Kausos Ainara Mielava jauno albumu 220 volti, lielā katlā pasterizējot un ar kausiņu pildot pudelēs paša spiesto ābolu sulu. Tas, šķiet, labi sader kopā, jo zinu, ka arī reiz izteiktā pilsētnieka Ainara ikdienas dzīve jau vairākus gadus ir saistīta ar lauksaimniecību. Raža šogad laba, process ir ilgs, un albums izskan trīs reizes, ar Mielava vibrato izdziedātajām vai vienkārši un saprotami deklamētajām teksta rindām atgādinot, ka mūžīgās patiesības nemainās, pat ja mēs tās gadiem ilgi neapzināmies, izvirzot dzīvē kaut kādas iedomātas prioritātes, – no zemes mēs visi esam nākuši, un pie tās mums agri vai vēlu būs jāatgriežas.
Laba skola nepazūd
Sarunā Ainars saimnieciskā mierā stāsta, ka papildus krūmmelleņu audzēšanai, kas tagad ir viņa pamatnodarbošanās, no saviem āboliem, kas lielos daudzumos ienākas reizi divos gados, taisot vīnu, bet tas tāds hobijs – paša vajadzībām un dāvināšanai draugiem. Pēc Jaunā gada aptuveni simt divdesmit litru būšot cauri. "Iemērcu otu un lūpas/ Krāsās un ābolu vīnā" – lūk, arī rindas no jaunā albuma dziesmas Gleznojot ceļu caur mīnām.
Lai būtu ko darīt aukstajos un garajos ziemas mēnešos, kad no lauku darbiem brīvdienas, Ainars ir atsācis gleznot, pateicoties sievai Lienei un viņas tēvam, kuri viņam uzdāvinājuši molbertu. Pats esot teicis, ka varētu pamēģināt, bet tālāk par šīm domām neesot ticis. "Man bija ļoti interesanti to atsākt, lai saprastu, vai darbojas slavenais teiciens, ka meistarību nevar nodzert. Nevis tiešā nozīmē, bet vai, negleznojot vairāk kā trīsdesmit gadu, būs saglabājušās iemaņas. Izrādās, ir. Sākumā uzmanīgi, bet pēc tam arvien drošāk. Laba skola nepazūd," stāsta Ainars. Viņa gleznu fragmenti ir redzami albuma 220 volti noformējumā. Pats nosaukums – vai uz katras elektroierīces, ja vien tā nav domāta tikai Amerikas tirgum vai USB caurumam. Ainars sapratis, ka, izrādās, daudzi tagad nemaz nezina, kas ir 220 volti, un tad viņam jāstāsta par rozetēm un strāvu, kas no tām nāk, kaut pats brīnās, ar kādu maģisku spēku palīdzību viņam ir izdevies nolikt joprojām nesaprotamās fizikas eksāmenu vidusskolā. "220 volti ar atvērtiem galiem" – lūk, arī dziesmas beigās parādās tas gadījums, no kura visiem jāuzmanās. Pieskaršanās kailiem vadiem ir dzīvībai bīstama!
Vecrīgā pietrūks gaumes
Fonā skanot tikko izdotajai Mārtiņa Krastiņa restaurēto Raimonda Paula 1969. gada ierakstu platei, malkojam kafiju veikalā Upe, kas vada savus pēdējos mēnešus un drīz tiks slēgts. Veikals ir pazīstams ar to, ka klausītāju ne vien apgādāja ar ierakstiem, bet nereti arī izglītoja – savulaik veikala vadītāja Sandra Amerika, pēc kuras nāves vadību pārņēma Ainars, un arī pārdevējs Agris apmeklētāju nevis apčubināja ar cukurotām pieklājības frāzēm, bet nereti spēja sakaunināt par viņa ierobežoto muzikālo gaumi, un cilvēks devās mājās jau ar pavisam citu ierakstu un attieksmi pret skaņu pasauli sev apkārt. Tā visa Vecrīgā pietrūks.
