Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Vardarbība pāriet ekstāzē. Ko gaidīt no Parsifāla pirmizrādes Vīnē ar Elīnu Garanču Kundri lomā

Ir pienācis laiks no Alvja Hermaņa psihiatriskās slimnīcas pārcelties uz Kirila Serebreņņikova cietumu. Svētdien, 11. aprīlī, Vīnes Valsts operā notiks Riharda Vāgnera svinīgās skatuviskās mistērijas Parsifāls pirmizrāde, kurā Kundri lomā debitēs mecosoprāns Elīna Garanča

Operas Parsifāls pirmizrāde Vīnē bija paredzēta 1. aprīlī, taču neilgi pirms tam teātrī nācās noraut stopkrānu, jo kādam ansambļa dalībniekam tika diagnosticēta inficēšanās ar koronavīrusu. Pēc piespiedu pārtraukuma mēģinājumi varēja atsākties, un tagad visi cer, ka pirmizrāde Vīnes Valsts operā – skaidra lieta, bez skatītāju klātbūtnes – varēs notikt svētdien, 11. aprīlī. 

17. aprīlī Parsifāla ieraksts tiks pārraidīts Austrijas Radio Ö1 un Eiropas Raidorganizāciju savienības radiostacijās. 18. aprīlī plkst. 15 videoieraksts būs skatāms digitālajā platformā Arte Concert. Izrādes režisors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks ir krievu teātra meistars Kirils Serebreņņikovs. Pie pults stāsies Vīnes Valsts operas muzikālais vadītājs šveiciešu maestro Filips Žordāns. Jauniestudējums ir vilinoša Lieldienu sezonas delikatese: Parsifālu dziedās vācu tenors Jonass Kaufmanis, Kundri lomā debitēs latviešu mecosoprāns Elīna Garanča, Amfortasa tēlā iejutīsies franču baritons Ludoviks Tezjē, Gurnemancu atveidos vācu bass Georgs Cepenfelds, Klingzoru – vācu baritons Volfgangs Kohs. Projekta dramaturgs ir pieredzējušais teātra profesionālis Serdžo Morabito, kurš arī pats strādā par režisoru tandēmā ar Josi Vīleru. 

Vāgnera operā Elīna Garanča izmēģina spēkus pirmo reizi. Viņas priekšgājējas Kundri lomā uz Vīnes Valsts operas skatuves pēdējos sešdesmit gados ir bijušas Krista Ludviga, Elizabete Hengena, Astrida Varnaja, Gvineta Džonsa, Greisa Hofmane, Rūta Hese, Leonija Rizaneka, Valtraude Meiere, Gabriēle Šnauta, Debora Polaska, Violeta Urmana, Angela Denoke, Mihoko Fudzimura, Petra Langa, Nīna Stemme, Anja Kampe un Jeļena Židkova. Latviešu prīmas debiju Kundri tēlā ar interesi un nepacietību gaida gan klausītāji, gan kritiķi. Parsifāla pirmizrādei sekosim līdzi radio un internetā, jo citas izvēles nav. 

"Bez publikas nevar parādīt vislabāko, uz ko esi spējīgs," nesen teica tenors Jonass Kaufmanis, kurš 18. februārī piedalījās Džuzepes Verdi Aīdas pirmizrādē Parīzes Bastīlijas operā. Tā arī bija pieejama tikai virtuāli. "Dziedāt tukšā zālē kameru priekšā ir liels pārbaudījums, tomēr mēs esam privileģēti, jo, iespējams, pasaulē tagad ir tikai divdesmit vai divdesmit pieci dziedātāji, kuri piedalās šāda veida izrādēs. Apzināmies, ka daudziem skatītājiem tas sniedz iespēju baudīt kultūras dzīvi mājas apstākļos," piebilda mākslinieks.  

