora Kamēr… aicinājumam radīt mūziku speciāli šim kolektīvam. 2008. gadā Adamss iesaistījās kora unikālajā, vērienīgajā starptautiskajā projektā Pasaules saules dziesmas (2008), kuram radīja ziemeļu debess parādības – parhēlija – skaņu ainavu Četras saules debesīs.
Šonedēļ 25. un 26. maijā Tabakas fabrikā koris sava jaunā diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā cels priekšā viņa opusa Svētā vēja dziedājumi/Canticles of the Holy Wind pasaules pirmatskaņojumu.
Gremdēšanās vokalīzē
Svētā vēja dziedājumi jau sākotnēji tapa kā skatuvisks uzvedums, kura izpildīšanai ir nepieciešams īpašs iestudējums. Pasaules pirmizrādi kopā ar diriģentu Jāni Liepiņu veido Vācijā studējošā jaunā operas režisore Margo Zālīte, mākslinieks un scenogrāfs Gints Gabrāns, par uzveduma vizuālo dizainu rūpējas Ilmārs Blumbergs. Īpaši korim Kamēr… un sitaminstrumentiem radītais opuss ir telpisks un vērienīgs. Tas rakstīts vokalīzes formā (bez teksta) un ļaus gremdēties savā īpašajā skaņu pasaulē ilgāk nekā stundu.
Džona Lutera Adamsa dzīve un daiļrade ir cieši saistīta ar dabu. Tas viņu iedvesmojis paplašināt cilvēka balss robežas, jaunajā opusā iekļaujot dziedājumus putnu, vēja un citu dabas parādību balsīs. Partitūra jau sākotnēji paredz dziedātāju pārvietošanos telpā. Atbilstoši skaņdarba filozofijai iestudējuma vidi veidos gaismu un lāzerprojekciju scenogrāfija. Vienlaikus Kamēr... vēlas sev un klausītājiem atklāt radošo kvartālu iespējas akadēmiskās mūzikas koncertu baudīšanā un aicina uz korim vēl līdz šim neapgūtu telpu, kāda ir Tabakas fabrikas industriālā vide.
Putnu dziesmu tulks
"Šī mūzika ir vēja, debesu un putnu dziesmu godināšana. Tas ir 14 daļu cikls četriem koriem un solobalsīm. Dziedātājiem jābūt visapkārt publikai. Tāpēc Tabakas fabrika, kur nav nedz telpas priekšpuses, nedz aizmugures, ir īstā vieta Svētajam vējam – mūzika aptvers klausītājus," atsaucoties sarunai no Mehiko, kur ieradies gatavot jaunu brīvdabas skaņuvides mūzikas projektu, Džons Luters Adamss atklāj Svētā vēja dziedājumu jēgu.
"Dziedājumi atdarina vēja un putnu mūzikas skaņas, taču es ceru, ka šī mūzika uzrunā un dzied pati savā unikālajā balsī," stāsta komponists. Kādā no savām literāri filosofiskajām esejām par mūzikas un dabas kopīgo esību viņš pat atzinies, ka viņam "viss sācies ar putniem". Skaņradis paskaidro, ka šis "viss" nozīmējis gan sava ceļa atrašanu mūzikā, gan tā iešanu. Tagad, pēc daudziem gadiem, viņš atkal atgriezies pie putnu dziesmām kā pie paša galvenā savas mūzikas avota. "Komponēdams Svētā vēja dziedājumus, es pirmo reizi esmu pārtulkojis putnu dziesmas mūzikā, kas domāta cilvēku balsīm. Tie ir dziedājumi šajās dīvainajās valodās, kurās mēs nerunājam un varbūt tā arī nekad nesapratīsim," viņš uzsver.
Par gājputniem, kā doties, un vēl jo vairāk – par to, kā mācēt atgriezties, savu režijas koncepciju būvē arī jauniestudējuma režisore Margo Zālīte. Topošo uzvedumu viņa redz mūsdienu aktualitāšu kontekstā: "Vēlme doties un atgriezties ir putnu un jauniešu visvairāk vienojošā īpašība. Es gribu parādīt kori Kamēr... kā jaunas dzīvības organismu, kurš pulsē, domā, dzīvo. Tā ir jauna kora jauna versija par jauno mūzikas teātri," piebilst Margo Zālīte.
Inuītu dzīvesziņa
Džona Lutera Adamsa idejas gan šķiet tikpat netveramas kā pati daba – ķer nu vēju! Taču vējš viņa skaņdarbos sen vairs nav tikai dabas parādība, kuras skaņu jau baroka laika teātrī atdarināja, izmantojot ar roku darbināmās "vēja mašīnas", taču tagad var uzburt elektroniski. Vējš arī nav tikai "mūziķis", kurš spēlē dažādās tautās sastopamo tradicionālo mūzikas skaņurīku, dēvētu par vēja arfu.