"Ar nožēlu jāatzīst, ka globālu transformāciju piedzīvo arī skaņu ierakstu nesēju – kompaktdisku un vinila plašu – fiziskā tirdzniecība specializētos veikalos. Pēc deviņpadsmit gadu ilgas darbības uzreiz pēc Ziemassvētkiem esmu nolēmis slēgt melomānu un mākslinieciski noskaņotu cilvēku iemīļoto veikalu kafejnīcu Upe Vaļņu ielā. Diemžēl, lai šāds veikals būtu rentabls, ir nepieciešams vismaz 40 procentu uzcenojums un vismaz 15 000 eiro apgrozījums ik mēnesi. Faktiski jau no 2019. gada sākuma viss krasi mainījās – mēs vairs nespējam konkurēt ar mūzikas ierakstu cenām interneta pārdošanas un straumēšanas vietnēs. Pieļauju, ka nākotnē Latvijā, iespējams, izdzīvos kāds veikaliņš ar simbolisku īres maksu un īpašnieku, pārdevēju un apkopēju vienā personā. Katrā ziņā priecāšos, ja kādam tas izdosies!" veikala slēgšanas iemeslus min Ainars Mielavs.
Grupu laiks beidzies
Lielu daļu sava mūža un pēdējos sešus gadus Latvijas Radio 3 Klasika Ainars vada savus raidījumus un joprojām seko līdzi arī mūsdienu mūzikā notiekošajam. "Neeju cauri visiem žanriem, bet tai mūzikai, kas man patīk. Domāju, ka mūzikas uztveres ziņā joprojām esmu ļoti jauns. Piemēram, Teilore Svifta man patika pat pirms sava pēdējā folkmūzikas albuma, kad viņa vēl taisīja popmūziku. Pieredze mūzikas baudīšanā attīstās, un tu kā tāds sens mednieks ar loku arvien vairāk jūti, kur kaut kas būs. Paviršs klausītājs varbūt nemaz nedzird starpību starp Britniju Spīrsu un Teilori Sviftu, bet es dzirdu, kā personība tur spiežas cauri, kaut arī viņai ir palīdzējuši visi tie zviedru amatnieki, kā es saucu producentus, kas pēdējos divdesmit gados ir uztaisījuši astoņdesmit procentu no pozvaigznēm."
Kad turpinām par mūsdienu popmūzikas tēmu, Ainars stāsta par saviem novērojumiem, kādas tendences tur valda. Priekšplānā izvirzās personības, bet grupas pakāpeniski sāk izzust: Grupa kā tāds vienots organisms, kāds bija The Beatles vai Jauns mēness, man liekas, dabiskā ceļā vairs neveidojas. Kad radās vēl tagad esošās salīdzinoši jaunās grupas, piemēram, Coldplay, tajās tomēr vēl var just, ka tie ir draugi, kuriem ir kopīga ideja izsisties ar savām dziesmām. Tagad nāk personību laiks – vienalga, vai tas dziesmu rakstnieks un dziedātājs vai spilgts ģitārists un autors, kurš ap sevi pulcē domubiedrus. Nebūs vairs tās dzirksts vai degsmes, tās īpašās uguns, kas atšķir grupu no dziedātāja ar pavadošajiem mūziķiem. Es tādu tendenci redzu. Kā tagad būtu moderni teikt, monitorējot mūziku, kas ir manā redzeslokā, pamatā tomēr dominē vārdi. Otra lieta – saglabāsies tādi producenti, kuri vienā personā būs arī skaņu ierakstu meistari un muzikanti. Ir tāds teiciens, ka labai dziesmai ir jāskan arī tikai balss un klavieru vai balss un ģitāras versijā, un paliks tādi producenti, kuri palīdzēs šīs dziesmas padarīt emocionālākas vai jēgpilnākas, bet tie, kuri izmanto bītus un kaut kādas klišejas, bieži lieto copy/paste, domāju, arī aizies, tiesa gan, vēlāk par rokgrupām. Tāda ir mana prognoze."
