Skeptiski uztveru mūždien afišēto, ka "gaidāms spožs un neatkārtojams koncerts", taču Rīgas festivāla atklāšanas koncerts, kuru Lielajā ģildē 26. maijā sniedza kamerorķestris Kremerata Baltica un franču pianists Likā Debargs, tāds patiešām bija. Šī bija viena no augstajām un iedvesmojošajām šī pavasara muzikālajām virsotnēm līdzās Tarmo Peltokoski diriģētajam Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertam un pagājušās nedēļas nogalē piedzīvotajam orķestra Sinfonietta Rīga 17. sezonas noslēguma koncertam, kas turpināja Rīgas festivālu ar dziļi satricinošu Sergeja Prokofjeva Otrā klavierkoncerta lasījumu uzbeku pianista Behzoda Abduraimova, Sinfonietta Rīga un diriģenta Normunda Šnē izpildījumā Lielajā ģildē 3. jūnijā.
Magina maģija
Abu kamerorķestru koncerti notika Rīgas festivālā, un abus vienoja ne tikai patiesas, dziļi saturīgas un emocionāli piepildītas interpretācijas, bet arī tas, ka šie kolektīvi mūs sistemātiski pārsteidz ar vērtīgu, taču šeit vēl maz zināmu vai pat nedzirdētu mūziku. Neatlaidīgi meklējumi un pārsteidzoši atklājumi ir atslēgas vārdi, kas jau gadiem izsaka šo abu māksliniecisko vienību identitāti.
Kremerata Baltica 26. maija programmas lielais atklājums bija poļu komponists Milošs Magins (1929–1999): skanēja viņa Stabat Mater un Trešais klavierkoncerts, kas ir ārkārtīgi virtuozs, taču arī bezgala skaists un saviļņojošs opuss, kurā cikla vētrainajām daļām pretstāv aizkustinoši liriska, trausla, melodiska sala – Adagio. Ir skaidrs, ka tik krāšņi klavieriskā skaņu valodā spēj radīt tikai tāds autors, kurš pats ir lielisks pianists, un Milošs Magins tāds bija. Ap XX gadsimta vidu viņš guva panākumus gan Friderika Šopēna pianistu konkursā Varšavā, gan Margaritas Longas un Žaka Tibo konkursā Parīzē, gan Viannas da Motas konkursā Lisabonā. 1985. gadā Milošs Magins Parīzē pats nodibināja starptautisku pianistu konkursu, kas notiek reizi divos gados.
Milošs Magins bija viens no tiem retajiem pianistiem, kurš prata spēlēt arī stīgu instrumentus, viņš arī tiem ir komponējis koncertžanra skaņdarbus. Mākslinieks ir arī diriģējis un nopietnā līmenī apguvis baletu. Jaunībā sākto vērienīgo starptautisko pianista karjeru diemžēl pārtrauca autokatastrofā iegūtais plaukstas locītavas lūzums, taču, daļēji atguvies, Milošs Magins ķērās pie visu Friderika Šopēna klavierdarbu ierakstīšanas (1968, Decca), nodevās komponēšanai un pats atskaņoja savus opusus. Starp citu, YouTube var noklausīties Miloša Magina Trešo klavierkoncertu autora izpildījumā ar Varšavas filharmonijas orķestri (1974), vēlāk viņš to ierakstījis kopā ar Lodzas filharmonijas orķestri.
Komponista mūzikā saklausām gan poļu kultūras saknes (Šopēna ietekmi), gan franču mūzikai raksturīgo jūtīgumu, gan plašu XX gadsimta pirmās puses muzikālās jaunrades kontekstu. Mūža lielāko daļu dzīvodams Parīzē, Milošs Magins sevī uzsūca franču mūzikai raksturīgo izsmalcinātību un plastiskumu. Savukārt koncerta programmā iekļautās stīgu orķestrim un timpāniem komponētās lūgšanas (bez teksta!) Stabat mater (1973) diatoniskajā vienkāršībā un tiecībā caur sāpēm uz gaismu sajūtam tuvību Pētera Vaska skaņumākslas garīgumam.