Svētais vējš, kura cildināšanai un izjušanai veltīts viss apjomīgais jaundarbs, ir cieši saistīts ar Aļaskas un citu arktisko zemju pirmiedzīvotāju inuītu dzīvesziņu: ar jēdzienu sila, kas inuītu valodā nozīmē "pasaules elpa". "Inuītu tradīcijā sila ir gars, kas visu atdzīvina un iedvesmo. Sila ir vējš, laika apstākļi un dabas spēki. Taču tas ir vēl kas vairāk. Sila ir gudrība. Tā ir apziņa. Tās ir mūsu zināšanas par pasauli ap mums un pasaules zināšanas par mums. Un mēs, cilvēki, graujam šo dabas elpu," Džons Luters Adamss iesvaida savā mūzikas un dabas filozofijā.
"Savā mūzikā es mēģinu radīt savdabīgas un brīnumskaistas, brīžiem biedējoši skaistas ainavas un tad uzaicinu klausītāju doties pašam savā ceļojumā, atrast savu ceļu caur šīm ainavām. Es nekomponēju publikai, es domāju par tevi – individuālo klausītāju. Es ticu, ka mūzika spēj būt skaņu modelis cilvēces kultūras un apziņas atjaunotnei," skan Džona Lutera Adamsa jaunrades kredo. Mūzika viņam ir nevis nodarbošanās joma, bet gan veids, kā viņš redz un saprot pasauli. Tajā "viss sākas ar ieklausīšanos...".
Jau teju desmit gadus komponista mītnes zemē Aļaskā Fērbenksas Ziemeļu muzejā darbojas viņa skaņu instalācija The Place Where You Go to Listen/Vieta, kur tu ej klausīties. Savpatnais komponista ceļš nav palicis nepamanīts. Žurnāla The New Yorker mūzikas kritiķis un apskatnieks, aizraujoši uzrakstītās un nesen arī Latvijā izdotās XX gs. mūzikas vēstures grāmatas Viss cits ir troksnis/The Rest Is Noise autors Alekss Ross nodēvējis komponistu par vienu no oriģinālākajiem jaunā gadsimta mūzikas domātājiem. Tādu viņu ir izveidojusi Aļaskas skarbā ziemeļu daba, tās majestātiskās, noslēpumainās ainavas un saskare ar joprojām vitālo iezemiešu kultūru.
Klusums ir tik dziļš
"Esmu izaudzis, dzīvodams visdažādākajās vietās, taču nevienai no šīm vietām tā arī nesajutos piederīgs. Kā vides aizsardzības kampaņas aktīvists es 1975. gadā 22 gadu vecumā pirmo reizi aizbraucu uz Aļasku, un jau brīdī, kad tikko tur ierados, sapratu, ka esmu atradis savas mājas," saka komponists. Džons Luters Adamss acumirklī nolēmis teikt ardievas Ņujorkas lielpilsētas kņadai. Pirms tam viņš dzīvojis gan vecās lauku mājās Džordžijas štatā, gan lopkopju rančo Aidaho, kur iemācījies lopkopju un zemnieku vīru darbus.
Reiz pieņēmis lēmumu pārcelties uz dzīvi Aļaskā, netālu no polārā loka, un nonācis ziemeļu dabas skarbā, pirmatnējā skaistuma varā, viņš vienā mierā gadu gadiem mitinājās būdiņā bez ūdenskrāna. Dziļi mežā, jūdzi atstatus no ceļa. "Mums visiem vajag aizdomāties par to, no kurienes nāk ūdens, kuru dzeram, un par to, kā mēs dzīvojam. Mums visiem ir nepieciešams laiks bez televizora un datoriem, taču šķiet, ka tas kļūst arvien grūtāk un grūtāk," atzīst komponists, kuram arī pašam Fērbenksā tagad ir izcili iekārtota darba studija minimālisma interjera stilā ar visu, kas nepieciešams elektroniskās mūzikas radīšanai. Tur daudzajās vientulīgā darba stundās viņš, nu jau vīrs brieduma gados, nododas arī savas jaunās grāmatas, mūzikas un Aļaskas memuāru rakstīšanai. Tā saucas Silences So Deep/Klusums ir tik dziļš.
Koris Kamēr…
Pasaules pirmatskaņojums
Džons Luters Adamss. Svētā vēja dziedājumi Tabakas fabrikā
25., 26.V plkst. 21.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā Ls 12