Kurpes nejūk ārā
Atgādinu Ainaram, ka pirms pusotra gada bija ļoti interesanti klausīties viņa koncertu Mūzikas namā Daile, vērojot, ko ar Mielava vecajām un ne tik vecajām dziesmām dara Matīss Čudars, Jānis Ruņģis un Jānis Jaunalksnis, atsvaidzinot tās ar jaunu skanējumu. Ainars esot pateicīgs tieši Matīsam Čudaram, ka tas viņu atgriezis mūzikā pēc attiecību izbeigšanās ar ilggadējo līdzgaitnieku Gintu Solu. "Man ir raksturīgi pieķerties lietām. Mašīnai, kas man patīk, kurpēm, kas nejūk ārā. Viss, kas turas kopā, man šķiet neaizstājams. Pēc attiecību lūzuma ar Gintu bija sajūta, ka viss ir beidzies, jo ar ko un par ko tad es turpmāk sacerēšu dziesmas? Ceru, ka Gintam ir laba veselība un viņš ir apmierināts ar dzīvi. Netīšām man gadījās dzirdēt Matīsa muzicēšanu vienatnē sava krustdēla kāzu ceremonijā. Es mēdzu, ja ir tāda iespēja, neuzbāzīgi pieiet klāt cilvēkam un pateikt: paldies, man ļoti patika. Apmēram tāda bija arī tā saruna – tā ilga divdesmit sekunžu. Tā mēs ar Matīsu iepazināmies, bet man neizgāja no prāta viņa delikātā un meistarīgā spēles maniere. Pēc dažiem mēnešiem es viņu uzrunāju, vai viņš būtu ar mieru kaut ko darīt kopā ar mani, bet neliku uz to lielas cerības. Matīss piekrita, sasauca manu pirmo (šo laiku) sastāvu, un es atgriezos mūzikā," stāsta Ainars.
Jānis Ruņģis pēc kāda laika teica, ka jau tiekot gatavotas arī jaunās dziesmas, bet soli pa solim sastāvs mainījās, jo Matīsam bijuši citi plāni, arī Jānis Jaunalksnis aizbraucis uz ārzemēm mācīties. Ainara Mielava sastāvā pēdējos gados muzicējis gan viņa ilggadējais līdzgaitnieks Aigars Voitišķis, gan Artis Orubs, gan Mikus Solovejs. Tagad Ainara grupā, kas ierakstījusi albumu un sniegs koncertus 2021. gada pavasarī, spēlē Rūdolfs Macats, Kaspars Vizulis un Rinalds Maksimovs, piedzied Liene Mielava.
Uzsvari jau salikti
"Šis sastāvs, manuprāt, ir vēl delikātāks nekā tas, ko pieminēji. Neviens necenšas otru pārspēt, man patīk šis minimālisms, bet, kad vajag eksploziju, puiši pilnīgi neticamā kārtā to arī uzbur. Piemēram, dziesmā Mīlestība skaitās viss sākas mierīgi, diezgan monotoni, un tad dziesmas vidū ir sprādziens – īsta mūsdienu psihedēlija, ja tā var teikt. Esmu atpakaļ, pateicoties Matīsam, un jūtos gandarīts un brašs kopā ar saviem jaunajiem draugiem. Visi ir ļoti apdāvināti, viņiem ir laba profesionālā izglītība. Pirmie pēc Imanta Kalniņa viņi pateica, ka manu dziesmu vārdi viņus ir ļoti iespaidojuši. Kamēr bija Jauns mēness, nevienu īpaši neinteresēja, par ko es dziedu. Man nav kauns klausīties savus agrākos ierakstus, tā es dziedāju, un tā es tajā brīdī domāju, bet gandrīz vienmēr ar visiem maniem līdzšinējiem ierakstiem ir bijis tā, ka es iedziedu studijā – man liekas, ka tā ir pareizi –, paiet divi trīs mēneši vai pusgads, un saprotu, ka bija vajadzīga nedaudz cita intonācija un uzsvari, ko parasti atradu koncertējot."