Mistērijas bilance

Latvijas auditorijai Vīnes Parsifāls ir saistošs ne tikai tāpēc, ka tajā dziedās Elīna Garanča, bet arī tāpēc, ka iepriekšējo iestudējumu veidoja režisors Alvis Hermanis. Līdz šim Parsifāls Vīnes Valsts operā ir skanējis 337 reizes (no 1914. gada 14. janvāra līdz 2019. gada 24. aprīlim). Šeit ir tapuši astoņi iestudējumi – 1914., 1933., 1948., 1959., 1961., 1979., 2004. un 2017. gadā. 

Alvja Hermaņa iestudētā Parsifāla pirmizrāde notika 2017. gada 30. martā. Tas atgriezās repertuārā 2018. un 2019. gada Lieldienās. Divus pirmos gadus izrādi diriģēja jauniestudējuma muzikālais vadītājs Semjons Bičkovs, 2019. gadā – maestro Valerijs Gergijevs. Kopumā šis Parsifāls izrādīts tikai divpadsmit reižu. Pagājušā gada aprīlī, kad teātris jau bija slēgts pandēmijas dēļ, Vīnes Valsts opera savā mājaslapā demonstrēja Alvja Hermaņa izrādes ierakstu – ar to šā ekstravagantā, brīžiem ekscentriskā un provokatīvā Parsifāla neilgais mūžs noslēdzās. 

Parsifāls allaž prasa titānisku māksliniecisko un finansiālo jaudu. Jaunais Vīnes Valsts operas direktors Bogdans Roščičs, kurš teātri vada kopš 2020./2021. gada sezonas, jau laikus ir pieņēmis lēmumu nomainīt vēl diezgan svaigo Parsifālu un vērsies pie Kirila Serebreņņikova. Parasti reizi četros gados jaunu Parsifālu neviens teātris tomēr nesagatavo, izrādei repertuārā ir jānoturas ilgāku laiku. Acīmredzot jaunajai Vīnes teātra vadībai pret iepriekšējo Vāgnera opusa interpretāciju ir bijušas pārāk nopietnas pretenzijas (Austrijas un Vācijas kritiķi savas pretenzijas skaļi izteica uzreiz pēc pirmizrādes). Režisora un scenogrāfa Alvja Hermaņa radošajā komandā strādāja kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis un videomāksliniece Ineta Sipunova. Viņu versijā Riharda Vāgnera mistērijas darbība no agrīnajiem viduslaikiem Spānijā tika pārcelta uz 1900. gada Vīni un tā laika dižā arhitekta Oto Vāgnera jūgendstila interjeriem. Izrādes darbības vieta bija arhitekta projektētā psihiatriskā slimnīca un tās kompleksā ietilpstošā baznīca – šeit tiek īstenots Parsifāla grandiozais ārstniecības rituāls, protams, Zigmunda Freida ietekmē. 

Vai terapiju vajag turpināt mūžīgi? Varbūt pacienti jau ir izveseļojušies, un ir pienācis laiks no Alvja Hermaņa nervu klīnikas pārcelties uz Kirila Serebreņņikova cietumu.

Tā rūdījās līderis

Pērn decembrī notikušajā videosarunā ar pianistu Kirilu Geršteinu režisors Kirils Serebreņņikovs pastāstīja par topošā Parsifāla iecerēm. Izrādē būs videofilma, kas vēstīs par titulvaroni un viņa ceļojumu: "Filmā būs iemūžināta šodienas izjūta, nevis Dieva zaudēšana un meklēšana, ticības zaudēšana un atgūšana. Tie būs jautājumi, kurus uzdodam sev, kad esam vienatnē. Parsifāls ir ļoti intīms darbs, tas stāsta par tumsu un vardarbību, kas ir mūsos, par Dievu un viņa neesamību mūsos." 

Divi pirmie cēlieni veidoti kā flashback – atskats Parsifāla pagātnē –, trešajā cēlienā mēs sastapsim jau pieaugušo varoni, kāds viņš ir pašlaik. Izrādes darbība risinās cietumā, ko franči dēvē par maison centrale. Tajā mīt cilvēki, kuri tiek uzskatīti par bezcerīgiem un kuriem ir maz iespēju reintegrēties sabiedrībā. Bieži vien viņi pārstāv dažādas etniskās un reliģiskās grupas, un cietumā viņiem nākas aizstāvēt pašiem sevi. Šādā vidē jauniestudējuma autors ievieto disfunkcionālo, krīzē esošo Svētā grāla bruņinieku kopienu. 

