Inese Lūsiņa ****
Vērienīgi, reljefi un – galvenais – nesakonstruēti un patiesi uzrunā Transcendentālā oratorija, kas vēsta par mātes visaptverošo mīlestību iepretim nepielūdzamajiem Dieva darbiem katastrofas situācijā, kur trauslas bērna dzīvības izglābšana ir īsts brīnums. Autora saviļņojums un pieredze ļāvusi radīt dramaturģiski iespaidīgu, spilgti kontrastainu, emocionāli un melodiski piepildītu opusu, kurā aukstās, skarbās, atonālās orķestra un kora krāsas pretnostatītas siltajām, tonālajām. Pārlaicīgais un nenovēršamais – dzīvam cilvēkmērogam. Miers – sākot ar flautas un arfas uzburtu pastorālu ainavu un beidzot ar stingu tukšumu orķestrī vai atsvešināti decentā korī – mijas ar dinamiskām, iztēlē kinematogrāfiski tveramām katastrofas ainām un galējām cilvēku emocijām. Liepiņa melodrāmas (Parīzes Dievmātes katedrāle, No rozes un asinīm, Adata) bruģējušas ceļu uz dzidrajam Ingas Šļubovskas soprānam uzticētās Mātes šūpuļdziesmas un vēl vairāk – lūgšanas plaši izvērsto melodismu. Šis ir emocionāli saviļņojošs, mūziklu cienīgs hits! Turpretī Glābēja dramatiskais monologs būvēts teju atonālā skaņu vidē, kurā Aleksandra Antoņenko tenors skan pilnā spēkā un intonatīvi precīzi. Partitūrā iederas askētiskās Dies Irae semantika, trauksmes sirēnas, kliedzieni un runas koris, kas izaug no čukstiem. Formas struktūru virza teicējs (Gundars Āboliņš), kora psalmi, izteiksmīgās simfoniskās un ērģeļu epizodes. Teicēja stāsts gan diemžēl "izkonkurē" vienlaikus skanošo sirdi plosošo vijoļmelodiju.
Ieva Rozentāle ****
Zigmara Liepiņa un Andras Manfeldes radošais tandēms sevi jau spilgti pierādījis mūziklā Adata. Gan toreiz, gan tagad izvēlētais stāsts ir tik skaudri spēcīgs, ka vienaldzīgs paliktu vien cilvēks ar akmenscietu sirdi. Jau pirmajā Ingas Šļubovskas dziedātajā Mātes šūpuļdziesmā jāatzīst: Zigmars Liepiņš ir viens no mūslaiku Latvijas spēcīgākajiem melodiķiem. Sirdi plosošās balādes viņa raksturīgajā intonatīvajā rokrakstā atsauc atmiņā autora agrākos sasniegumus. Mums ir savs Endrū Loids Vebers, kurš, nebīstoties no mūzikla estētikas un demokrātiskās pieejas melodiju un harmoniju rasējumiem, ļauj plūst ekstrēmi sakāpinātām emocijām un iededz dzirkstis, kas atkausē klausītāju sirdi. Brīžiem eklektiskajā skanējumā izceļas atsevišķu epizožu veiksmes: piesātinātas ritma faktūras zonas, ilustratīvi efektīgi avārijas signāla pārnesumi instrumentācijā, atpazīstami traģismu vēstošie senās latīņu himnas Dies Irae motīvi un tembrāli pūšaminstrumentu brāzmojumi orķestrī. Tik pašsaprotami, ka Jānis Liepiņš tēva mūzikas elpu izjūt instinktīvi. Doma baznīcas akustika gan palīdz, gan dažviet traucē izcelties Ingas Šļubovskas un Aleksandra Antoņenko soloepizodēm un liek vien nojaust teksta vēstījumu.