"Šis albums ir pirmais, kurā, manuprāt, visi pareizie uzsvari ir salikti jau ierakstā. Nedomāju, ka sākšu šīs dziesmas dziedāt citādi pēc pusgada, gada vai diviem. Pēc pieciem vai divdesmit? Nezinu. Leonards Koens un Džonijs Kešs dziedāja līdz pēdējam. Lai balss briest un tajā atspoguļojas dzīves pieredze, bet negribētos, lai tā ir tāda, ka faktiski vairs nevajadzētu dziedāt. Gribēt jau varbūt gribētu, bet ir jābūt paškritiskam," atzīst Ainars.
Viņš gribētu būt, piemēram, kā Šarls Aznavūrs, kuram pat deviņdesmit piecu gadu vecumā, kad viņš mira, balss nemaz neizklausījās novecojusi.
Vērotājs no malas
Par savu jauno albumu 220 volti Ainars saka – tā ir pavisam cita pieredze, cita atmosfēra un cita attieksme pret mūziku. "Manā paaudzē, kad sāku ar Jaunu mēnesi, katrs vairāk vai mazāk bija pats par sevi. Protams, visi centās spēlēt saskanīgi, bet ļoti maz tika ievērots skaļuma attiecību līmenis spēlējot. Nekādas citas gradācijas kā vien ātrā dziesma vai lēnā dziesma nepastāvēja. Nevaru runāt par visiem tagadējās paaudzes muzikantiem, bet tie, ar kuriem man ir bijusi darīšana pēdējos divarpus gados, ir neticami delikāti un ļoti respektē cits citu. Tas man ir milzīgs atklājums gan mākslas, gan cilvēciskajā ziņā. Varbūt tāpēc arī skan tā, ka man patīk. Neslēpšu, ka ir bijuši periodi gan Jaunam mēnesim, gan Mielavam un pārcēlājiem, kad dziesmas tika sacerētas un albumi ierakstīti gandrīz ar domu, lai katru gadu būtu jauna programma, jo man patīk uzstāties. Protams, ja gribi kaut nelielas pārmaiņas tajā, ko vēlies pavēstīt, ir vajadzīga laika distance. To esmu sapratis tikai pēdējos pārdesmit gados. Nu ir pagājuši pieci gadi, nomainījušies mani muzikālie domubiedri, un neticamā veidā ir iznācis kaut kas tāds, uz ko es cerēju, bet nebiju iedomājies, ka tas skanēs tik labi un mēs – vecā paaudze, es un Gatis Gaujenieks, pieredzējušais muzikants un skaņu ierakstu meistars, – ar jaunajiem mūziķiem tik brīnišķīgi sapratīsimies un radīsim tādu skaņu ieraksta atmosfēru, ko arī mani jaunie draugi ļoti augstu novērtēs. Esmu pamanījis, ka ir tāda tendence – jaunajiem rakstīties pie jaunajiem un vecajiem – pie vecajiem. Izrādās, jaunā paaudze nemaz nezināja par Gaujenieku, ka ir šāds lielisks meistars. Profesionālās piezīmes un komunikācija ar Gati bija no pusvārda. Tā ir tāda ļoti patīkama saplūšana mākslā," stāsta mākslinieks.
Jaunā albuma producentu rindā minēti Rūdolfs Macats, Kaspars Vizulis un pats Ainars Mielavs, bet viņš sevi gandrīz gribētu dēvēt par tādu kā vērotāju no malas, uz kuru gulstas atbildība par galarezultātu (uz vāka tak rakstīts Ainars Mielavs) un to, vai balss ir pietiekami skaļa un vai vārdus var saprast.