"Vāgners bija ieinteresēts radīt savu reliģiju. Uz skatuves atainotajā slēgtajā vīriešu kopienā dzimst kaut kas līdzīgs jaunam kultam, reliģijai vai mācībai," atklāj režisors. Ieslodzīto vidū ienāk nepilngadīgais likumpārkāpējs Parsifāls. Šeit viņš kļūst par liecinieku iniciācijas rituālam, kurā vardarbība pāriet ekstāzē. "Tas ir garš stāsts par to, kā veidojas līderis. Parsifāls vada cilvēkus, kuri ir zaudējuši visu, un parāda viņiem ceļu dzīvē," savu ideju raksturo Kirils Serebreņņikovs. Viņš cer, ka "Jonass Kaufmanis būs gatavs kļūt par jaunu Parsifālu jaunā interpretācijā". 

Vienīgā sieviete, kura iekļūst vīriešu pasaulē, ir noslēpumainā burve, profesionālā pavedinātāja Kundri. Viņa savulaik ir smējusies par krustā sisto Jēzu, un kopš tā laika viņas dvēselei nav miera, viņa ceļo cauri gadsimtiem un maina identitāti. Vīnes Valsts operas mājaslapā ievietotajā anotācijā teikts, ka Kirila Serebreņņikova versijā Elīnas Garančas atveidotā Kundri ir žurnāliste: "Kundri vada interese par vardarbības struktūrām, kuras veidojas cietumā. Viņa rīkojas pelēkajā zonā, kurā darbojas arī kā aizturēto līdzzinātāja."

Vāgnera darbā ir iekodēta laika sajūta. "Šajā mūzikā es varu notvert un saost laiku," saka režisors. Operas beigās Parsifāls ar Ciešanu šķēpu pieskaras Svētā grāla karaļa Amfortasa nedziedināmajai brūcei, un tā aizdzīst. Uz jautājumu, vai māksla dziedē brūces vai ber sāli tajās, Kirils Serebreņņikovs atbild: "Māksla neārstē brūces, bet tā arī neber sāli un nebāž pirkstu tajās. Māksla pati ir brūce, tāpēc tā izraisa nemieru un sāpes."

Distance satuvina

Kā zināms, pērn vasarā Maskavas tiesa atzina Kirilu Serebreņņikovu par vainīgu liela apmēra krāpšanā un piesprieda viņam nosacītu triju gadu cietumsodu un naudassodu. Režisors viņam izvirzītās apsūdzības noraidījis. Tiek uzskatīts, ka tās ir politiski motivētas. Divus gadus, no 2017. līdz 2019. gadam, Kirils Serebreņņikovs ir pavadījis mājas arestā Maskavā: šajos apstākļos viņš ir atradis veidu, kā strādāt attālināti – gan iestudēt izrādes Krievijā un ārzemēs, gan pabeigt kino veidošanu. Režisors ir bijis spiests darboties pašizolācijā, kad pārējiem vēl nebija ne jausmas, kas tas ir. 

Mākslinieks nevar atstāt Krieviju, tāpēc Parsifāla mēģinājumus vada no Maskavas, izmantojot jauno tehnoloģiju iespējas un platformu Zoom. Klātienē Vīnes Valsts operā ar izrādes dalībniekiem strādā režisora asistenti. "Esmu izveidojis formātu, kas man ļauj strādāt attālināti. Skaidrs, ja es iestudētu izrādi klātienē, es kaut ko darītu citādi. Taču šāda darbības forma ir iespējama tikai muzikālajā teātrī, jo mums ir iestudējuma skelets – partitūra, kas ir nemainīga. Tas ir pamats, uz kura varam veidot stabilu, spēcīgu izrādi. Savukārt drāmas teātrī mēs visu radām no zila gaisa – tur ir jābūt klāt, jo strādājam ar dzīvu enerģiju." Drāmas teātrī tēlošana dzimst no nekā, luga nav nekas cits kā melni burti uz balta papīra. "Operā mēs strādājam ar mūziku, kas var aizpildīt jebko, jebkuru tukšu vietu," saka Kirils Serebreņņikovs.

