Ikgadējais Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls savulaik bija ietīts tādā kā noslēpumainības un bohēmas plīvurā. Tajā notiekošais šķita pieejams tikai tiem, kuri paši tur mācās vai kādreiz ir mācījušies, lielākajiem viltniekiem, kuri pamanās iekļūt it visur, un izredzētajiem, kurus uz karnevālu ielūdza. Līdzīgi kā preses balle, kuras tradīcijas arī sniedzas pagājušā gadsimta pirmajā pusē, bet nu jau kādu laiku tā vairs nenotiek, jo preses nozīme cilvēku informēšanā un audzināšanā pēdējās desmitgadēs ir mazinājusies.
Gandrīz simt gadu
Mākslas akadēmijas pirmais karnevāls notika 1929. gadā. Raimonds Kaže savā blogā www.kazhe.lv (Kazhes pierakstu burtnīca) šķetinājis tā vēsturi, tur lasāms arī attiecīgā laika periodikā atrasts neliels pirmā karnevāla apraksts: "Mākslas akadēmijas audzēkņu karnevāls Suņpurna pilī sestdien bija labi apmeklēts. Mājīgā Armijas virsnieku kluba zāle šoreiz nemaz nevarēja līdzēt deju cienītajiem, kas tomēr, neskatoties uz karstumu, līdz vēlai rīta stundai kavējās īpatnēji dekorētās telpās. Starp viesiem redzēja ministru prezidentu H. Celmiņu, Saeimas deputātus, akadēmijas mācības spēkus, literātus un gleznotājus. Rīta stunda kādā zālē no krāsns bija pasprucis uguns, tomēr šo nelūgto karnevāla viesi likvidēja bez lielāka uztraukuma."
Tikpat intriģējoši kā pirmā karnevāla nosaukums Suņpurna pilī bijuši arī citi: Jo pliks, jo traks (1932), Siržu atkusnis (1933), Remonts ellē (1934), Uguns pakulās (1939), Spoku stunda (1941). Ar mainīgu regularitāti karnevāli notikuši arī visās turpmākajās desmitgadēs (plašāks pētījums lasāms Satori.lv Andreja Vīksnas rakstā Mākslas akadēmijas karnevāla paralēlā laiktelpa), bet pats esmu bijis to liecinieks kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad bohēma tur joprojām sita augstu vilni un valdīja citviet jau vairāk vai mazāk iegrožotā anarhija – visās darbnīcu telpās un arī gaiteņos cilvēki smēķēja un lietoja līdzi paņemtos dzērienus, priecājās, kā nu prata, atraisījās un ieguva jaunus draugus. Vēlāk pēc karnevālos piedzīvotā nereti nevarēja tikt skaidrībā, vai tā bijusi īstenība vai tikai sapnis.
Ir zināms, ka savu pirmo koncertu Mākslas akadēmijas karnevālā 1981. gadā spēlējusi Jura Kulakova tolaik tikko izveidotā grupa Pērkons, un arī daudzas citas muzikālas apvienības tur piedzīvojušas savas ugunskristības, jo atzinība no mākslas aprindu cilvēkiem daudz ko nozīmēja gan pašiem mūziķiem, gan publikai.
Atsitienā no griestiem
2025. gada 7. februārī notikušais karnevāls bija astoņdesmit piektais. Nosaukumu Mākslinieka gars: Igor c’est la vie, Igor c’est l’amour var ņemt vai neņemt vērā, un šoreiz pat pašsaprotamo un zināmo pasākuma būtību lielākā daļa apmeklētāju diemžēl bija izvēlējušies ignorēt, ierodoties uz to kā parastu masu pasākumu. Protams, katram ir tiesības iet cilvēkos tādā izskatā, kādā viņš vēlas, bet rezultātā publikas vērošana nesniedza tādu baudījumu kā vēl pirms dažiem gadiem, kad viss mutuļoja un ņirbēja gan telpu iekārtojumā, gan visapkārt redzamajos spilgtajos tēlos un mijiedarbībā ar tiem. Iespējams, pirms diviem gadiem cilvēku vēlme izcelties sasniedza griestus pēc Covid-19 izolētības, līdzīgi kā ap to pašu laiku aktivizējās jauno panku scēna, kas dokumentēta fotogrāfa Arņa Balčus grāmatā, jo nu jau arī tā ir pabalējusi vēsture.
Viss pārsteidzošais kaut kādā brīdī apnīkst, ja tas kļūst ierasts, vienveidīgs un pašsaprotams. Arī Mākslas akadēmijas karnevāla publikā atgriežas normālība: lielākā daļa cilvēku saprot, ka dzīve turpinās un ļoti svarīga tajā ir praktiskā puse. Kādreiz ieeja karnevālā bija krietni lētāka, ja biji atnācis maskā, bet tagad tādu kārtību saglabāt vairs pat nav lielas jēgas, jo cilvēku labklājība ir augusi un, izstāvējuši garo rindu pie ieejas, viņi, acis nepamirkšķinot, gatavi samaksāt paprāvu naudas summu par ieejas biļeti, pie viena ļaujot sevi un visas mantas rūpīgi iztaustīt apsargiem, īpaši radoši un netradicionāli veidota karnevāla kostīma vai maskas gadījumā tas būtu apgrūtinoši, ar iespēju tavu unikālo ietērpu un garastāvokli sabojāt.
Noliekot malā brilles
LMA karnevāla rīkotāji joprojām pieturas pie īpašas atlases vismaz muzikālās programmas veidošanā, cenšoties izvēlēties nevis māksliniekus, kuri "atspoguļo mūsdienu tendences", skrejot ar tām vienā solī vai mazliet nopakaļ, bet tādus, kuri izceļas ar mākslinieciskām īpašībām vai prot ar kaut ko pārsteigt, un tāpēc pie komercradiostaciju repertuāra pieradušais klausītājs uz viņiem vēl skatās nogaidoši. Šoreiz tās bija divas jaunas dziesminieces uz Indie skatuves (tā gan bija noslēpta tik tālu, ka daudzi, iespējams, to nemaz nespēja atrast) iepriekš nedzirdētos sastāvos: Elīzai Dainei ar plašu ģitārskaņu ainavu un bekvokālu spektru palīdzēja Jana Petkus, savukārt Madlēnas Ūdres pavadošais sastāvs vispār ekskluzīvs – Keitija Bārbale (bass un piebalss), Aleksandrs Barons (bungas) un Valters Vaivods (ģitāra). Ar koncertšovu, kas ar savu jaudu no kājām gāž, līdzās visiem jau zināmajam Inokentijam Mārplam izcēlās dzejnieka Gunta Kursiša blekmetāla trio Uguns un pankgrupa Pidari uz alternatīvās skatuves, ko gan bija grūti nepamanīt, izstaigājot visus stāvus.
Jāizceļ arī Evijas Vēberes un Elīnas Silovas duets uz galvenās skatuves – abas ir pazīstamas kā dziedātājas un trio P.S.PMS dalībnieces, taču viņu spēlēšanās ar elektroniku divatā bija kas svaigs un no jauna izbaudāms. Trio alejas, kā vienmēr, aizveda burvīgā muzikālā ceļojumā, un grupa Athodi Brīnumzemē parūpējās par šo rindu autora ideju ansambļa hita Vientuļnieks vārdā nosaukt vienam cilvēkam piemērota tilpuma stiprā dzēriena iepakojumu, kas vilinātu padraiskoties un reizē brīdinātu, ka dzeršanas iespaidā visi tevi agri vai vēlu pametīs. Protams, arī pārsteigumus var ieplānot un saskaņot, par lielās skatuves noslēpumā turēto grupu izvēloties Reiganus, kas – ak vai, kāds pārsteigums! – tieši šajā laikā laida klajā savu labāko dziesmu izlasi vinila platē. Protams, galvenās skatuves telpa Reiganu koncerta laikā bija pārpildīta, un daudzi gribētāji palika ārpusē, jo aizrautīgais teatrālais šovs un muzikālais priekšnesums perfekts – visi, izņemot jaunākās paaudzes apmeklētājus, sen zina (bet nedrīkst atzīties), kas zem šīm maskām paslēpušies, lai varētu no sirds iztrakoties, savas īstās sejas uzlikto rāmju netraucētiem.
Ja maskas atraisa un palīdz paveikt lielas lietas, atliek novēlēt katram reiz atrast savu masku un karnevālu, kurā justies brīvi, noliekot malā bailes par to, ka tevi nesapratīs.