No vienas puses – saruna ar balsi un arhaiski mitoloģisku pasaules redzējumu no vairāk nekā trīssimt gadu tālas pagātnes. No otras puses – meditatīva, pašpietiekama komponistu Mārtiņa Viļuma un Matīsa Čudara radīta un latviešu folkloras dziļumos pamatota laikmetīgās mūzikas skaņu telpa, ko uz skatuves uzbūra diriģenta Kaspara Putniņa vadītais Latvijas Radio koris, ģitāra (Matīss Čudars), sitaminstrumenti (Ivars Arutjunjans), tika izmantots arī ierakstīts skaņu celiņš. Fakturāli krāšņo un izsmalcināto mūzikas partitūru papildināja videomākslinieka Friča Kalveļa veidoto grafisko tēlu mainības rituāls, kas kopā ar aktrises Gunas Zariņas ierunātajiem tekstiem simbolizēja pagānisko dzīvesziņu un saplūšanu ar dabu, vienubrīd skaņveides rituālā tika iesaistīta arī publika.
Šādi klausītājus koncertzālē Cēsis 27. janvārī uzrunāja režisores Ingas Tropas iestudētais koncertstāsts Vecais Tīss. Vilkatis. Pareizāk laikam būtu teikt, ka šis koncertstāsts burtiski ievilka sevī un dzīvības harmonijas pasaulē, ko tas pārstāv, bet ko mēs, šodienas cilvēki, esam zaudējuši un aizmirsuši. Abiem komponistiem un scenārija autoram Ilmāram Šlāpinam nebija jāizdomā teiksma, vērojot Cēsu puses ainavas. Pirmavots ir no kādas 333 gadus senas Cēsu apgabala tiesas sēdes (1691) saglabājies protokols, kurā fiksētas novadnieka, astoņdesmit gadu vecā Tīsa (Matīsa no Kniediņiem), liecības. Vairs ne par tiesas patieso iemeslu, kas bijis baznīcā notikusi zādzība, bet par to, ka vecais vīrs lielāko savas dzīves daļu ir bijis vilkatis jeb Dieva suns, un ko vispār šī noslēpumainā prakse nozīmē. Ar šo neparasto notikumu Cēsu koncertzāle sāka savu desmitgades programmu.
Divas kulminācijas
Tiesā uzklausītās un dokumentētās vecā Tīsa atklāsmes un tām pretstatītie vietējā mācītāja pārmetumi bezdievībā (proti – divu kultūru konflikts) kalpojuši par pamatu apjomīgas, teju pusotru stundu garas kompozīcijas radīšanai. Latvijas Radio korim te ir kur izpausties visā savā kapacitātē, jo daudzviet ikvienam dziedātājam ir pašam sava vokālā partija. Superdaudzbalsīgās vertikāles pakāpeniski un ļoti dabiski izaug no askētiska unisona. Netveramā paplašinātas diatonikas laukā brīvi elpo latviešu tautasdziesmu intonācijas un teksti, piemēram, Aiz avota saule lēca, Tautām cauri, Dieva dēli, saules meitas, Vilku gāju, vilku bēgu.
Lai gan cikla astoņas daļas ir brālīgi sadalītas starp abiem komponistiem, nekādas radošas sāncensības šeit nemana. Matīsa Čudara un Mārtiņa Viļuma muzikālās valodas stilistiskās atšķirības nav uzkrītošas un netraucē uztvert visu skaņdarbu kā nepārtrauktu, vienotu ritu ar attīstību, darbs sasniedz arī divas ekstātiskas kulminācijas. Matīsa Čudara ģitāra te nav eksotisks svešinieks no citas operas, tā organiski integrējas laikmetīgajā arhaikā, sākotnēji ar lociņu ieskandinot un "iečīkstinot" vien pa atsevišķai skaņai, palēnām akumulējot enerģiju un tikai skaņdarba otrajā pusē pievēršot uzmanību ar virtuozu, efektīgu solo kadenci.
Kora un ar radošu izdomu izmantotās ģitāras un sitaminstrumentu krāsu paletes bagātībai neko citu klāt vairs nevajag – bez ierakstītā skaņu fona gluži labi varētu iztikt. Īpaši tāpēc, ka ieraksta atskaņošanas tehniskā kvalitāte koncertā šoreiz iegāza: ieraksts bija par skaļu, turklāt dinamikas līmenis nemitīgi raustījās un acīmredzot pie skaņu pults nebija savaldāms… Kontrastā šai tehniskajai neveiksmei bija iedvesmojošā epizode, kurā, Kaspara Putniņa pamudināta, publika iesaistījās dažādu dzīvās dabas skaņu veidošanā – tas bija patiesi smalki, gaumīgi un skaisti.
Zaudētā harmonija
Ieklausoties vecā vidzemnieka Tīsa vēstījuma laikmetīgajā muzikālajā pārtvērumā, ir par ko padomāt. Visvairāk jādomā par mūsu zaudēto harmoniju ar dzīvo dabu. Jādomā arī par to, kur rodams mūsu kultūras arhetipiskais pamats, kura kodu joprojām glabā mūsu senākās tautasdziesmas. Tieši tās šķietami necilās, askētiskās, vēl no dažām skaņām, nevis no plašiem melodiju žuburiem būvētās. Ne velti jau pagājušā gadsimta otrajā pusē Baltijas valstu komponistu – mūsu Paula Dambja, igauņa Veljo Tormisa un lietuvieša Broņa Kutaviča – mūzikā tik spēcīgi un svaigi ienāca t. s. jaunais folkloras vilnis.
Manuprāt, Mārtiņa Viļuma un Matīsa Čudara Vecais Tīss. Vilkatis savā ziņā turpina ceļu, kam durvis savulaik atvēra igauņu kormūzikas korifejs Veljo Tormiss (1930–2017) ar savu satriecošo balādi Dzelzs apvārdošana (1972) – rituālu vīru korim un šamaņa bungām, kuras savulaik pats sita uz skatuves. Līdzīgi meklējumi spilgti izceļas arī lietuviešu lielmeistara Broņa Kutaviča (1932–2021) oratorijā No jātvingu akmens (1983), kuras gaitā no parastu oļu grabināšanas lēnām piedzimst ritms un intonācija, kas izaug līdz tautas dziesmai. Kutaviča Dzūkijas variācijas (1974) tautas teicējas balsij (ierakstā) un stīgu orķestrim mums rāda, kā modernā pasaule pārmāc tautas kultūru, lai pēc tam to izmantotu jau pavisam citā kultūras kontekstā. Savukārt par pagānisma un kristietības saduri un neatgriezenisko vēsturisko laikmetu nomaiņu vēsta Kutaviča oratorija Pēdējās pagānu ieražas (1978), kurā ērģeļu varenība noslāpē pēdējās pagānisko rituālu atbalsis. Tie visi ir darbi, kas liek mums domāt.