Treniņš ar Mocartu

Pirmo reizi Kirils Serebreņņikovs strādāja ar muzikālo materiālu 2005. gadā, kad diriģents Vladimirs Spivakovs uzaicināja viņu iestudēt Artura Onegēra Žannu d’Arku uz sārta savā festivālā Maskavā (galveno lomu izpildīja franču aktrise Fanija Ardāna). "Kad ieraudzīju partitūru, tā man bija kā ķīniešu valoda. Mūzikas skolā neesmu gājis, un maestro Spivakovs man parādīja, kā ir jāstrādā ar materiālu. Es šīs mācības joprojām atceros," uzsver režisors. Viņa pirmais lielais darbs operā bija Džuzepes Verdi Falstafs Sanktpēterburgas Marijas teātrī 2006. gadā. Kopš tā laikā Krievijā un Rietumeiropā Kirils Serebreņņikovs iestudējis desmit operu. 

"Jokoju, ka esmu Berlīnes Komiskās operas intendanta Berija Koska paverdzināts/mani ir paverdzinājis. Esam vienojušies, ka piekritīšu katram viņa piedāvājumam," nesen televīzijas intervijā Vladimira Spivakova sievai Sati Spivakovai stāstīja Kirils Serebreņņikovs. "Viss sākās ar mūsdienu komponistes Olgas Neivirtas operu Amerikāņu Lulu – viņa ir pārrakstījusi klasisko Albāna Berga operu. Izrāde notika Berlīnes Komiskajā operā un Vīnes Theater an der Wien. Šajā darbā tiek pausts daudz politisko ideju, tajā ir feminisma vēstījums. Pēc tam Berlīnes Komiskajā operā iestudēju Džoakīno Rosīni Seviljas bārddzini ar lielisko dziedātāju Nikolu Ševaljē, kaut gan ne pārāk vēlējos ķerties šim darbam klāt. Man bija grūti iemīlēties sižetā. Zināju, ka ar Bomaršē lugu, kura ir libreta pamatā, nav iespējams neko izdarīt – to var tikai "iedzīvināt bildēs", bet tas vienmēr ir garlaicīgi un neinteresanti. Tomēr kaut kas mums izdevās, tā bija veiksmīga izrāde, kura vēlāk tika pārdota Bāzeles teātrim. Vēlāk iestudēju Riharda Štrausa Salomi Štutgartē ar Simoni Šneideri titullomā." 

Gatavojoties operas iestudējumam, Kirils Serebreņņikovs klausās ierakstus, lai izvēlētos pareizo orientieri. "Es daru visu, lai izvairītos no konfliktiem, kas varētu rasties mēģinājumu procesā, un atrastu kompromisu, jo bez tā nekas nesanāks. Piemēram, mums diezgan grūti gāja ar diriģentu Korneliusu Meisteru, ar kuru iestudējām Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte Cīrihes operā, – mums katram ir savs operas redzējums, taču galvenais, ka mums katram ir sava muzikālā teātra izpratne. Mūziķi liek uzsvaru uz vārdu "muzikālais", bet es – uz vārdu "teātris". Uzskatu, ka cilvēki uz operteātri nāk skatīties izrādi, un tajā slēpjas operas unikalitāte – tas ir aktierspēles, režijas, vizualitātes un muzikalitātes savienojums. Kad dziedātāji tēlo kā dievi un dzied kā dievi, rodas brīnums, kas maina apziņu," ir pārliecināts Kirils Serebreņņikovs.

Viņš piebilst, ka Mocarta mūzika ir izcils instruments, kas ļauj sevi trenēt: "Es to klausos un cenšos saprast, kā darbojas šī mašīna. Man tas tiešām ir treniņš. Es padaru mūziku par daļu no sevis. Iestudējot Così fan tutte, man bija nepieciešams saprast un izskaidrot sev, kā ir iespējams tas, kas notiek operas sižetā. Kā meitenes var neatpazīt savus mīļotos, pat ja viņi ir pārģērbušies? Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka pie meitenēm atnākuši citi jaunieši – tie nav viņu mīļotie puiši, kuri patiešām ir gājuši bojā karā."  

