Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra koncerta recenzija. Gaumes un dziļuma paraugstunda

Amsterdamas Karaliskais Concertgebouw orķestris vainago augstākās klases Eiropas simfonisko vieskoncertu plejādi Latvijas simtgadē

Amsterdamas Karaliskais Concertgebouw orķestris jau vairākkārt dažādos avotos (žurnālā Gramophone, ArtsCultureTheater.com) atzīts par pasaules labāko orķestri. Protams, aptaujas ir subjektīvas, tomēr tas nav tikai ambiciozs viena eksperta vērtējums. Patīkami un zīmīgi, ka augstajā pirmajā vietā šī simfoniskā vienība pirmoreiz nonāca laikā, kad to no 2004. līdz 2015. gadam vadīja maestro Mariss Jansons. Tieši viņa vadībā 2006. gadā šis orķestris pirmoreiz viesojās Latvijā.

Koncerts uz Latvijas Nacionālās operas skatuves 8. novembrī ar Filipu Herevēgi pie diriģenta pults bija izcilā ansambļa atgriešanās Rīgā pēc divpadsmit gadiem.

 

Virsotņu summa

Amsterdamas Karaliskais Concertgebouw orķestris vainagoja šā gada krāšņo simfonisko vieskoncertu plejādi, kādu diez vai sagaidīsim tuvākajā nākotnē. Bavārijas Radio simfoniskais orķestris ar savu māksliniecisko vadītāju Marisu Jansonu. Vīnes filharmoniķi ar operas superzvaigzni Elīnu Garanču. Sera Antonio Papāno un Romas Svētās Cecīlijas Nacionālās akadēmijas orķestra atgriešanās. Hamburgas Elbas filharmonijas goda ērģelniece Iveta Apkalna ar Berlīnes Konzerthaus orķestri, kam uz karstām pēdām jau pēc nedēļas sekoja Leipcigas Gewandhaus orķestris, kuru kopš šā gada februāra vada Andris Nelsons. Tas viss – kaut arī tikai uz brīdi – vērta Rīgu, Jūrmalu un Liepāju par vērā ņemamiem Eiropas mūzikas centriem, kurus citi var apskaust.

Latvijā un arī abās pārējās Baltijas kaimiņvalstīs simtgades sezonā ne tikai sagaidījām izcilākos orķestrus, diriģentus un solistus, bet arī varam priecāties un lepoties ar savstarpēji saistītajiem pavedieniem, kas šajā visaugstākajā muzicēšanas kvalitātes un starptautiskās aprites līmenī vairs nav iedomājami bez spilgtākajiem Latvijas talantiem. Lūk, nu jau arī Amsterdamas Karaliskajā Concertgebouw orķestrī spēlē mūziķe no Latvijas – altiste Santa Vižine. 2019. gada martā viņa šeit atgriezīsies kopā ar izcilā orķestra oktetu Camerata RCO.

 

Siltais skanējums

Muzikālo baudījumu un saviļņojumu, kuru orķestris spēj radīt, tomēr nav iespējams nedz izmērīt, nedz salīdzināt. Tas vai nu ir, vai nav. Concertgebouw orķestris apbur uzreiz. Vispirms jau ar savu silto skanējumu, kurā nav nekā robusta, nenoslīpēta. Šā orķestra skanējums ir dzīvs, un tam piemīt visu elementu harmoniskums. Nekur tas nepārvēršas necaurredzamā skaņu biezoknī.

Perfekta, precīza, dzīva un dabiska ir visu simfoniskā orķestra elementu saskaņa, kuras pamatā ir patiess muzicētprieks. Tā sakņota rūpīgi izkoptās kopīgās mākslinieciskajās vērtībās un gaumē, sākot ar katra atsevišķa soloinstrumenta brīnišķo toni un izteiksmīgo artikulāciju, piemēram, Johannesa Brāmsa Otrās simfonijas cikla vidējās daļās īpaši izceltajā melanholiskajā čellu melodijā un rotaļīgajā obojas solo uz čellu pizzicato pavadījuma fona, un beidzot ar ansambļa izjūtu. Tā orķestrim ir izkopta visos līmeņos – no atsevišķu instrumentu un to grupu saspēlēm, līdz tutti kopskaņai. Tā sniedz baudījumu neatkarīgi no tā, kādu tieši repertuāru orķestris konkrētajā vakarā spēlē.

