Henrieta Verhoustinska ****
Izrāde jūtīgi runā vairākos slāņos: muzikālā dramaturģija mijas ar dramaturģiski apstrādātiem tekstiem no galvenā varoņa dienasgrāmatas, latviešu valoda runātajos vārdos ar krievu valodu izdziedātajos. Artista Vertinska liktenis runā caur aktiera Skrastiņa tuvplānu, liekot domāt par abu divu skatuves (un ne tikai) dzīvi, bet iestudējumā skanošās krievu emigranta ilgas pēc dzimtenes manī rezonēja ar visu to tuvo cilvēku sajūtām, kas mīt svešumā šodien. Režisors Dmitrijs Petrenko respektējis izrādes dalībnieku personības un arī prasmes, neliekot komponistam - izrādē pianistam - Kārlim Lācim neko tēlot vai Artūram Skrastiņam - tonāli kopēt Vertinski (dažbrīd Skrastiņš tikko jaušami ļauj ieskanēties šansonu karaļa īpašajai, falsetam tuvajai intonācijai). Koncerts, kura nebija ir delikāta pieskaršanās svešuma, nepieņemtības un mākslinieka traģiskās personības tēmai. Tā atkarīga no sava talanta un visu skata caur tā prizmu. Dažbrīd veids, kādā Skrastiņš runā Vertinska dienasgrāmatas fragmentus, šķiet pārlieku mehānisks: viņš apsēžas, pārmet kāju pār kāju, aizsmēķē, dzer konjaku, pat necerot uz atbildi, vēršas pie pianista - un tā daudzas, daudzas reizes. Tomēr šis paņēmiens, kas atklāj trimdinieka dzīves nomācošo rutīnu, izaudzē izrādi līdz dramatiskam fināla klusumam. Taču visdārgākas atmiņas no izrādes man ir Skrastiņa dziedātās Vertinska romances. Akcents man nemaz netraucēja - skatījos uz aktieri un domāju par pārmaiņām viņā. Skrastiņam režisori bieži likuši no rampas starot uz publiku kā tādai svecītei, bet cik ļoti atšķiras nobrieduša, daudz piedzīvojuša mākslinieka un cilvēka blīvā, niansētā gaisma no tās jauneklīgās liesmas, kas dega, piemēram, dziedot jaunākā brāļa dziesmu mūziklā Meža gulbji.
Atis Rozentāls ***
Inteliģents pasākums, kura apmeklētājiem ir zināma ekskluzivitātes sajūta, jo biļetes dārgas un Artūra Skrastiņa un Kārļa Lāča vārds komentārus neprasa. Aleksandra Vertinska – tomēr prasa, jo mēs par viņu zinām maz. Izrādes pamatmotīvam pēc ieceres, kāda tā nolasāma no izraudzītajiem monologa tekstiem, būtu jābūt ilgām pēc dzimtenes, kas sabalsojas ar izpildītajām dziesmām. Taču mēs redzam aizkaitinātu, daudz dzerošu cilvēku, kura runas melodija drīzāk liecina par nepatiku, pat zināmu riebumu pret sabiedrību kopumā, un ilgas pēc dzimtenes šinī gadījumā izskan kā tādas Ulubeles meklējumi Minhauzenam – proti, atrast ideālo zemi, kuras nav. Īpaši remdēties neizdodas arī atmiņās, kurās daudz skarbuma. Vertinskis, kādu rāda Skrastiņš, brīžiem ir pat nesimpātisks. Aktieris dzied tēlā – tas ir aizlauztais, nervozais, nepavisam ne perfektais Vertinskis, nevis Artūrs Skrastiņš, tāpēc balss skan daļēji aizsmakusi, brīžiem dziedājums izlec no pavadījuma ritma zīmējuma. Kārlis Lācis izrādē ir vairāk nekā tikai pianists, viņš ir klāt, viņš uzklausa un reaģē uz Vertinska pārdzīvojumiem. Vērtīgi, ka titros izrādes beigās tiek izstāstīts komponista liktenis pēc atgriešanās PSRS – tas ir labāks, nekā varēja būt, jo viņu nenogalināja, bet sliktāks, nekā būtu pelnījis, jo nebija ierakstu un atzinības.