Alla bija sajūsmā

Režisors gūst gandarījumu, sadarbojoties ar laikmetīgās mūzikas autoriem. Maskavas Helikona operā viņš ir iestudējis Aleksandra Manockova operu Čadskis. "Strādāt ar mūsdienu repertuāru ir piedzīvojums. Izpildīt un iestudēt mūsu laikabiedru darbus ir laime, jo blakus ir šā brīnuma avots. Mūzika vienmēr ir brīnums. Allaž esmu sadarbojies ar gudriem komponistiem, kuri saprot, ka režisoram ir interpretācijas tiesības un autora darbs var tikt saklausīts un ieraudzīts neskaitāmi daudzos veidos," norāda Kirils Serebreņņikovs. 

Viņš kā režisors ir iestudējis divus komponista Iļjas Demucka un horeogrāfa Jurija Posohova oriģinālbaletus Maskavas Lielajā teātrī – Mūsu laika varonis (2015) un Nurejevs (2017). Režisors ir diezgan neierasts amats baleta hierarhijā. "Kādu laiku domāju, ka esmu pirmais baleta režisors, taču pēc tam atklāju, ka 1957. gadā Lukīno Viskonti iestudējis baletus. Tā ir aizmirsta profesija, tā tika radīti šedevri, bet vēlāk šo funkciju pārņēma horeogrāfi," piebilst Kirils Serebreņņikovs. 

Mūzikas klātbūtne ir svarīga arī viņa drāmas teātra izrādēs Maskavas Gogoļa centrā. "Es uzreiz pateicu – mēs nekad neizmantosim fonogrammu. Mums ir dzīvās mūzikas un labu mūziķu teātris. Mēs no tā neatkāpjamies. Tas ir darbietilpīgi, dārgi, tas prasa lielus laika un finanšu resursus, taču dzīvais teātris bez tā nav iespējams. Gogoļa centra iestudējumu tapšanā piedalās komponisti Aleksandrs Manockovs, Aleksejs Sisojevs un Iļja Demuckis. Mūziku uz skatuves spēlē Maskavas labākie jaunie mūziķi. Ja izmantojam jau eksistējošus skaņdarbus, vienmēr radām interpretāciju. Mūsu izrādēs mūziķa interpreta klātbūtne ir obligāta – viņš ir vidutājs starp mūziku un skatītāju," skaidro režisors.    

Viena no spilgtākajām pēdējā laika Gogoļa centra muzikālajām izrādēm ir Mūsu Alla (2019), kas ir veltīta Allas Pugačovas mantojumam. "Alla katram ir sava. Alla Pugačova ir radošs universs. Viņa ir saistīta ar valsts un dzimtenes izjūtu. Mēs stāstām par laiku caur Allas 70. un 80. gadu dziesmām, kuras interpretē mūsu aktieri. Alla bija sajūsmā!" priecājas Kirils Serebreņņikovs. 

Kopā ar diriģentu Teodoru Kurendzi viņš ir radījis izrādi Mysterion (pamatā – Karla Orfa De temporum fine comoedia) un teatralizēto Rekviēmu, kas bija veltīts Otrā pasaules kara beigu 65 gadu jubilejai (komponists Aleksejs Sjumaks). Režisora darbu vidū ir Nikolaja Rimska-Korsakova Zelta gailītis Maskavas Lielajā teātrī, Engelberta Humperdinka Ansītis un Grietiņa Štutgartes operā un Verdi Nabuko Hamburgas Valsts operā. Kirila Serebreņņikova interpretācijā Nabuko ir politizēts trilleris, kurā tiek risināta mūsdienu militāro konfliktu, varas korumpētības un bēgļu krīzes problemātika. Režisors nedaudz naivi atgādina, ka dzīvojam pasaulē, kurā viss ir briesmīgi (varbūt kāds to nav pamanījis).