Zīlīte pie loga rūts
Ainaram patīk dziesmu vārdos izmantot visādus simbolus un, kas zina, varbūt tos arī radīt. Reizēm viņam nācies puišiem paskaidrot lietas, kas pašam savos sešdesmit gados šķiet pašsaprotamas, bet jaunākai paaudzei nemaz nav bijusi iespēja ar tām saskarties. Viņš tad labprāt paskaidro to visu.
"Nedomāju, ka mani puiši nebūtu izglītoti, bet kaut kādas vēstures lietas ir izkritušas. Man patīk rakstīt dziesmu vārdus ar atskaņām. Tās ir rindas cita aiz citas ar kaut kādu saprotamu vai nesaprotamu vēstījumu, bet es uz to neskatos kā uz dzeju. Gandrīz vienmēr, sākot rakstīt dziesmu vārdus, man parādās pirmā asociācija – atnāk pirmā un otrā rindiņa ar atskaņām, tad es šķetinu tālāk un reizēm, meklējot atskaņu un būtību, ko gribu pateikt, pats uzzinu kaut ko jaunu. Piemēram, dziesmā Aleluja man bija rinda, kurā gribēju pateikt, ka sabruks kaut kas tāds, kas tur cilvēkus iesprostotus. Es iedomājos cietumu, un ko es atcerējos – vienu no slavenākajiem Amerikas cietumiem, ko aizklapēja ciet pirms gadiem. Sāku meklēt internetā, kuri ir paši skarbākie cietumi pasaulē. Tur bija kādi desmit uzskaitīti, bet atskaņai atbilda tikai Sankventinas cietums. Tā es uzzināju, ka ir tāda baisākā iestāde, kurā ieslodzītie gaida nāvessodu pusgadu un ilgāk. Šādi gadījumi ir ļoti bieži, ka es atklāju lietas, meklējot piemērus no reālās dzīves un vēstures," atklāj Ainars.
Es viņam atgādinu, ka Līvi astoņdesmitajos gados dziedāja par zīlīti gar loga rūti, bet viņam – pie loga rūts (dziesmā Mīlestība skaitās), kas tomēr tā kā mīļāk, bet neviens no variantiem mūsdienās vairs nav sastopams. Nav vairs zīlīšu? "Starp citu, zīlīte pie loga rūts – tā arī ir mana jaunība, jo tagad tā vairs nav, un tas labi, jo es dzīvoju tādā vietā, kur ir ļoti daudz putnu – pavasarī migrējošie gājputni divus mēnešus atpūšas tajos laukos visapkārt manai mājai. Esmu sācis interesēties par ornitoloģiju, jo man vienmēr ir gribējies uzzināt, kāpēc ir tā un šitā. Man bija liels atklājums, ka tā dēvētās putnu barotavas – tas ir slikti. Ornitologi to neatbalsta, jo tādā veidā putniņi, kas paliek ziemot šeit, pierod pie barotavas un, ja tā pēkšņi paliek tukša tamdēļ, ka labā tantiņa vai onkulis ir aizgājis citā saulē, visbiežāk aiziet bojā. Jo tā dabā ir iekārtots, ka putniem pašiem ir jācīnās par iztiku. Cilvēki to ir sapratuši un vairs nesprauž speķa gabaliņus pie loga rūts, bet manā bērnībā tā bija. Skaidrs ir viens – dabā dzīvo radību dabiskā mirstība ir daudzkārt lielāka nekā no Covid-19. Tas tā ironiski, bet taisnība."
Reizēm labāk paklusēt
Neizbēgami pārrunājot arī pandēmijas un izolēšanās laiku, kas daudz ko liedz, esam vienisprātis, ka droši vien uz tā rēķina saasinās uztvere, lai daudz ātrāk bez ilgām pārdomām kļūtu skaidrs, kas kurš ir. Mazāk izliekamies. "Man ir tapis vēl skaidrāks tas, ko es gribu, kas man patīk un kas man ir vērtības. Allaž esmu bijis ļoti draudzīgs pret cilvēkiem, kas man ir simpātiski, un tagad daudz vairāk novērtēju un izbaudu viņu uzmanību. Ja mēs ar cilvēku satiekamies un apskaujamies, tas šķiet nepieciešams, jo nezinām, kad būs nākamā reize. Ar mākslu notiek tieši tas pats. Daudz ātrāk skaidrs, vai tas, manuprāt, ir labi vai nav, vai tā ir vai nav māksla, vai tā ir cienījama vai necienījama rīcība, – tas viss šajos mēnešos ir tapis daudz skaidrāks, bet, ja tā nav klaja netaisnība, bet tikai slikta māksla vai neveikla amatniecība, es labāk paklusētu. Ja man prasītu, es atbildētu neminstinoties un pateiktu visu, ko domāju, bet lieki negribētu traumēt cilvēkus tikai tamdēļ, ka viņiem nav paveicies ar talantu vai kaut kādām prasmēm. Es noteikti uzklausītu šos cilvēkus, mēģinātu saprast, kāpēc viņi tā ir darījuši, kā tā ir sanācis, cerot, smagi neievainojot, pateikt to, ko es domāju, – savu patiesību."
Nāksies lauzt sevi
Apspriežam arī māksliniekus, kuri pieraduši sniegt koncertus lielu masu priekšā un kuriem tagad klājas visgrūtāk, jo viņiem ir atņemts viss, pat motivācija izdot ierakstus, jo nebūs, kur tos reklamēt un tirgot. "Pasaules mērogā nevienu megazvaigzni, kas pieradusi uzstāties vairāku tūkstošu skatītāju priekšā, neglābs tas, ka tā ir bijusi komerciāli ļoti veiksmīga līdz šim. Nāksies lauzt sevi, ja viņi gribēs palikt mākslinieki. Ja viņi nedomās paši un nesapratīs, kāpēc viņi ar to nodarbojas, un nepāries jau tuvākajā nākotnē uz biežāku koncertēšanu mazākai auditorijai, viņi arvien mazāk būs mākslinieki un kļūs par tādiem komercprojektiem. Es neprognozētu, ka drīz atsāksies visi šie milzīgie šovi, kuros pusi lomas spēlē grandiozums, skaņas aparatūras varenība, mūsdienu gaismas tehnikas iespējas, milzīgi ekrāni, salūts un viss pārējais. Tiem, kas jau uzstājas mazās vietiņās un bieži, būs vieglāk pārdzīvot šos laikus, nezaudējot savu aicinājumu būt muzikantam. Es šajā vasarā koncertēju tik bieži, ka neatceros nevienu tādu vasaru. Ierobežotā kultūras budžeta dēļ ne ar visu grupu, bet trijatā ar Aigaru Voitišķi un Rūdolfu Macatu esam uzstājušies daudz," stāsta Ainars.
Ainara Mielava un Aigara Voitišķa koncertu klausījos pavasarī Hanzas peronā, kur maksimālais apmeklētāju skaits bija divdesmit. Cilvēki sēdēja pie galdiņiem, ieturot distanci, un izbaudīja koncertu intīmā atmosfērā. Mākslinieks arī parunājās ar auditoriju, ar katru personīgi iepazīstoties. Nu jau būs kāds laiciņš jāpaciešas arī līdz šādiem koncertiem. Izturību visiem mums!
Ainars Mielavs
Koncerti Latvijā 2021. gada pavasarī
Valmieras Kultūras centrā 6. martā, VEF Kultūras pilī Rīgā 30. martā, Jelgavas kultūras namā 5. aprīlī, koncertzālē Cēsis 9. aprīlī, Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē 10. aprīlī, Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 22. aprīlī, Ventspils koncertzālē Latvija 24. aprīlī