Dailes teātra dibināšanas simtgades kontekstā Jaunajā Rīgas teātrī vēl pirmspandēmijas sezonā tapa savdabīga teātra arheoloģija Meklējot Spēlmani Gata Šmita režijā, bet simtgadei veltītā Māras Zālītes luga Smiļģis Viestura Kairiša skatuves variantā tikko piedzīvojusi pirmizrādi pašā patriarha templī. Šīs izrādes noskatoties, nākas konstatēt, ka Latvijas teātra režijas metra Eduarda Smiļģa obligātie rekvizīti ir sašķiebusies sirmu matu kodaļa un kaislībā neprātīgi gailošas acis. Arī tas. Taču noteikti ne tikai.
Domājams, ka laikā, kad strauji sarūk to skatītāju skaits, kuri Smiļģa izrādes ir redzējuši savām acīm, un kļūst aizvien mazāk arī to, kuriem vispār ko izteiktu šis personvārds, ironija, lai arī labdabīga, vairs nešķiet tas auglīgākais paņēmiens, kā vērtēt viņa atstātos nospiedumus teātra annālēs.
Gars nav savažots
Programmā nodrukātajos izrādes ceļa vārdos Dailes teātra versijai par Smiļģi režisors Viesturs Kairišs laikus nodrošina atkāpšanās ceļu, rakstot, ka izrāde vēstīs par mākslu, kuru nav iespējams notvert formā, par ideju, kuru nav iespējams piefiksēt, un par brīvību, kura pāraug mīlestībā. Šie vārdi raksturo jebkuru izcilu mākslas notikumu, un vienlaikus tajos var veikli patverties no publikas un kritikas neizpratnē sarauktiem skatieniem. Šo vārdu pavadījumā izrādē nejauši iespējams ieraudzīt arī ko tādu, kā tajā nemaz nav, kā tas mums ik pa laikam gadās... Taču režisoram ir taisnība, ka Smiļģī nav patētikas un pietātes pret sirmo meistaru un tajā netrūkst negaidītu huligānisku pārdrošību, atmetot jebkādas cerības uz Smiļģa mūža lineāru reprezentāciju pašas dzīves formās. Ja fonā skanētu krievu pops, diezgan droši varētu apgalvot, ka izrādes autors ir neglābjamais postmodernists Dž. Dž. Džilindžers, kurš turpina ironizēt, ne lūgts, ne aicināts bez brīdinājuma atgriezies mājās.
Izrādē izsekots turpat visam Smiļģa dzīves gājumam, pieslēdzoties būtiskākajiem un spilgtākajiem notikumiem, kad teatrālās mizanscēnās viņš konfrontējas ar cilvēkiem, attiecībās ar kuriem ir veidojusies viņa leģenda par kaislībā neatslābstošu vizionāru. Darbība noris Lielās zāles skatuves milzīgajā melnajā kosmosā iesviestās telpiņās, kas atgādina atmiņu uzplaiksnījumus, kurus izgaismo Trejgalvja (šoreiz – Sešgalvja) Smiļģa ierašanās. Tām dzīvību piešķir arī XXI gadsimta tehnoloģijas – uz abās skatuves malās pievienotajiem spārniem asprātīgi deformētās proporcijās scenogrāfes Ievas Jurjānes zīmētu interjeru fonā tiek projicēts uz skatuves notiekošais. Viņa gars joprojām nav savažots, tas lidinās un arvien cenšas atrast kādu, kuru piemeklēt.
Tos, kuri par Smiļģi zina maz vai nezina neko, izrāde diez ko neapgaismos, jo tajā reti kurš notikums tiek nepārprotami atklāts. Šaubos, vai tiks atalgotas arī Smiļģa biogrāfu gaidas saskatīt līdz šim nepamanītas kopsakarības vai oriģinālus traktējumus, jo izrādes darbība apstājas pie vairāk vai mazāk zināmu atgadījumu kaut arī aizrautīgas, tomēr lielākoties uzspēlētas prezentācijas un brīžam pat kļūst plakātiska, bez kādas tālejošākas nozīmes informatīvi uzskaitot faktus, piemēram, ainā, kad bezpersoniski tiek nosauktas Dailes teātra slavenākās Smiļģa laika aktrises, it kā vārda un uzvārda kombinācija vien viņu spēli neredzējušajiem spētu pateikt ko vairāk par aprakstiem atmiņu grāmatās.
Uzmanības spīlēs
Smiļģi vienlaikus iemieso seši atšķirīgas pieredzes, vecuma un dažāda tipāža aktieri – Kārlis Arnolds Avots, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Toms Veličko. Sašķelta personība vairs nav tas svaigākais personas iespējamās eksistences koncepts, bet ir patiesi lietderīgs lielumā nesavaldāmas personības atspoguļošanai. Viņi diskutē savā starpā, runā vienlaikus, šaudās pa skatuvi kur kurais un citkārt, horeogrāfes Janas Jacukas trenēti, eiritmiski kustas kā labi noregulēts mehānisms, uzskatāmi piešķirot vērienu žestam un kustībai.
Aktieri pašaizliedzīgi atklāj režisora neremdināmo garu, pulsējošo iekšējo pasauli un meklētāja dzīvesziņu. Viņa skatienam – tāpat kā šai spēles telpai – nav robežu, bet viņš tās novilks pats, kad un kur viņam labpatiks. No aktierdarbiem lielāku uzmanību pievērš Laura Dzelzīša negaidīti mazliet rezignētais Smiļģa alter ego un Toma Veličko pārsteidzoši atbrīvotais un pašpārliecinātais tēlojums.
Būtu visai prognozējami, ja aktieri galveno varoni spēlētu katrs citā viņa dzīves posmā vai arī atklātu kādu no viņa daudzšķautņainās personības emocionālajiem stāvokļiem vai rakstura iezīmēm, taču šādas likumsakarības, par laimi, nav. Seši aktieri Smiļģi drīzāk izsaka kvantitatīvi, uzsverot viņa intensīvo klātbūtni, jo, kad viņš ienāk istabā, tā ir pilna tiešā un pārnestā nozīmē. Un, tāpat kā bērnam raksturīgā pacilātībā reiz plaukstā nospiedis sarkankrūtīti, viņš vienā malkā izsūc arī visu telpā esošo skābekli, partneri neviļus smacējot savas uzmanības spīlēs.
Atgādinot par mākslas ideālu vārdā upurēto, arī izrādes intonācija itin nemaz nav viņam komplimentāra. Attiecīgi Smiļģis tiek rādīts vairāk neglaimojošā praktiskai dzīvei nederīgas, visnotaļ egoistiskas, bet tomēr neizskaidrojami valdzinošas personas gaismā, kas apkārtējos neglābjami sapiņķerē savos jūtu uzplūdos.
Kaislības atbalss
Pārsteidzošā kārtā izrāde nesniedz priekšstatu par Smiļģi kā režisoru, par to, kādas bija viņa izrādes, ja atskaita frāzes par jaunu, spilgtu, laika garam atbilstošu, modernu u. t. jpr. teātri. Tā tas ir, ka radošā procesa tieša atklāšana teātrī mēdz būt visai neveikla, jo ir gluži neiespējami nokopēt iedvesmu un radīšanas pirmreizīgumu, kad rokas pieskāriens, solis vai acu skats pārkāpj ikdienišķībai. Taču izrādes galveno varoni, kura nozīme Latvijas teātra attīstībā nav pārvērtējama, raksturot galvenokārt psihofiziskām izpausmēm un biogrāfiskiem datiem ir par maz, ja arī tiek pieminēta viņa interese par delartisko komēdiju un iestudēto lugu darbības pārcelšanu uz oriģinālām laiktelpām.
Iespējams, Viesturs Kairišs par Smiļģa radošo mantojumu paredzējis runāt ar saviem režijas paņēmieniem. Tā skatuviskajā darbībā ir sajūtamas arī Smiļģa rokrakstam raksturīgās iezīmes – uz skatuves valda teatralitāte, aizrautība, impulsivitāte un nenoliedzami intensīvi tiek aizpildīts skatuves laiks, starp lielizmēra scenogrāfijas objektiem atrasta vieta arī Raiņa un viņa radīto tēlu kariķētiem uznācieniem... Taču konkrētības trūkums liedz Smiļģa unikālo darbu atšķirt no visiem citiem un atstāj atklātu jautājumu par izrādes vēstījumu.
Smiļģis ir arī universāls radošas, neordināras personības un laikmeta sadursmes piemērs, un šī sadursme pārbauda cilvēka izturības robežas. Taču izrāde nepiemin, ka, nostiprinoties padomju varai, viņš – teātra reformators – tiek nosūtīts uz Maskavu pazemojošai kvalifikācijas celšanai, un neobligāti gara acīm paslīd mizanscēna par atvadām no teātra mūža nogalē, kad pretstatā laikabiedram Alfredam Amtmanim-Briedītim Nacionālajā teātrī viņam nav lemts šīs zemes rēķinu noslēgt savā teātrī – vienīgajā, kas spēja savaldīt viņa auļojošo garu. Izrādes finālā zārku nes visi seši Smiļģi, tajā guldīti ne tikai viņa izrāžu varoņi, bet, visticamāk, arī pats. Protams, viņa mērogs nav ieslēdzams cilvēka auguma šķirstiņā. Tāpēc viņš atbalso un atbalsos vēl ilgi, ko vizuāli apstiprina priekšplānā izstumtais stūrainās konstrukcijas stingrais rāmis, kas pārsedz teju visu skatuves telpu.
Smiļģis nomirst un augšāmceļas sievietēs. Tas, protams, raksturo viņa kaislību, kuras bijis tik daudz, ka, par laimi, sublimējusi arī skatuves darbos. Taču vai nav jau gana ziņu par viņa neremdināmo dzimumdziņu, lai tik daudz skatuves laika veltītu kādai tikpat seksuāli izslāpušai pavedinātājai psiholoģijas studentei Eleonorai à la Spīdolai Dārtas Danevičas visai vulgārā izpildījumā?
Vispatiesākās pauzes
Diemžēl lielākoties tikai teatrāli uzticētos uzdevumus izpilda arī pārējās izrādē iesaistītās aktrises. Ilze Ķuzule-Skrastiņa Smiļģa domubiedres kustību režisores Felicitas Ertneres tēlā nevar izšķirties, vai pārmiesoties (ko būtu visai grūti izdarīt pēc Elitas Kļaviņas izcilā parauga jau pieminētajā Jaunā Rīgas teātra izrādē) vai tomēr amizēt Smiļģim līdzi. Savukārt Ieva Segliņa Smiļģa māsas, Leldes un Raiņa tēlā izlīdzas ar jau labi iestrādātiem izteiksmes līdzekļiem, neļaujot noprast pašas aktrises un režisora attieksmi par viņu nozīmi Smiļģa dzīvē un mākslā. Turklāt vietumis abu aktrišu intonācijas kļūst neiederīgi moralizējošas, bez panākumiem mēģinot pārliecināt Smiļģi par aktiera trauslo personību vai nepieciešamo pietāti pret lugas autoru.
Vienīgi Kristīne Nevarauska un Lidija Pupure attiecīgi Smiļģa pirmās sievas un mātes tēlā atradušas īsto traģikomēdijas atslēgu. Viņas nekautrējas uzspēlēt ar Smiļģi uz vienas nots, bet klusuma brīžos spēj nogrimt dziļākās pārdomās par dzīves un mākslas pagalam atšķirīgajām realitātēm. Nav šaubu, ka vienīgi Rēzija Kalniņa varēja spēlēt Smiļģa iemīļoto Liliju Štengeli – sava laika aktrisi ar leģendu, "kura jebkuru izrādi padara dārgu". Taču arī Viesturs Kairišs nav spējis aktrisi iedvesmot jaunam skatuviskās eksistences veidam, un patiesākās ir tās garās pauzes, kad viņas varone nedara neko, bet nodurtu galvu piekļaujas sienām un kā paredzēdama gaida likteņa neatvairāmos sitienus.
Leģendas tāpēc pastāv, lai par tām sajūsminātos, apšaubot to patiesumu un vienlaikus sūkstoties, ka nav izdevies tās piedzīvot pašam. Brīžam aizdomājos, ka Smiļģa saskaldītā personība ir tikai apkārtējo uztveres traucējumi, pašiem nespējot aizsniegties līdz tam atjaunotnes biķerim, kuru spēj nobaudīt Smiļģis. Un, kad neviena cita bez viņa uz skatuves nav, varbūt tā jau ir skatītāja halucinācija…
Taču šādām pārdomām izrāde laiku neatstāj, jo tā nogrimst vēriena un spēka abstrakcijās un to komentējošos simbolos, vai tas būtu mūždien pieviltais sūnu vecītis Rainis, līdzīgi savulaik Dailes teātra primadonnām strauji novecojusī Lelde vai varbūt Laimdota vai arī Spīdola, kuras garīgā vertikāle sašķiebusies pavisam fiziski sajūtamā horizontālē līdz ar piepacelto svārku malu un pavērto kājstarpi, kuru aplaimot steidz naskie smiļģi. Skaidrība, vienkāršība un kaislība ir jebkura mākslas darba panākumu atslēga, bet ne Smiļģa raksturlielumi.
Smiļģis
Dailes teātrī 17.IX plkst. 19, 18.IX plkst. 18, 28., 29.X, 19.XI plkst. 19, 20.XI plkst. 18