Mans rokenrols

Tāpat kā jaunajā Parsifālā Vīnē, arī Ansīša un Grietiņas iestudējumā Štutgartē tika izmantota filma. Tā uzņemta Ruandā, un tajā operas stāsts izstāstīts ar afrikāņu aktieru līdzdalību (operas mazgadīgie varoņi ir nabadzīgi un izsalkuši, viņiem ir jāstrādā, lai nopelnītu iztiku ģimenei). Filmā savienojas skarba, dokumentalitātei pietuvināta realitāte un fantāzijas. Režisors pievēršas genocīda un koloniālisma tēmai, rasu neiecietībai. Kad Ruandas bērni pamostas mūsdienu Štutgartē, viņi sastopas ar patērētājsabiedrības raganu, sociālo nevienlīdzību un globālās finanšu sistēmas brutalitāti. 

Oficiāli izrāde Ansītis un Grietiņa nav pabeigta: 2017. gada oktobrī notikušajā pirmizrādē iestudējums tika prezentēts kā darbs tapšanas stadijā/work in progress, kas var būt pabeigts tikai pēc režisora atbrīvošanas no mājas aresta. Eiropas teātru vēlme strādāt ar Kirilu Serebreņņikovu nav tikai viņa talanta apliecinājums – sadarbību ar režisoru teātri uzskata par savu morālo pienākumu. Atrazdamies mājas arestā, viņš turpināja iestudēt operas attālināti. Šīs saiknes uzturēšana bija un joprojām ir Eiropas teātra un mākslas kopienas solidaritātes un atbalsta žests, kas pierāda, ka mākslinieks netiek aizmirsts un kolēģiem Rietumos nav vienaldzīgs viņa liktenis. Katras viņa izrādes beigās Rietumu teātros tika pieprasīta režisora atbrīvošana. 

Kirila Serebreņņikova nākotnes plānos ir Dmitrija Šostakoviča Deguna iestudējums kopā ar diriģentu Vladimiru Jurovski Minhenē un Karla Marijas fon Vēbera Burvju strēlnieks Amsterdamā. "Pret klasisko mūziku izturos kā pret rokenrolu, kā pret mūziku, kas mani satrieca jaunībā 90. gados. Es to neuztveru kā augsto klasiku, kurai mums ir tā laime pieskarties. Uzskatu, kā Vēbers, Šostakovičs un Vāgners ir mani laikabiedri, kuri raksta šodien, viņi savus darbus ir radījuši speciāli man, un man ir prieks, ka varu tos parādīt skatītājiem pasaulē," apgalvo režisors.

Nenogaliniet Šeherezadi

"Reizēm saku, ka nevis izdomāju iestudējumus, bet tos atminos. Man ir sajūta, ka to kaut kur jau esmu redzējis – dziļi sevī –, un man uzreiz rodas vizuālais tēls. Taču tajā ir dažas nepilnības. Šīs trūkstošās detaļas, šos baltos plankumus es ēnoju un krāsoju darba gaitā. Tas ir saistīts ar mana darba specifiku, atmiņu un uztveri. Man arī šķiet, ka es stāstu noteiktu skaitu stāstu, kurus, visticamāk, izstāstītu jebkurš režisors vai rakstnieks. Un tad es jau sāku rakstīt savus memuārus, savas atmiņas," Kirils Serebreņņikovs atklāj Vīnes Valsts operas mājaslapā publicētajā ekspresintervijā. 

Mūziku viņam patīk sajust vispirms fiziski, tikai pēc tam notiek iedziļināšanās libretā: "Tad pie manis atnāk vīzijas. Viss, ko mēs darām, ir stāsts par mirkli šeit un tagad. Tas nav stāsts par vakardienu. Protams, mēs varam izmantot pagātnes izjūtu, taču galvenais ir būt šeit un tagad. Neviens no mums nav Vāgners! Mēs ar viņu neesam sarunājušies. Darbā visu izšķir talants." 