Kaut arī lielā simfoniskajā orķestrī objektīvi nav iespējams no jebkuras pults dzirdēt un kontrolēt visu kopskaņu, ir sajūta, ka mūziķi cits citā ļoti vērīgi ieklausās un viens otru sajūt. Šķiet, ka diriģentam atliek izpildījumu tikai mazliet virzīt un "pieskatīt". Gluži tā, protams, nav. Filips Herevēge, kurš 70. gadu sākumā bija viens no pirmajiem vēsturiskās (baroka) mūzikas t. s. autentiskā izpildījuma aizsācējiem un ir nepārspēta autoritāte šajā jomā, savu izsmalcināto, rūpīgo, "ekoloģisko" pieeju nošu materiālam turpina arī klasicisma un romantisma laikmeta komponistu opusu lasījumos, tos atbrīvojot no visa liekā. Arī šajā mūzikā viņš lūko atgriezties pie pašiem pamatiem, attīrot tos no uzslāņojumiem, kuri krājušies laika gaitā. Viņa rokās Brāmss atkal ir tīrradnis, kurā romantisko saturu organizē un savalda klasiskā domāšana un forma.

Īpašas apbrīnas vērta ir orķestra pūtēju grupa: ne tikai izcilo solistu dēļ, bet arī tāpēc, ka tik ideāli plūstoša, līdzena un daiļskanīga pūšaminstrumentu kopskaņa ir unikāla šī orķestra īpašība. Visa iepriekšminētā kontekstā vēl jo vērtīgāka ir orķestra izglītojošā iniciatīva Face to Face: katra vieskoncerta pirmā skaņdarba izpildījumā kolektīvs pieaicina orķestra rindās vietējos topošos mūziķus. Latvijas Mūzikas akadēmijas studentiem tā noteikti bija satriecoša, neaizmirstama pieredze mēģinājumā strādāt Filipa Herevēges vadībā un koncertā plecu pie pleca ar meistariem atskaņot Karla Marijas fon Vēbera operas Oberons uvertīru – spilgtu, spraigu, fantāzijas tēliem bagātu skaņdarbu svētku noskaņā.

 

Durvis uz patieso

Lai gan koncerta programma ar lielmeistaru Filipu Herevēgi pie diriģenta pults un pianisma lielmeistaru Jefimu Bronfmanu pie klavierēm nelutināja ar vētrainu ekstātiski sakāpināta romantisma krāšņumu, šis bija emocionāli ļoti piepildīts vakars. Ļoti īsts – cilvēciski patiess, muzikāli nesamākslots un dramaturģiski mērķtiecīgs, līdzsvarotā robežšķirtnē starp klasisko un romantisko.

Solists – viens no mūsu laika ievērojamākajiem pianistiem Jefims Bronfmans, kuru beidzot pirmo reizi sagaidījām Latvijā, – Ludviga van Bēthovena Ceturtajā klavierkoncertā necentās apžilbināt ar varoņgara enerģiju vai pianistiskās tehnikas spožumu (pēdējā viņam ir vienkārši pašsaprotama, bet nekad nav pašmērķīga). Neatsakoties no kontrastiem, viņš fokusēja uzmanību uz Bēthovena muzikālās domāšanas lirisko, intīmo, poētisko aspektu. Es pat teiktu – introverto stīgu, kas neaizmirstami kulminēja šī koncerta cikla liriskajā, gaiša, iekšēja miera piepildītajā 2. daļā Andante con moto. Pianistam tas tik pārliecinoši izdodas, iespējams, tāpēc, ka viņā pašā nav nekā no ārišķīga, lielīga manierīguma. Viņš gremdējas mūzikā un tās autora domu pasaulē, nevis spēlē žestu teātri publikai.

Saudzīgi niansējot melodijas plūdumu un dabisko elpojumu, pianists mums atver durvis uz mūzikas ideālo skaistumu. Ir tikai žēl, ka to pilnībā izbaudīt neļāva simfoniskajiem koncertiem nelabvēlīgā Operas akustika. Nelīdz pat savulaik šādiem koncertiem speciāli iegādātais pelēkais akustiskais skatuves ekrāns. Sēžot partera pēdējās rindās (zem beletāžas balkona), rodas sajūta, it kā skaņa aizplūstu kaut kur garām, pa ceļam izžūdama un zaudēdama miesu un asinis. Īpaši tas bija jūtams piedevās, kad pianists atskaņoja Friderika Šopēna Revolucionāro etīdi. Bet ir jau apnicis gadu gadiem skandināt, cik ļoti Rīgai ir nepieciešama jauna, lieliska akustiskā koncertzāle. Tādā strādājot, strauji uzplauktu arī mūsu pašu Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kurš jau ir izdarījis visu reāli iespējamo savā pašreizējā mājvietā Lielajā ģildē.

Top komentāri

Jā, tas gan bija
J
fantastisks līmenis! Vakar noklausījos. Nesalīdzināmi pārāks par andrī;ša taktēto koncertu, to visi atzīst.
Var jau
V
būt, ka tikt var tālu, ja top par cūku, bet liels mākslinieks tādā veidā nevar tikt, kā rakstījs komentārā A. Nelsons.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja