Pavisam esot bijis ap septiņdesmit horeogrāfijas numuru, no kuriem atlasīti labākie. Iespējams, ka to ir vairāk, jo daudzi tapuši deju kopās, kas darbojas ārpus Latvijas, un paši mūziķi tos nemaz neesot redzējuši. Tā pāris mēnešu pirms 14. maija koncerta Arēnā Rīga stāstīja Iļģi. Tātad tas paredzēts nevis kā vienkāršs koncerts, bet liels, grandiozs un daudzkrāsaini izgaismots uzvedums ar Iļģu iedvesmotām dejām, kurā divpadsmit mūziķiem, tūkstotim dejotāju, gaismu māksliniekiem un operatoriem jāsaslēdzas vienā labi eļļotā mehānismā.
Kā jau tas pie mums kļuvis ierasts, jubileju var svinēt gada garumā – Dzelzs vilks šogad atzīmēja savu ceturtdaļgadsimtu, kas apritēja pērn, Pienvedēja piedzīvojumi svinēja debijas albuma divdesmitgadi ar pusgada nobīdi, un patiesībā šogad aprit jau trīsdesmit seši, kopš konservatoriju tikko beigusī vijolniece Ilga Reizniece, kura tajā laikā jau darbojās folkloras kopās Skandinieki un Bizīteri, pēc vietējā kultūras nama uzaicinājuma izveidoja folkloras ansambli Iļģi Iļģuciemā. Vai bijuši vēl kādi citi grupas nosaukuma varianti? Gadu vēlāk pievienojās Māris Muktupāvels, tātad trīsdesmit pieci gadi aprit, kopš izveidojies grupas noturīgais un nemainīgais kodols, jo pārējie dalībnieki laika gaitā ir mainījušies.
Lai varētu vislabāk izbaudīt visu notiekošo, šoreiz labākās vietas Arēnā ir nevis tās, kas lejā, skatuves priekšā, jo tur darbojas dejotāji, bet tās, kas ir visaugstāk. Fakts, ka virs VIP ložām izvietotās parasti slēgtās tribīnes ir atvērtas un gandrīz pilnas, liecina, ka koncerts ir labi apmeklēts.
Visas aisberga puses
Koncerta pirmajā daļā skatuve, uz kuras spēlē Iļģi, atgādina tādu kā ledus pili, kur priekšplānā jeb pirmā līmeņa balkonā ir kolektīva pamatsastāvs un solisti, augstāk – bundzinieks Mārtiņš Linde, piedziedātājas un Iļģu tuvumā cauri gadiem palikušais Uģis Prauliņš, kurš dzied un spēlē taustiņinstrumentus. Arī līnijas skatuves aizmugurē izvietotā platā trīsdaļīgā ekrāna vidū atgādina ledus kristālu kontūras, tātad šī asociācija ar ledus pili, iespējams, nav tālu no patiesības. Varbūt tas ir domāts kā aisbergs, kura redzamā daļa ir tā, kas notiek koncertā, un neredzamā – milzīgais ieguldītais darbs? Gan pašiem Iļģiem, kas no jauna apguvuši dziesmas, kādas sen nav spēlētas, lai tās dzīvajā izpildījumā skanētu maksimāli tuvu ierakstiem, kurus klausoties veidoti horeogrāfijas priekšnesumi, gan vairāk nekā tūkstotim dejotāju, kas deju svētkus iekštelpās atgādinošajā pirmajā daļā mainās katrā dziesmā.
Kad Arēnas laukumā glītās rindās kārtojas jauni dejotāji citādos tautastērpos, ir skaidrs, ka dziesma drīz beigsies. Sākoties nākamajai, iepriekšējie dejotāji atstāj skatuvi un jaunpienācēji jau ir sākuši savas dejas. Pieaugušos dejotājus nomaina paši mazākie, un otrādi. Kāda bērnu kolektīva dejotāji, kas sakrituši zemē, tiek salasīti un aiznesti no skatuves – kamēr nākamie rindojas un gatavojas, līdz ar viņiem uznāk arī tie, kam uzticētas gādīgo vecāku un apmīļotāju lomas.
Pirmās daļas deju kompozīcijas veidotāji ir režisore Inga Tropa un galvenais horeogrāfs Jānis Purviņš; atsevišķas dejas iestudējuši arī Jānis Ērglis, Vilnis Birnbaums, Agris Daņiļevičs un Lilija Lipora. Ja nebūtu šīs organizētās dejotāju nomaiņas, pauzes starp priekšnesumiem ieilgtu, un arī šajā situācijā pirms katras dziesmas ir tāds kā pārdomu mirklis aptuveni desmit sekunžu garumā, kas skatītājiem liek minēt, vai šoreiz pirmais sāks spēlēt Egons Kronbergs ar ģitāru, Māris Muktupāvels ar kokli vai akordeonu vai viesmūziķis Edgars Kārklis ar dūdām.
Vai būtu labāk, ja šīs pauzes tiktu aizpildītas ar Ilgas Reiznieces stāstiem par nākamo dziesmu? Varbūt viņa tad kā skolotāja aizrunātos tik tālu, ka būtu grūti pārslēgties atpakaļ uz dziesmu vai gribētos to sākt pavisam citādi, jo Iļģi ir pieraduši koncertos justies brīvi un improvizēt, taču šoreiz visam jābūt precīzi. Tāpēc varbūt tomēr labi, ja ir šāda tukšuma pauze, jo katrai dziesmai vai skaņdarbam, kurā izmantoti tautasdziesmu motīvi, un arī pēc tā veidotajai dejai jāieņem savs laika nogrieznis kā vienotam veselumam.
Mūsdienu tendence visu veidot dinamiski, krāmējot lietas citu citai pāri, tāpat kā fona mūzikas skanēšana vienmēr un visur, patiesībā ir vainojama neizteiksmīgas, emocijas neizraisošas mūzikas pārprodukcijā. Bobs Dilans savā koncertā Tallinā pirms vairākiem gadiem starp dziesmām izslēdza uz skatuves gaismu. Klusuma pauzes arī bija koncertiem neierasti garas, bet tās neviens nepamanīja, jo bija tumšs.
Vēl viena aisberga neredzamā daļa ir rūgtums, ko Iļģu dalībniekiem nācās norīt, kad interneta komentāros tika pausta neapmierinātība par viņiem piešķirto valsts naudu. Tas nozīmē, ka šie komentētāji nenovērtē Iļģu nozīmi latviešu tautas kultūras mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā vairāk nekā triju gadu desmitu garumā. Mākslinieku aktivitātes rezultāti ir redzami – darbojas desmitiem folkloras un postfolkloras grupu, kuru dalībnieki noteikti kādreiz ir klausījušies Iļģus. Veco teicēju – tautasdziesmu zinātāju – rindas kā aisbergs lēni, bet neglābjami trīsdesmit sešu gadu garumā ir kusušas – Iļģi viņu atstāto centušies ne vien dokumentēt, bet arī uzturēt dzīvu. Kāda te var būt runa par nepamatoti piešķirtu valsts naudu?
Nesenā intervijā bija jūtams, ka mūziķi jūtas neomulīgi, taisnojoties par šo naudu, vienīgi Māris Muktupāvels bija konkrēts un teica, ka Iļģi šo naudu nemaz nesaņem – tā tikusi izlietota, lai segtu trešdaļu no gaidāmā Arēnas koncerta izdevumiem.
Ķermeņu veidotā glezna
Pēc pusstundas pārtraukuma sākas galvenā – uzveduma otrā – daļa, kurā skan dziesmas un skaņdarbi no albuma Spēlēju, dancoju, kas, daudzuprāt, ir labākais Iļģu veikums. Ilga Reizniece pati par to ir lepna un uzskata, ka viņiem izdevies labāk saprast Raini nekā Imantam Kalniņam savā operā, un grasās Rainim pieķerties vēl kādreiz.
Horeogrāfa un režisora Agra Daņiļeviča veidotais un paša sāktais uzvedums, kas pirmoreiz rādīts 2005. gadā Skolēnu dziesmu un deju svētkos, arī šeit ir kā vienots veselums ar sīki izstrādātu dramaturģiju. Tas aizrauj kā neskaitāmu cilvēku ķermeņu veidota glezna, kura atrodas nemitīgā kustībā, pat ja izsekot līdzi Raiņa lugas saturam neizdodas, jo šajā iestudējumā velnu nakts piecos cēlienos, kā to nosaucis pats pirmavota autors, jāizstāsta vienā.
Ik pa brīdim nākas atzīt, ka jau kādu laiku neesmu pievērsies pašiem jubilāriem uz skatuves, kas tagad vairs nav tik ledaini auksta, bet krāsaini izgaismota un līdz ar to nekontrastē ar deju placī notiekošo. Ieskanoties Zemes vēzīša dziesmai, kuru ierakstā fantastiski dziedāja Rūta Muktupāvela, atkal jāpievērš acis skatuvei – šoreiz to dzied Irīna Rebhūna, un, jāatzīst, arī viņai sanāk ļoti labi ar visu mazā, bravūrīgā radījuma uzsvērto "r" skaņu, kas, šķiet, iedarbojas nevis uz dzirdi, bet tieši uz smadzenēm. Kā scenogrāfijas elements tiek izmantoti soli, no kuriem tiek celtas attiecīgajai ainai vajadzīgās visāda augstuma dekorācijas, kuras apdzīvo dejotāji, iespaidīga ir Tota (Artūrs Nīgalis) deja lidojumā.
Spilgta soliste līdzās Ilgai Reizniecei koncerta pirmajā daļā ir arī kādreizējā Iļģu dalībniece Zane Šmite, kā piedziedātājas un brīžiem solistes piedalās arī Zane Leimane, Vineta Romāne un Marianna Auliciema, kuru pārziņā ir daudzbalsīgās partijas Spēlēju, dancoju daļā. Tikai pašā noslēgumā Ilga Reizniece beidzot runā – priecīga saka savus pateicības vārdus uzveduma dalībniekiem, kas visi sapulcējušies vienkop. Daudzie operatori koncertā liek cerēt, ka viņu darbs nepaliks tikai koncertā uz ekrāniem redzētajos tuvplānos, bet būs arī visai detalizēti dokumentētas un turpmākajām paaudzēm pieejamas Iļģu mūzikas iedvesmotās dejas. Taču tas kaut kad vēlāk – pašlaik izdots izlases disks ar koncertā skanējušo mūziku.