Kirils Serebreņņikovs uzsver, ka iestudējumā noteicošo lomu spēlē komunikācija, saruna un tiltu veidošana, savukārt aktieris šajā pasaulē ir daudzveidības modelis. Visos darbos režisoram ļoti svarīga ir vizualitāte: "Uzskatu sevi par vizuālu cilvēku. Mājās man ir grāmatu kaudzes, galvenokārt tās ir grāmatas ar attēliem, nevis burtiem. Mūsdienu pasaulē vizualitāte ir kļuvusi par valodu un komunikācijas veidu." 

Režisors vēlas, lai publika viņam kaut ko iemācītu: "Es gribu kaut ko saņemt no zāles. Man ir interesanti sarunāties ar cilvēkiem, es neesmu ne mesija, ne guru. Katra mana izrāde ir solis tuvāk skatītājiem. Ierodoties jaunā pilsētā, cenšos iepazīt un saprast vietējos cilvēkus, tāpēc dodos uz tirgu, dzelzceļa staciju, pirti, tirdzniecības centru. Esmu kā Šeherezade, kura bezgalīgi stāsta savus stāstus, lai netiktu nogalināta. Iestudējot izrādi, es pārāk daudz nedomāju par skatītājiem, tomēr vēlos viņus iepazīt un sajust. Māksla rada intimitāti. Katru cilvēku darbs uzrunā citādi, ar katru tas sarunājas personiski. Labs aktieris uz skatuves spēj ieskatīties acīs katram skatītājam. Mana teātra aktieri labi zina, kurš skatītājs kurā dienā ir bijis zālē. Aktieri pamana un atpazīst katru cilvēku publikā. Tā ir pareiza pieeja mūsu mākslai – no cilvēka uz cilvēku, no sirds uz sirdi, no dvēseles uz dvēseli, no smadzenēm uz smadzenēm. Ar katru mēs dalāmies savā mīlestībā, savā pasaules izjūtā, savās zināšanās, savā līdzjūtībā. Cilvēkam ir nepieciešams kāds, kurš viņu apskautu. Mīlestības, apkampienu un taktilu sajūtu trūkums ir medicīniska problēma. To sniedz teātris, to sniedz mūzika."

Parsifāls
Diriģents Filips Žordāns, režisors Kirils Serebreņņikovs
Vīnes Valsts operas jauniestudējuma ieraksts būs skatāms 18. aprīlī plkst. 15 platformā Arte Concert
arte.tv/de/arte-concert 

Informācija: www.wiener-staatsoper.at 

Elīna Garanča Vīnes Valsts operā
* Latviešu dziedātāju un Vīnes Valsts operu saista īpašas, ilglaicīgas attiecības. 2013. gada maijā Vīnes Valsts operā Elīnai Garančai tika pasniegts goda tituls Austrijas operdziedone/Österreichische Kammersängerin. Tas tiek piešķirts par izciliem nopelniem operas mākslā un kultūrā, kā arī par uzticību šim operteātrim. Elīna Garanča ir kļuvusi par vienu no jaunākajām šā titula īpašniecēm. Izrāžu afišās par šo statusu, ar ko lepojas mūsdienu dižākie solisti, liecina burti KS pirms dziedātāja/-as vārda. 
* Vīnes Valsts operā, kur Elīna Garanča dzied kopš 2003. gada, viņa ir uzstājusies biežāk nekā jebkur citur. Kopumā uz šīs skatuves latviešu zvaigzne ir kāpusi 156 reizes, liecina teātra arhīva dati. Šeit viņa ir dziedājusi izrādēs Andrē Šenjē, Anna Boleina, Karmena, Zemnieka gods, Così fan tutte, Rožu kavalieris, Sikspārnis, Burvju flauta, Falstafs, Seviljas bārddzinis, Tita žēlsirdība, Figaro kāzas, Hofmaņa stāsti, Norma, Romeo un Džuljeta, Samsons un Dalila un Verters, kā arī piedalījusies operas ballē un sniegusi solokoncertu. Visbiežāk Vīnē Elīna Garanča ir atveidojusi Šarloti Verterā (25 izrādēs) un Oktaviānu Rožu kavalierī (21 izrādē).

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja