Ar savas izstādes nosaukumu Tri devici pod oknom (tulkojumā no krievu valodas – trīs jaunavas pie loga) Izraēlā dzīvojošā māksliniece Aleksandra Cukermane atsaucas uz Aleksandra Puškina Pasaku par caru Saltanu un vienlaikus reflektē par bērnības atmiņām, kā asociāciju ar pagātni izvēloties krievu pasaku tekstu ritmiku. Šķiet, izstādes nosaukums tālab arī nav ticis tulkots latviešu valodā.
Ekspozīcija Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā sastāv no trim daļām – tušas zīmējumiem, kas ievietoti smalkos koka rāmjos, pēc Aleksandras Cukermanes skicēm austiem gobelēniem un mākslinieces pašas apgleznotiem porcelāna šķīvjiem, kuri neuzkrītoši iekļaujas ekspozīcijā, nekļūstot par traucējošu vai kontrastējošu elementu, bet gan papildinājumu latviešu 20. un 30. gadu modernistu darbiem. Aleksandras Cukermanes izstāde integrējas vecmeistaru darbu vidū, un tie pārtop par paplašinājumu viņas veikumam.
Ornamentālā stilistika
Aleksandras Cukermanes darbos ir nolasāma mākslinieces tuvība ar dzimtenes mantojumu. Lai gan Aleksandra 10 gadu vecumā ar ģimeni no Maskavas emigrēja uz Izraēlu, redzams, ka viņas saikne ar krievu ornamentālās mākslas tradīcijām ir paliekoša un tai ir nozīmīga loma darbu stilistikā. Vizuāli darbi sasaucas ar pagājušā gadsimta krievu bērnu grāmatu ilustrācijām un vēl senāku krievu tautas mantojumu – Aleksandras Cukermanes kompozīcijas izraisa plašu asociāciju virkni. To naivā ornamentālā stilistika līdzinās krievu tautas mākslas piemēriem kā hohloma un Gžeļas keramika.
Tāpēc izstāde ir uztverama kā centiens atdzīvināt un aktualizēt vai, precīzāk sakot, lūkoties uz senu estētiku caur laikmetīgās mākslas prizmu. Vitrīnās ievietotie šķīvji sasaucas ar pagājušajā gadsimtā tapušajiem porcelāna apgleznošanas darbnīcas Baltars izstrādājumiem. Viens pat koķetīgi ievietots ekspozīcijas centrā starp antīkām mēbelēm, arī gobelēni ir izlikti plāna vidū. Turpretī tušas zīmējumi ir izkliedēti telpā.
Aleksandras Cukermanes zīmējumi ir tik maigi un veikli uzzīmēti, ka iebildumiem ir grūti rast adekvātu pamatojumu. Sievietes ir iegrimušas tādā kā krūmāju vai džungļu fonā. Viņas ir vienaldzīgi atgūlušās, acu skatienu pavērsušas pret izstādes apmeklētājiem. Kādā zīmējumā meitene piemiedz ar aci, kamēr, notupusies uz zemes, rotaļājas ar ziedu. Smalki ievilktās līnijas iezīmē vieglas ķermeņu kontūras, kas atgādina kādu no latviešu vecmeistara Leonīda Mauriņa zīmētajām sievietēm. Mauriņa darbus atsauc atmiņā arī krāsu piesātinājums, kas piemīt latviešu tekstilmākslinieču – Velgas Vītolas, Līvas Kaprāles, Jolantas Šalvītes un Elīnas Vojevodas – austajiem gobelēniem.
Ironiski un naivi
Par spīti tam, ka Aleksandra Cukermane izstādi veidojusi līdzās tik plašai kultūrvēsturiskai ekspozīcijai, viņa pārlieku neizvērš savu darbu teorētisko izklāstu. Gribētos, lai izstāde darbotos kā iegansts diskusijai par dažādu mākslas žanru, šajā gadījumā ornamentālisma, iederību mūsdienu laikmetīgās mākslas ainā. Muzeja ekspozīcija ir lietderīgi izmantota, lai izceltu darbu vizuālo pievilcību un koķetētu ar vēsturisko materiālu, taču izstāde varētu arī pavērt iespējas nozīmīgu jautājumu apspriešanai.
Aleksandra Cukermane necenšas sarežģīt savus darbus un norobežojas no to iespējamām konotācijām, teiksim, ar feminismu. Viņa darbojas ar mūžīgiem, nenovecojošiem tēliem un stāstiem. Līdzšinējos projektos, piemēram, 2012. gada izstādē Ko redzēja mēness/What the Moon Saw Telavivas galerijā Noga, māksliniece atsaukusies uz bērnības dienu atmiņu uzplaiksnījumiem, laiku, kas pavadīts vasarnīcās ārpus pilsētas. Monohromos zīmējumos šīs atmiņas saplūdušas ar krievu folkloras tēliem un iespaidiem no pasakām, tādējādi tiek radīta teju vai murgam pielīdzināma gaisotne. Tātad šādu tematikas izvēli varētu uzskatīt par autorei raksturīgu.
Iespējams, atturēšanās no savu darbu kontekstualizēšanas šādā īpatnējā gadījumā, kā arī aktuālās laikmetīgās mākslas sakarā varētu izraisīt nesapratni. Taču Aleksandra Cukermane apzināti šīs izstādes darbus pozicionē kā ne pārāk nopietnus. Tā ir vēlme "gleznot kā meitenei" – tā māksliniece stāsta intervijā portālam Arterritory. Varbūt tas tāpēc, ka Aleksandra Cukermane augusi sabiedrībā, kurā vīriešiem tikusi atvēlēta noteicēja loma, taču, šķiet, viņas teiktajā ir nojaušama daļa ironijas. Tāpat – ironiski un naivi – tiek attēlotas sievietes viņas zīmējumos. Sieviete ir apzināti norobežota no jebkā izteikti intelektuāla. Mūsdienās tas dažiem varētu šķist pat kontroversiāli.
Izstāde Tri devici pod oknom, pateicoties trāpīgajai telpas izvēlei, sniedz iespēju lūkoties gan uz veco, gan jauno un uz to, kā tas viss nemanāmi saplūst kopā, – šādi izceļas mākslinieces spēja paralēli darboties dažādos mākslas medijos, veidojot tematiski un stilistiski vienotu kopskatu.
Aleksandra Cukermane
Izstāde Tri devici pod oknom
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 3. aprīlim