Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Zalcburgā pirmizrādi piedzīvo Hermaņa iestudētais Trubadūrs

Stāsts par to, kas notika ar Dž. Verdi operas Trubadūrs iestudējumu Zalcburgā pirms Alvja Hermaņa pirmizrādes 9. augustā

Iztēlē man šis stāsts atgādina ainu no kādas savādas, ironiskas fantastikas filmas, kurā pārgalvīga iedoma saplūdusi ar matēriju, ko parasti dēvējam par īstenību, bet kas patiesībā tāda nav. Jau pusotru mēnesi ik dienu viņš, šī stāsta galvenais varonis, līdzīgi antīko grieķu teātra deus ex machina, nolaižas no kalniem ielejā, tikai tur, zemē, viņu nesagaida vis "tauta" cerībā no "mašīnas dieva" izdzirdēt viedas pamācības un saprast, kā dzīvot tālāk. Šoreiz mūsu varonis tur, lejā, zemes dzīvē tiekas ar sev līdzīgajiem, bet varbūt pat daudz svarīgākiem svētajiem, lai kopīgi un sūri strādātu, risinot mūžveco eksistenciālo problēmu – ko darīt? Kā izdzīvot piesātināti sārtā asiņu un fatālu kaislību pilnā pasaulē, kuras miesu veido vairāk nekā simt glezniecības šedevru, bet garu – Verdi ģēnija saklausītās eņģeļu skaņas?

Jau pusotru mēnesi latviešu režisors Alvis Hermanis ik rītu sēstas mašīnā, lai no Austrijas Alpu augstumiem, kur atrodas viņa īslaika miteklis, nokļūtu darbā – tur, ielejā pie Zalcahas upes, kuras krastos diskrēti "paslēpusies" Eiropas baroka pērle – Zalcburgas vecpilsēta ar, iespējams, pasaulē slavenāko muzikālo cietoksni – 1920. gadā dibināto Zalcburgas festivālu. Režisors Hermanis Herberta fon Karajana laukuma un Hofštālgases (ielas) stūrī novietojušās Lielās festivāla ēkas durvis ver nu jau ceturto reizi.

1. Slavas smēde

Tieši te, XX gadsimta teātra modernisma un izcilas muzikālās kvalitātes tradīciju citadelē (vai ražotnē) Zalcburgā, nu jau tālajā 2002. gadā notika Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra izrādes Revidents debija Eiropas augstākās līgas teātru scēnā, kam "mantiskais" apliecinājums ir Young Directors Project galvenā balva – Maksa Reinharta zelta rakstāmspalva. Ar šo atzinību faktiski aizsākās režisora un teātra nopietnā starptautiskā slava, līdz abi – teātris un tā mākslinieciskais vadītājs – profesionālos muskuļus uzaudzēja par pašpietiekamiem augstākās proves teatrāliem brendiem/zīmoliem, ko pazīst, novērtē, gaida un mīl visā Eiropā un ne tikai (protams, neiztiekot bez dažām mazāk komfortablām "attīstības procesa blaknēm" – starptautiski slavena režisora un viņa paša izlolotā teātra šķietamās nošķirtības un Hermaņa intereses fokusa maiņas no virtuoza postdramatiskā teātra uz operas pasauli). Tak tās, kā apgalvo režisors, ir laicīgas pārmaiņas, kuras mīta līmenī tiražē mediji un netālredzīgi kritiķi, nesaprotot, ka jebkura dzīva organisma veselīgai attīstībai ir nepieciešamas dzīves un mākslas pieredzes un apziņas bateriju uzlāde, attiecinot teikto gan uz sevi, gan Jauno Rīgas teātri.

Zalcburgas Grosses Festspielhaus Hermanis atgriezās pēc desmit gadiem – jau kā kontinentā atzīts jaunās režijas līderis, kuru Salzburg Festspiele vadītājs Aleksandrs Pereira 2012. gadā uzaicināja iestudēt vācu opermākslas modernisma klasiku – B. A. Cimmermaņa opus magnum Zaldāti/Die Soldaten, 2013. gadā – citu piemirstu atonālo meistarstiķi – XX gadsimta britu muzikālā avangarda dzīvā klasiķa H. Bērtvistla darbu Gaveins/Gawain. Abas operizrādes nostiprināja režisora Hermaņa profesionālo reputāciju kā māksliniekam, kurš spējīgs tikt galā ar tik nepateicīgu (?) muzikālo materiālu kā modernā opera. Tas, ka latvietis Alvis Hermanis patlaban ir slavenāko Eiropas operteātru aktuālākā "iekārojamā prece", nav viss sapnis, bet noticis fakts – režisora Eiropas darbu grafiks līdz 2019. gadam ir aizpildīts burtiski pa dienām – ar operu iestudējumiem prestižajās Parīzes Opera Bastille, Briseles La Monnaie, Milānas La Scala, Berlīnes Staatsoper, Vīnes Staatsoper, un visbeidzot – debija Vāgnera Baireitā. Plus vēl apsolītā ikgadējā pirmizrāde mājās – JRT –, kas arī šosezon sagādās mīklainu pārsteigumu, jo Hermanis apņēmies iestudēt "vienu pilnīgi bezjēdzīgu un filozofisku izrādi".

2. Cita upe – ceturtā

Tomēr – ceturtā Latvijas režijas "dieva" atnākšana Zalcburgā ir ļoti īpaša.

Pirmkārt, šovasar Zalcburgas festivāla apjomīgākajā zālē ar simt metru plato skatuvi un 2179 skatītāju vietām zālē Hermanis pirmo reizi iestudējis operas klasiku, vēl trakāk – īstu "operas popmūziku" – Džuzepes Verdi Il trovatore – Trubadūru, trešo pasaulē visvairāk un visbiežāk iestudēto itāļu muzikālā ģēnija melodisko opusu (pēc Verdi sacerētajām popoperām La Traviata/Kritusī sieviete un Rigoleto/Galma āksts). Pavej, vienā 2014. gadā Eiropā Trubadūrs jeb latviski Dziesminieks "rullē" 18 operteātru repertuāros, ieskaitot mūsu Balto namu. Profesionālais izaicinājums režisoram – gandarīt snobisko un daudz pieredzējušo, prasīgo Zalcburgas publiku ar tik hrestomātiski skaistu melodisku gabalu, kuru tā "zina no galvas", – ir gana liels.

Turklāt 1852. gadā sacerētajam Verdi Trubadūram astē velkas arī "vissamudžinātākā sižeta operas" nelāgā slava. Tā ir opera, kuras traģiskais stāsts ar trim līķiem finālā ir aizgūts no spāņu XV gadsimta leģendām un spāņu autora Antonio Gutjerresa asarainās mīlas melodrāmas El trovador, taču, kā nosmejas Hermanis: "Es vairāk ticu Enriko Karūzo folklorizētajam teicienam, ka Il trovatore ir elementāri uzvedams gabals – vajagot tik atrast četrus pasaulē labākos dziedātājus – baritonu, soprānu, mecosoprānu un tenoru –, un viss būs kārtībā. Un Zalcburgā mums visi četri būs!" Arī pats Hermanis jau ir tas gadījums, kad izpildījuma (režijas darba) kvalitāte pilnībā nosaka darba saturu.

Pat ja tas pārcelts uz mūsdienām, uz mākslas muzeja telpām, kur šedevrs uz šedevra tup, liekot gleznu uzraugu (operizrādes varoņu) apziņai "šilierēties", jaukt realitāti ar šķitumu, brīvi ceļojot laikā un telpā. Mākslas uzraudzītāji un sargi esot visai dīvaini ļaudis, tas ir aprakstīts Trubadūra izrādes programmiņā – nopietns psiholoģisks pētījums…

Tā režisors Alvis Hermanis drusciņ paver slepenības durvis uz 9. augustā Zalcburgā pirmizrādāmās operas formas noslēpumiem: "Mūsu izrāde būs kā senas, sažuvušas, bet kvēlojoši intensīvas asinis – tāds emociju sabiezējums, enerģijas un kaisles koncentrāts, kāds dabā nav iespējams. Tieši tāda ir Verdi opera, un tāda būs arī izrāde." Par izrādes koncepciju vai mesidžu režisors kategoriski nerunā, jo "teātris ir poētisks tēls". Nevis avīze vai politinformācija, saprotama katram muļķim. Bet par saviem "aktieriem" – solistiem, kori un pasaulslavenajiem Vīnes filharmoniķiem diriģenta Daniēles Gati vadībā Hermanis ir absolūti drošs – cik drošs var būt inscenētājs, kurš strādā ar zelta proves profesionāļu komandu, kas Zalcburgā allaž tiek garantēta kā dotums. Drošs arī tāpēc, ka pirmo reizi režisora rokās nonākuši tik kvalitatīvi galvenie darba instrumenti – jau piesauktais labāko trubadūru/dziedoņu kvartets.

3. Zelta četrinieks

Pirmie divi ir jaunās izrādes galvenais reklāmas māneklis un globāla mēroga operscēnas superzvaigznes daiļās Leonoras un viņas pielūdzēja grāfa Lunas lomās, kuru dēļ biļešu pieprasījums uz sešām Trubadūra izrādēm divpadsmit reižu pārsniedza reālo piedāvājumu – tas ir šī gada Zalcburgas rekords un šoreiz vienīgā totāli izpārdotā opera; melnajā tirgū biļetes cena uz Trubadūra premjeru sasniegusi pusotra tūkstoša eiro robežu.

Tātad Leonora – krievu austriešu soprāns Anna Ņetrebko, kuras balss intensīvā spēka un juteklības dēļ režisoram "joprojām žoklis atkarājas – tam tembram ir pilnīgi fizioloģiska, mistiska iedarbība". Un grāfs Luna – pasaules operleģenda, savos septiņdesmit plus joprojām vitālais un enerģiskais spāņu tenors Plasido Domingo, kuru Hermanis ar pietāti nosauc par "dzīvo brīnumu, siltas enerģijas kamolu, īstu dalailamu iz kultūras". Režisors jūsmo par mākslinieku, kurš fascinē pilnīgi visus, kas atrodas viņa tuvumā. "Neesmu manījis viņa vecuma grupas ļaudīm raksturīgo paguruma īgnumu – Plasido ir kā nemierīgs bērns, turklāt ziņkārīgs par visu uz pasaules – kas, kāpēc notiks…" – tā režisors noslēdz Domingo – izrādes grāfa Lunas – raksturojumu pēc Zalcburgā kopīgi izbaudītajām pasaules futbola čempionāta orģijām.

Otrs pāris ir topošās operzvaigznes, kuras ilggadējs Zalcburgas festivāla kastinga direktors, rūdīts zvaigžņoto ansambļu organizētājs, dēvē par "bez pāris sekundēm megazvaigznēm", – kanādiešu kontralts Marī Nikola Lemjē liktenīgās čigānietes, nāves un mīlas lāstu upura un soģes Azučenas lomā un itāļu tenors Frančesko Meli nelaimīgā mīlētāja Manriko tēlā.

Kā rekomendāciju Hermanis iesaka… iegūglēt YouTube šo abu solistu vārdus un pārliecināties pašiem. Režisors sevišķi slavē eņģeļa balss īpašnieci Marī Nikolu Lemjē – piemēram, klausīties viņas duetkoncertu ar citu slavenas augstās balss valdnieku kontrtenoru Filipu Jaruski ir pārpasaulīga bauda! Turklāt Lemjē esot apbrīnojami talantīga aktrise – kā dzīvsudrabs, ar neapslāpējamu humora izjūtu. "Man pat nav ar ko viņu salīdzināt, ja nu pēc enerģētiskā piesātinājuma tipa – mūsu teātra Broka vai Zariņa," rezumē Hermanis.

4. Dzīve ir vairāk

Tomēr, neatlaidīgi tirpinot Alvi Hermani par Trubadūra jēdzienisko nozīmi viņa daiļradē un karjerā, saņemu vien zaļas skaudības vērtus amizantus pastāstus par nereāli savādo dzīvi Zalcburgā. Kā viņš neilgi pirms Trubadūra ģenerālmēģinājumiem pusdienojis ar Vācijas premjeri Angelu Merkeli ("Domāju, ka Latvijā nav daudz cilvēku, kas divatā būtu pāris stundu sarunājušies ar pasaulē ietekmīgāko sievieti," režisors drusku palepojas, liedzot man publiski paust viņu sarunas saturu, – protams, saruna bijusi "par Putina vientulību un Latvijai vissvarīgāko – ka nepieciešamības gadījumā 5. pants tiks iedarbināts").

Kā Alvis ar Plasido un viņa ģimeni kopā fanojuši par kājbumbas čempi. Cik "sievišķīgi silta un vienkārša" ir Anna, kuru kopā ar dēlēnu pat Zalcburgas ielās pavada sirsnīgi saucieni: Che bella mamma e che bel bimbo! – cik skaista mamma un skaists mazulis… Cik ļoti režisoram Zalcburgas kalnu mājā pietrūkst ģimenes, jo šoreiz projektā iesaistīto slavenību dēļ darba grafiks bijis ievērojami intensīvāks, blīvāks un Hermanis vīkendos nelidoja uz mājām Rīgā. Par augsto mākslu – gandrīz ne vārda.

Jo, raugi, opera ir jutekļu un baudas, nevis aprēķināma intelekta izskaitļota māksla. "To vajag vienkārši klausīties un skatīties ar visu savu ķermeni," – telefonā it kā koķetē Hermanis, kurš patiesībā darbu pie Zalcburgas Trubadūra aizsāka jau pirms diviem gadiem. Un šis darbs nebūt nebija tik viegls, kā tagad izklausās, – galgalā režisora atbildībā bija unikālas un nesamaksājami dārgas "izejvielas", paprovē tik samaitāt mantu! Par iznākumu varēs pārliecināties katrs teātra un operas mīlis Latvijā, jo 15. augustā Trubadūra tiešraidi no Zalcburgas demonstrēs Eiropas kultūras kanāli, tai skaitā ARTE TV un klasiskās mūzikas internetportāls medici.tv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja