Kantainu daudzdzīvokļu blokmāju masīvi, kuros viegli apmaldīties, jo visas mājas un ielas spokaini vienādas. 80. gados, staigājot pa tādiem, šķita ļoti piemēroti un stilīgi klausīties Depeche Mode ierakstus kasešu pleijerī. Grupa radusies 1980. gadā nelielā pilsētā Bezildonā, kuras 60. un 70. gadu apbūve esot Anglijai neraksturīgi atgādinājusi šos Padomju Savienības guļamrajonus, tātad savējie. Tiesa gan, klausoties bija jābūt uzmanīgam, un ne vien tāpēc, ka pa šiem rajoniem klaiņoja visādi tipi, kas labprāt atņemtu tolaik ļoti vērtīgo pleijeri un piedevām vēl iedotu bietē. Šķērsojot dzelzceļa sliedes, kad austiņās skanēja albums Construction Time Again (1983), varēja mierīgi nepamanīt, ka bīstami tuvojas vilciens, jo tā klaudzēšana ļoti labi samiksējas ar ritmiskajiem sitieniem pa dzelžiem dziesmās. Sper pēdējo soli pāri sliedei, un – par matu – aiz muguras jau aiznesas vilciens...
Saimnieks un kalps
Pirmā iepazīšanās lielai daļai no tiem, kuri jau vairāk nekā trīsdesmit gadu ir kvēli grupas fani, bija Arvīda Mūrnieka vadītajā Latvijas Radio raidījumā Būsim pazīstami, kas kopā ar Alda Ermanbrika televīzijas raidījumu Varavīksne bija vienīgie vietējie informācijas avoti, kas regulāri iepazīstināja ar ārzemju mūzikas jaunumiem. Tā bija dziesma Master and Servant (Arvīda Mūrnieka pieteikumā – Saimnieks un kalps) no albuma Some Great Reward (1984), ko daudzi dzirdēja pirmo, un ar to pietika, lai inficētos, sāktu meklēt jau iznākušos albumus un ķertu jaunos.
Black Celebration (1986) bija gana drūms albums, kas DM radīto padarīja par popmūziku ar pievienoto vērtību, savukārt, iznākot Music for the Masses (1987), gandrīz katrā kompānijā jau bija kāds, kurš izskatījās pārsteidzoši līdzīgs grupas dziedātājam Deivam Gahanam. Slavenajam ierakstu pirātam Jurim Lapinskim un citiem DM ierakstu tiražēšana bija viens no lielākajiem ienākumu avotiem, jo par oriģināliem šeit neviens nevarēja ne sapņot. Albumi Violator (1990) un Songs of Faith and Devotion (1993) jau bija ļoti gaidīti, un viens no nesen brīvību atguvušās Latvijas televīzijas kanāliem DM turnejas Devotional koncerta videoierakstu pilnā garumā pārraidīja gandrīz katru dienu, tas, protams, nebija legāli, toties paplašināja jau tā pamatīgo grupas cienītāju pulku, jo videomagnetofoni tolaik vēl nebija katrā mājā, par DVD pleijeriem un internetu ar YouTube nemaz nerunājot.
Depešists vai metālists
90. gados, ja tev bija melna motociklista ādas jaka un šņorzābaki, tikai pēc frizūras – īsiem ezītī nogrieztiem un ar želeju iestīvinātiem vai brīvi krītošiem gariem matiem – varēja atšķirt, vai esi depešists vai metālists. Reizēm varēja gadīties, ka sirdī esi gan viens, gan otrs, jo DM nekad nav bijusi grupa, kuras ierakstus savā kolekcijā no viesiem slēpj, ja vispārzināms, ka ikdienā klausies kaut ko citu – daudz agresīvāku vai ambientu elektroniku, roku vai klasisko mūziku, un ar DM saistās pagātnes atmiņas, kad sāki iepazīt skaņu pasauli, un aiz inerces seko līdzi arī mūziķu turpmākajām gaitām.
Pēdējais par īstenu šedevru uzskatāmais kolektīva albums ir Ultra (1997), un kopš šī gadu tūkstoša sākuma DM albumi ir kā grupas galvenā dziesmu autora un otrās balss Mārtina Gora atklāsmju un iekšējo cīņu refleksijas – dažas vairāk, dažas mazāk veiksmīgas, kurās "iebraukt" pa spēkam tikai tiem, kuri DM pazīst jau sen, tāpēc zina no galvas Never Let Me Down Again, Personal Jesus, Everything Counts, A Question of Time, I Feel You, Barrel of a Gun... Un ne tikai tās, jo DM cienītāji neiet singlu pavadā un klausās visus albumus. To zina arī grupa, koncertos izpildot gan hitus, gan mazāk zināmas dziesmas, kas nav skanējušas radiostacijās un rādītas MTV kā klipi, kuru autors vairākkārt bijis slavenais fotogrāfs un režisors Antons Korbeins. Viņš veidojis arī DM vizuālo tēlu – daudzas grupas fotogrāfijas, albumu dizainu un koncertu scenogrāfiju.
Tas būtu riskanti
DM ir vienīgā grupa, kuras fani Latvijā rīko speciālus saviem elkiem veltītus vakarus dažādos klubos, kopīgus braucienus uz koncertiem ārzemēs, nu jau vairākus gadus Vecrīgā ir DM bārs, kaut gan igauņi izrādījušies ātrāki – viņiem tāds bārs bija krietni agrāk. Tāpēc fakts, ka DM koncerts, kas notiks Arēnā Rīga 20. februārī, jau vairākus mēnešus ir pilnībā izpārdots, nav brīnums. Varbūt tas saistīts ar apzināšanos, ka nekas nav mūžīgs, un kāda no reizēm vienmēr var izrādīties pēdējā, bet mēs nekad nezinām, kura tā būs?
Brīnums ir tas, ka DM šeit nerīko uzreiz divus koncertus pēc kārtas, tas gan būtu riskanti – grupai Metallica šāds plāns pirms vairākiem gadiem izgāzās (pārdot pietiekami daudz biļešu uz diviem koncertiem Rīgā neizdevās, tāpēc notika tikai viens), un kopš tās reizes Metallica mūziķi mūsu zemē nav kāju spēruši. Mēs neviens negribam, lai tāpat notiek ar DM, tāpēc, ja iznācis palikt bez biļetītes, izmantosim iespēju redzēt elkus vasarā festivālā Opener Polijā smalkā kompānijā ar Niku Keivu, Massive Attack, Deividu Bērnu un Gorillaz.
Depeche Mode
Arēnā Rīga 20.II plkst. 20
Biļetes pārdotas