Inese Lūsiņa ***
Jaunuzvedums ir daļējs revanšs par neveiksmīgajām 2006. gada Figaro kāzām bulgārietes Veras Ņemirovas režijā. Jauniestudējuma veiksme ir tā, ka, pārceļot operas sižetu uz XX gadsimta 80. gadiem Dienvidamerikā un veidojot to kā TV ziepju operu, režisors Marselo Lombardero ar vizuālo žestu ritmu nav lauzis mūzikas dabu. No šī grēka acīmredzot sargā režisora paša – dziedātāja – pieredze. Pluss ir dzīvā rečitatīvu intonācija, ko paspilgtina izteiksmīgas mizanscēnas un ķermeņa valoda. Tomēr publikai smiekli nenāk. Dažas lietas nereālas arī ziepju operai, piemēram, kalponītes pa veļas mazgātavu skraida elegantās augstpapēžu kurpītēs. Priecē, ka izrāde balstīta uz LNO mākslinieku trupu un pārliecinoši ir abi sastāvi. Suzannas lomā no meistares Ingas Šļubovskas neatpaliek debitante Elīna Šimkus, kuras vieglajam soprānam piestāv Mocarta repertuārs. Visatšķirīgākās ir grāfienes: "sagurusī" Evija Martinsone un "histēriskā" Sonora Vaice, kura ar temperamentīgu aktierspēli pārpeld pāri vokālajām grūtībām. Pārliecinošs grāfs – mačo – ir Jānis Apeinis, vitāls un optimistisks ir Riharda Mačanovska Figaro. Ar dabisku puiciskumu valdzina Lauras Greckas pāžs Kerubīno. Diriģentam Valdim Butānam jānovēl pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no atbildības stresa.
Atis Rozentāls ***
Izrāde uzskatāmi atmasko dažus mītus. Mēs pārliecināmies, ka pārcelt darbību citā laikā un vietā nenozīmē radīt mūsdienīgu, novatorisku izrādi. Seriālu estētika nenozīmē, ka komiskā opera automātiski kļūs smieklīga. Solisti darbojas visnotaļ gaumīgā parastas komēdijas estētikā ar jaušamu pašironiju, bet bez īpašiem pārspīlējumiem. Taču režisora Marselo Lombardero pieteiktā Latīņamerikas seriālu estētika prasa, lai solisti tēlotu nevis Mocarta varoņus, bet sliktus Argentīnas (Meksikas utt.) aktierus, kuri bezgaumīgās dekorācijās pārspīlēti atveido seriāla varoņus. Var diskutēt, vai tas būtu smieklīgāk, taču šobrīd uz skatuves darbība rit pēc vieniem spēles noteikumiem, bet vizuālais noformējums veidots pēc citiem. Pirmizrādē arī redzējām, kā efekts pārvēršas par defektu, kad sabojājas tehnika un asprātīgi iecerētā videoprojekcija satumst.
Solisti darbojas atraisīti un vokāli demonstrē stabilu sniegumu. Īsta lellīte ir Ingas Šļubovskas Suzanna, mazliet apvītusi (zāļu un alkohola iespaidā) – Evijas Martinsones grāfiene. Jāņa Apeiņa Almaviva ļauj, lai vizuālais tēls viņu vada. Riharda Mačanovska Figaro ir patīkams jauneklis, ne vairāk. Brīnišķīgs atradums ir Laura Grecka pancīgā Kerubīno lomā.
Jegors Jerohomovičs ***
LNO repertuārā Mocarta ir nepiedodami maz – ilgu laiku mums bija pieejams tikai seksa kruīzs ar Donu Žuanu –, un Figaro kāzu jauniestudējums šo apetīti spēj apmierināt tikai daļēji. Muzikālā kvalitāte ir teicama – diriģents Valdis Butāns ir jauns, gudrs, azartisks un klišeju nenomocīts, viņš aizrauj un iedvesmo. Pirmizrādes sastāva dziedātāji ir lieliski – Jānis Apeinis, Evija Martinsone, Rihards Mačanovskis, Inga Šļubovska, Ilona Bagele u. c. Iestudēt Mocartu nozīmē izturēt, iespējams, sarežģītāko stila un gaumes pārbaudījumu, un argentīniešu režisors Marselo Lombardero ar savu komandu to neiztur. Uzveduma estētiku viņš cenšas pietuvināt 80. gadu Latīņamerikas TV seriālu stilistikai, taču šauj greizi – pēc UgunsGrēka postmodernajām fantāzijām šī tēma Latvijā ir izsmelta; režisoru vajadzēja par to brīdināt. Kā visi seriāli, jaunākais Figaro kāzu izstrādājums Mocarta un da Pontes niansēm un noskaņām bagāto komēdijas pasauli glezno koši un primitīvi – režisoram neizdodas pavēstīt neko jaunu, uz skatuves valda nevis farss, bet karikatūra. Tikpat neobligāta kā lielākā daļa senilo seriālu, kas aizpilda ētera laiku. Kurš gan būtu domājis, ka uz LNO skatuves spilgti nodziedāt Mocartu izrādīsies vieglāk, nekā to iestudēt?! Mūzika, tā teikt, beidzot ņem virsroku.