Ķerties klāt Džeimsam Džoisam var tikai tāds režisors, kas iegremdējies viņa literārajā mantojumā līdz matu galiem. Palasiet intervijas ar Pēteri Krilovu, palasiet kaut vai izrādes Dublinieši Miera ielā programmiņu, un jūs pārliecināsities, ka šis režisors Džoisa kodus atmin bez piepūles, viņš šajos nebūt ne vieglajos tekstos orientējas brīvi un izbauda tos pilnasinīgi. Jautājums tikai, kā to pārcelt uz skatuves, ja rodas tāda vēlēšanās.
Veidojot trīs stundas un 45 minūtes garo izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, Pēteris Krilovs kopā ar dramaturgu Matīsu Gricmani veikuši kolosālu pārkausēšanas darbu, izvēloties varoņus un sižeta līnijas no vairākiem Džoisa darbiem, un par šo pārradīšanas procesu liecina izrādes programmiņa, kurā pie katra aktiera vārda norādīts, no kurienes nāk viņa varonis vai vairāki varoņi ar precizitāti līdz par Ulisa nodaļas numuram.
Mūžības klātbūtne
"Tas nekas, ka Dublinieši patiesībā ir par nāvi – kā fizisku, tā garīgu –, svarīgi, ka (un kā!) par to raksta cilvēks, kuram tikko pāri divdesmit," rakstījusi Ieva Lešinska Rīgas Laikā. Šo teikumu es izlasu jau nedēļu pēc izrādes noskatīšanās, bet tas lielā mērā atbild uz jautājumu, kāpēc man, Pētera Krilova izrādi skatoties, visu laiku bija sajūta, ka viņa Miera ielai aiz stūra plūst Stiksa un Maskačkas vidē noskatītais Jāņonkuls, kura lomā Andri Keišu redzam lielākoties no mugurpuses, patiesībā ir Harons, kaut arī viņš gvelž visu ko un nekādā ziņā neiemieso pārlaicīgu viedumu. Tā ir pilnīgi iracionāla sajūta, bet ar scenogrāfa Ginta Sippo svētību uz skatuves pārceltā reāli eksistējošā grauzdētava, kas atrodas Miera ielā, uz skatuves tomēr iezīmē nevis konkrēto reālo telpu, bet kaut ko līdzīgu dvēseļu pārceltuvei, kurā aktieri, kas pašironiski un asprātīgi atveido paši sevi, ar Džoisa tekstu palīdzību pārceļas citā gadsimtā, citā zemē, citā reliģijā un laika plūdumā. (Bet, iespējams, tā savdabīgā sajūta virmo kaut kur gaisā – lasu kolēģes Vēsmas Lēvaldes dienasgrāmatu portālā Kroders.lv par pavisam citām izrādēm, un tur teikts: "Rodas sajūta, ka izrāžu zemtekstos ieskanas rekviēma noskaņas. Tā nav apokaliptiska trauksme, bet skumjas un ilgas pēc zūdošā un aicinājums paturēt skatu uz apvārsni.")
Feisbukā krieviski rakstošu cilvēku starpā pēc žurnālistes Marinas Nasardinovas atsauksmes par izrādi izvērtās patiesi ieinteresēta diskusija, kā īsti ielas nosaukumu pareizi tulkot krievu valodā – vai tam ir sakars ar mieru virs zemes, mieru dvēselē vai mūžīgo mieru, ņemot vērā virzienu uz kapiem. Pēterim Krilovam aiz grauzdētavas skatlogiem Miera ielā nekāda intensīvā dzīve nenotiek – pretējā nama siena šķiet pienākusi tik tuvu, ka pati iela izskatās pēc sānieliņas, kurā reti kāds ieklīst un, ja ieklīst, neizbēgami nonāk izrādes tēlu sistēmā.
Džoisa pasaule ir atmiņu teritorija, varoņi parādās un pazūd, ieskicējot kādus stāstus, bet ne vienmēr tos pabeidzot. Par caurviju varoni izvēlēts Matīsa Ozola atveidotais Stefans Dedals, kurš aizbrauc un atkal atgriežas, mēģina diskutēt par lietām, kurām nepiekrīt, mēģina izaicināt, tomēr nekādas uzvaras negūst. Te vietā atgādināt, ko pēc Dubliniešu tulkojuma latviešu valodā iznākšanas rakstīja Ilva Skulte: "Rakstnieks itin kā aizņemas savu varoņu skatienu, kas lēnām slīd pār lietām, namiem, ielām un cilvēku nepabeigtajiem žestiem un rīcībām, kamēr izpratne nāk piepeši, veroties pastāvīgajā neizprotamajā kustībā, vārdā "dzīve"." Tieši tāpat rīkojas Pēteris Krilovs, reizē gan saglabādams sava skatījuma suverenitāti, jo galu galā tieši viņš ir izvēlējies, kurus varoņus izcelt no Džoisa prozas universa.
Teātra pašrefleksija
Līdzsvaram un zināmam veselīgam atsvešinājumam režisors uzsver visa notiekošā spēles dabu. Lielākā daļa aktieru spēlē paši sevi un arī definē, kuru varoni spēlēs pēc tam. Otrā cēliena sākumā notiek saruna, kurā viss šai ziņā tiek salikts pa plauktiņiem. Aktiera un lomas attiecības, ko Pēteris Krilovs kopā ar Kasparu Zvīguli savulaik pētīja Nacionālā teātra izrādē Melot(?)!, ir interesants pašrefleksijas temats, kaut gan neizbēgami iestājas aizsargbarjeras efekts, izmantojot ironiju (Guna Zariņa gan to atrisina spoži un asprātīgi). Tiesa, privilēģiju būt pašiem sev režisors atvēl galvenokārt pieredzējušajiem aktieriem, bet ne protagonista Dedala atveidotājam Matīsam Ozolam.
Vēl viens slānis izrādes kopnoskaņā ir režisora un aktieru kā pedagoga un bijušo studentu attiecību vēsture, kas devusi mums iespēju uz skatuves redzēt no teātra oficiāli aizgājušo Ģirtu Krūmiņu, kurš izmanto spēju radīt groteska (pseido)intelektuāļa tēlu, gvelžot dažādus niekus omulīgā pašpārliecinātībā. Otrajā cēlienā Ģirta Krūmiņa un Matīsa Ozola tēloto varoņu visai izvērstajā diskusijā par Šekspīru notiek kas neparasts – strīda vidū jauno aktieri nomaina Dedala alter ego Kaspara Znotiņa izpildījumā. Tas ir visai diskutabls gājiens, kura pirmais iespaids ir, ka jaunais, patiesībā vēl topošais mākslinieks nav ticis ar sarežģīto uzdevumu galā un meklēti kādi "kruķi", kā ainu pabeigt. Savukārt patiess un aizkustinošs Matīss Ozols ir ainā, kurā lasa Džoisa vēstuli sievai, – režisors KDi publicētajā intervijā Undīnei Adamaitei atklājis, ka aktieris šo tekstu atradis un pārtulkojis pats.
Ļoti priecājos par kolēģiem, kuri atzīst, ka skatījušies izrādi ar neatslābstošu interesi. Godīgi sakot, man tas neizdevās, bet vaina visdrīzāk bija manī – tāpat kā Džoisa tekstu lasīšanai ir nepieciešams sevi iekšēji pārslēgt citā uztveres režīmā līdz pat lēnākai asinsritei un laika uztverei, tā arī izrādes plūstošajam temporitmam ir vienkārši jāļaujas ar maksimāli atbrīvotu prātu. Man pirmajā cēlienā traucēja īgnums pret izvērstajām katolicisma pasāžām, kas gan Īrijas videi ir absolūti organiskas, taču lielā mērā izlīdzinājumu deva aktieru ansambļa precizitāte un atmosfēras izjūta. Izmantojot to, ka struktūra ir mērķtiecīgi irdena, režisors ik pa brīdim uzmanību centrē uz kaut ko citu, izvelkot jaunus akcentus kā trusīšus no cepures. Piemēram, Kaspara Znotiņa aizrautīgā mešanās īru dejā vai šķietami noslēpumainā Baibas Brokas varones auskara pazušana. No sižeta loģikas viedokļa it kā piekabināta šķiet beigu aina no stāsta Mirušie, taču Baibas Brokas un Viļa Daudziņa jūtīgā saspēle iedod izrādes finālam vajadzīgo aizkustinājumu.
Frāze, ka ir izrādes, par kurām domāt ir interesantāk nekā tās skatīties, kritiķu vidē ir klišejiska un, iespējams, izrādes veidotājiem aizvainojoša. Tāpēc atstāšu tikai pusi no tās – domāt par Dubliniešiem Miera ielā ir ļoti interesanti.
Dublinieši Miera ielā
JRT 12., 13., 14.X plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–20