Atis Rozentāls ***
Ir pilnīgi skaidrs, ka Ulda Tīrona iestudējums paredzēts zināmas skatītāju un – plašākā nozīmē – sabiedrības daļas kacināšanai. Pārspriedumi par tikumību nepavisam neatbilst tam, kā to saprot mūsu Saeimas tikumības aizstāvji. Izrādi skatīties ir jautri. Tajā aktieriem lielā mērā ļauts veidot savas lomas pašiem. Vismaz tāds iespaids rodas. Un katrs aktieris šo iespēju izmanto savas iekšējās brīvības un arī savu štampu robežās. Žilbina, piemēram, Kaspars Znotiņš – un ne tāpēc, ka kleitā, bet tāpēc, ka lomu veido ar elegantu pašironiju. Režisors, kurš arī no jauna tulkojis tekstu, tajā ieplūdinājis dažādas paralēles ar mūsdienu Latvijas norisēm. Strīdīgākas ir pretenzijas uz simbolisma klātbūtni – cilvēkiem kā seksuālu rūpju pārņemtiem trusīšiem. Pēc omulīgās ampelēšanās pirmajā cēlienā un efektīgā Gunas Zariņas iznāciena otrā cēliena sākumā tā beigu daļa mazliet atkrīt atpakaļ, lai arī pēc ieceres tai jāvirzās uz nopietnību, jo Andra Keiša varonis Sokratu patiešām mīl un pārdzīvo viņa vienaldzību. Ideālā variantā šis varētu būt bijis Tīrona kā idejas autora un kāda profesionāla režisora kopdarbs. Tas, kas radīts šobrīd, nav apkaunojoši, tomēr iezogas sajūta, ka lieliskā JRT aktieru kodola spēki tiek tērēti, lai izsmalcināti dzītu velnu. Vairāk par anekdoti teātra vēsturē nepaliks.
Valda Čakare ***
Jaunā Rīgas teātra skatuves telpā iemājojusī filozofa Ulda Tīrona kaprīze kaitina ar režisora rokas trūkumu, garlaiko ar statiskām mizanscēnām un nogalinoši garām teksta pasāžām. Bet – tā vienlaikus arī ielīksmo ar asprātību, trāpīgām sociāli politiskām paralēlēm un sulīgiem aktieru darbiem "kāpostnieka" estētikā. Jaunā Rīgas teātra meistari līdzšinējās lomās aprobētus paņēmienus spēj prasmīgi izmantot kā būvmateriālu košām, ironiski tvertām antīkās pasaules tēlu stilizācijām, kuru vidū īpaši izceļas Gunas Zariņas viedā mūzikas priesteriene, Kaspara Znotiņa pārsmalcinātais dramaturgs á la Končita Vursta, Ģirta Krūmiņa kaislīgais skaistuma cildinātājs un, protams, divos – Viļa Daudziņa un Anda Stroda – ķermeņos iemiesotais Sokrats.
Maija Svarinska
Platona Dzīres pārlasīju pirms JRT pirmizrādes, lai saprastu, kāpēc nosaukums mainīts – Mielasts. Tātad vairāk cieņas, jautājums – tieši pret ko? Nospriedu, ka droši vien pret Platonu vai pret filosofiju kopumā. Ulda Tīrona personība ir it kā par lielu, lai prāta baudu smeltu vienīgi faktā, ka ris tēma par Erotu. Domāju, ka tā arī bija plānots. Nesanāca. Mielasta nav. Spēlē tikai dzīres: vārdu, jēgas, dvēseles un miesas jautrību. Aktieru prieku par iespēju apjokot mūsdienu partiju, ierēdņu, blogotāju postulātus, kā arī Končitu un citus paiderastijas (grieķu vārds tekstā) pārstāvjus. Daži aktieri itin erotiski laisko, piemēram, Ivars Krasts, Kaspars Znotiņš. Kostīmi (Monika Pormale) palīdz Erotam smaidīt, bet kustības (Anna Novikova) – brīžiem pat mazliet ņirgāties. Kā nu ne, ja vīrietis ir līdzīgs pāvam vai utainai bābai, kas visu laiku kasās. Jā, žēl, ka vēsturiskie tēli būtībā ir tā apcirpti. Kāpēc, piemēram, Sokratam (Vilis Daudziņš) nav ļauts būt patiesi filosofam, bet tikai priecīgi baurojošam satīram? Aktieru spēles lustēs zūd domu saspēle, loģikas pingpongs – tas galvenais, ar ko filosofija suģestē. Tas īstākais ir vienīgi Alkibiāds, laikam tāpēc, ka Andrim Keišam ir ne tikai ko runāt, bet arī jūtās paust. Taču ābolu viņam dot nevaru: kā jau sengrieķis treniņos viņš ir bijis pilnīgi kails, bet sievietēm skatīties treniņus vai sacensības nav bijis ļauts.