Neraugoties uz vērienīgo mūzikas notikumu piedāvājumu, kuru vēl jo plašāku šogad dara Rīgas 2014 – Eiropas kultūras galvaspilsētas – atbalsts, Tenso dienas jeb Eiropas vadošo koru nedēļa Latvijā sniedza retu iespēju Rīgā un vairākās citās pilsētās dzīvā priekšnesumā klausīties Eiropas labākos profesionālos korus un diriģentus – sākot ar šī notikuma saimnieku, Sigvarda Kļavas vadīto Latvijas Radio kori un beidzot ar slaveno Berlīnes RIAS kamerkori, kura diriģents, Štutgartes Starptautiskās Baha mūzikas akadēmijas vadītājs Hanss Kristofs Rādemanis šopavasar Rīgā diriģēja arī Johana Sebastiāna Baha Mateja pasiju, piedaloties Latvijas Radio kora gadsimta projektā, visu Baha pasiju atskaņojuma ciklā. Viesojās arī vokālās kamervienības: Musicatreize no Francijas, Dānijas Nacionālais vokālais ansamblis un pērnvasar Kaspara Putniņa vadībā izveidotā starptautiskā vienība – Tenso Eiropas kamerkoris.
Tas ir tik neparasti
Tenso dienas (no 17. līdz 22. oktobrim) noritēja tik blīvā intensitātē, ka pat pie vislabākās gribas nebija iespējams izbaudīt visu, jo savus a cappella solokoncertus ciemiņi sniedza tikai Siguldā, Cēsīs un Ventspilī, dāņi Siguldā uzstājās pat vienlaikus ar atklāšanas koncertu Rīgā. Sākšu ar māksliniecisko virsotni – foruma noslēgumkoncertu Rīgas Domā, kas izrādījās izcils gan sava satura detaļās, gan visā koncerta norises formā, kur Rolāna Erabedjana diriģētā Musicatreize un Sigvarda Kļavas diriģētā Latvijas Radio kora priekšnesumus vienotā dramaturģijā saauda katoļu un vecticībnieku priesteru Kārļa Miķelsona un Tēva Vasilija garīgo solo dziedājumu intermēdijas. Tēvs Vasilijs piedalījās arī Andreja Selicka Paradisus vocis pirmatskaņojumā, kura veidotāji (komponists A. Selickis, diriģents S. Kļava un videomākslinieks Roberts Rubīns) jaunajam darbam un tā interpretācijai iedvesmojās, apceļojot laicīgajai pasaulei noslēgto mūku valstību Atonas pussalā.
Andrejs Selickis ir savrupceļa gājējs, viņu mūzika interesē nevis kā radoša pašapliecināšanās, bet kā garīgās kalpošanas veids, kas viņu tuvina igauņu lielmeistara Arvo Perta mākslas estētikai un askētiskajai skaņu valodai. Paradisus vocis, kas latīniski nozīmē Skaņu paradīze, klausītāju ved askētiskā, agresīvi neizpušķotā, gandrīz neskartā senās Bizantijas garīgās vokālās mūzikas tradīcijā. Jaundarba autors te apzināti nostājies maliņā, ar dziļu pietāti lolojot tradīciju un apklusinot savu unikālo patību mūžīga tīrradņa priekšā. Savukārt priekšnesums apliecināja, ka diriģentam izdevies izskaidrot Latvijas Radio kora māksliniekiem atšķirību: dziedāt dvēseliski (sirsnīgi, emocionāli, kaismīgi, jutekliski) vai garīgi (atceļot pasaulīgās emocijas un baudas). To sevišķi juta salīdzinājumā, līdzās cilvēciski sirsnīgi izdziedātajam, līdz asarām saviļņojošajam Pētera Vaska The Fruit of Silence pirmatskaņojumam stīgu orķestra (Sinfonietta Rīga) pavadījuma versijā un Ērika Ešenvalda meistardarbam Litany of Heavens/Debesu litānija, kuras mūzika kopkora sniegumā gluži kā no lauku taciņas vai ciema baznīciņas lieveņa aizved muzikāli ļoti iespaidīgā ekstātiskā un personiskā garīgas atklāsmes pārdzīvojuma virsotnē.
Koncerta atklājums bija kataloniešu komponists Bernats Vivankoss, kurš pats bija ieradies uz speciāli mūsu Radio korim sacerētā opusa O Virgo Splendens pirmatskaņojumu. Viņa personā atklājām vēl vienu drosmīgo, kurš piepulcējies spītīgajiem "nemodernā", absolūtā mūzikas skaistuma un harmoniskuma kopējiem, autsaideriem XXI gadsimta mūzikas eksperimentu vidē.
Divi latviešu jaundarbu pirmatskaņojumi līdzās ļoti tieši un spēcīgi uzrunājošam komplicētās Igora Stravinska Psalmu simfonijas atskaņojumam apvienoto koru, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Hansa Kristofa Rādemaņa lasījumā izrādījās lielkoncerta Simfonijas un pasakas īstenais guvums mokoši garajā šī vakara programmā, kas drēgnajā Sv. Pētera baznīcā ilga teju trīs stundas bez pārtraukuma, "iesildoties" ar noskaņā un izteiksmē visai vienveidīgu un bezpersonisku XX gadsimta modernisma klasiķu darbu izlasi Dānijas un Berlīnes koru priekšnesumā.
Līgas Celmas-Kursietes komponistes spēks meklējams dziļi sakņotā, taču laikmetīgi tvertā saiknē ar latviešu tradicionālās kultūras mantojumu, asociatīvi tēlainajā, iztēli rosinošajā mūzikas valodā un tajā, ka, pati būdama diriģente, viņa lieliski zina "kora drēbi". Pēc Kārļa Skalbes pasakas radītais jaundarbs Sirmās dvēseles Sigvarda Kļavas un Latvijas Radio kora vokālajām krāsām bagātajā pasniegumā patiešām uzbur noslēpumainas, baisi teiksmainas pasakas gaisotni. Ar to harmonēja arī Roberta Rubīna veidotās videofantāzijas uz skarbajiem baznīcas mūriem.
Pēc inuītu pasakas motīviem radītais darbs The First Tears/Pirmās asaras atkal, pēc 2005. gadā komponētās Balādes par iemūrēto sievu, parādīja Ēriku Ešenvaldu kā intonatīvi iezīmīgu un kora valodā krāšņu, tēlainu muzikālo vēstījumu meistaru, kurš turklāt nepaliek tikai pasaulīgajā (sižeta, stāsta, ilustrēšanas, kinematogrāfiskas tēlainības) līmenī, bet gan spēj vēstījumu pacelt pārpasaulīgā dimensijā. Esam ieguvuši komponistu, kurš skaņās glezno, vokālo un ārpusvokālo paņēmienu un kora faktūru daudzveidībā un mērķtiecīgā attīstībā radot ļoti telpiskas, krāsām bagātas, simboliskas un dzīvas skaņugleznas. Šī bija arī viena no tām reizēm, kad atklāt: koris – tas ir tik neparasti, pārsteidzoši.
Seriālu izvelk klasiķi
Tenso dienas atklāja performance komponista, netradicionālu ideju ģenerētāja Kristapa Pētersona multimediālā opusa Dzidrums. Seriāls pirmizrāde, kas solīja estētikas, formas un mākslas valodas novitāti komplektā ar iespēju izbaudīt un novērtēt vēl tikai pērnvasar latviešu diriģenta Kaspara Putniņa vadībā izveidotās starptautiskās jauno mūziķu vienības Tenso Eiropas kamerkora kvalitāti.
Diemžēl radošā intriga izčākstēja, drīz vien pēc "seriāla" sākuma iegrimstot iemidzinošā, garlaikojošā vienveidībā. To diemžēl neglāba pat tas, ka mūzikas un vizuālajā materiālā, kas patiešām bija organizēts pēc seriāla struktūras, pat ieskaitot reklāmas pauzes, bija apkopoti tik ļoti daudzi elementi. Te bija retro kino fragmenti un kora mākslinieku pārvietošanās dažādi izgaismotā, ar prospektu sadalītā skatuves telpā, kora dabiskais un elektroniski pārveidotais skanējums, dīdžeja (DJ Monsta) un ģitārista Kaspara Zemīša improvizācijas, paša Kristapa Pētersona un vācu vēlīno romantisma klasiķu – Riharda Vāgnera, Maksa Rēgera, Riharda Štrausa – skaņdarbi un vācu filozofu – Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa, Frīdriha Nīčes, Martīna Heidegera, Artura Šopenhauera – tekstu fragmentu lasījumi…
Piedodiet, bet tālāk par visai pašmērķīgu kora un performances radošās laboratorijas eksperimentu netika nedz muzikālā kompilācija, nedz arī režisores Zanes Kreicbergas pārraudzītais teatrālais aspekts, kas līdzās dzīvajai kustībai sevī iekļāva Edgara Kupča gaismas un Dzintara Krūmiņa video ar dialogu epizodēm no vecām melnbaltajām filmām un retro stilā ieturētajiem titriem. Četras darba sērijas secīgi fokusējās uz vainas sajūtas, mīlestības, greizsirdības un garlaicības tēmu, taču sausais atlikums izrādījās garlaicība. Protams, izņemot lieliskās Maksa Rēgera, Riharda Štrausa, Riharda Vāgnera kordarbu un vakara gaitā četrreiz atkārtotās Maksa Rēgera Nachtlied interpretācijas Kaspara Putniņa vadītā Tenso Eiropas kamerkora sniegumā.