Pianistu Likā Debargu ar nepelnīti mazzināmā poļu XX gadsimta mūzikas meistara Miloša Magina jaunradi iepazīstinājusi Debarga pirmā klavierskolotāja, komponista studente Kristīne Mjēnjē, un franču pianists kļuvis par vienu no kvēlākajiem poļu skaņraža daiļrades popularizētājiem. Trešā klavierkoncerta nebeidzamie virtuozo pasāžu cunami ir kā radīti Likā Debarga aizrautīgajai dabai un nerada grūtības pianista veiklajiem pirkstiem, savukārt lirisms apbur ar sapņainu maigumu. It īpaši – piedevā nospēlētajā gaiši nostalģiskajā miniatūrā no Miloša Magina sešu Miniatures polonaises cikla.
Likā Debargu publika Latvijā pazīst un gaida. Tikai atgādināšu, ka uzreiz pēc piedalīšanās XV Starptautiskajā Pētera Čaikovska konkursā Maskavā (2015) viņš kļuva par pasaules sensāciju. Neparasto mūziķi, kurš pārsteidza gan ar muzikalitāti, gan savdabīgo klavierspēles tehniku, žūrija "noairēja" ceturtajā vietā, taču dzīve visu salika īstajās vietās. Pašlaik Likā Debargs ir Kremerata Baltica rezidējošais viesmākslinieks, intensīvi koncertē pasaulē un veic ierakstus, kurus izdod kompānija Sony Classical. To vidū ir arī kopā ar Kremerata Baltica ieskaņotais Miloša Magina mūzikas albums Zal – The Music of Miłosz Magin (2021), kurā ir iekļauts arī Trešais klavierkoncerts. Man šis opuss kļuva par spilgtu atklājumu tikai tagad, taču Likā Debargs un Kremerata Baltica to paspēja nospēlēt uz paša kovidpauzes sliekšņa 2020. gada martā Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē un Ventspils koncertzālē Latvija.
Saviļņojošs 26. maija koncerta piedzīvojums bija arī Sezāra Franka romantiski sakāpinātais, galēji kontrastainais un vienlaikus izsmalcināti niansētais Klavieru kvintets faminorā Andreja Puškareva pārlikumā klavierēm un kamerorķestrim. Likā Debarga un Kremerata Baltica sniegumā tas izskanēja gandrīz kā vēl viens klavierkoncerts, taču nepazaudējot kamermuzicēšanas nervu.
Perfekcija un brīvība
Ar interesantiem mūzikas retumiem valdzināja arī Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga 17. sezonas noslēguma koncerts diriģenta Normunda Šnē vadībā un ar vieskoncertmeistari Evu Binderi: tika piedāvāta gan radoši spilgta, aizraujoša un estētiski saistoša baroka un repetitīvā minimālisma saplūsme mūsu laikabiedra krievu komponista Pāvela Karmanova Divkāršajā dubultkoncertā, gan XX gadsimta amerikāņu un meksikāņu avangardista eksperimentētāja, sarežģītas poliritmijas un pašspēlējošās, "ieprogrammē tās" pianolas fana Konlona Nankarova Etīde mehāniskajām klavierēm Nr. 7, kuru šoreiz perfekti atskaņoja orķestris (amerikāņu pianista un komponista Ivara Mihašofa pārlikumā). Pa vidu – filigrāns, elegants, izteiksmīgs un sirsnīgs Jozefa Haidna Lamažora jeb 87. simfonijas lasījums ar brīnišķīgiem, rotaļīgiem koka pūšaminstrumentu solo lēnajā daļā un iezīmīgu obojas skanējumu menuetā (3. daļā).
Programmas nagla bija uzbeku pianista Behzoda Abduraimova un Sinfonietta Rīga ekstātiskā saspēle, izpildot ārkārtēji dramatisko un sarežģīto Sergeja Prokofjeva Otro klavierkoncertu. Šajā mūzikā ir ielikts viss, ko jauns – 22 gadus vecs – cilvēks izjutis, pārdzīvodams tuva drauga nāvi (visticamāk – pašnāvību). Nomācošs traģisms un versmaina, apmāta cīņa, izmisumā rāpojot pa sienām. Dramatisms. Plosošs spēks. Eksplozīva ārdīšanās. Tas, ka pēc desmit gadiem Prokofjevam nācies atjaunot Krievijā revolūcijas jukās bojā gājušo partitūru, šo mūziku darījis tikai stiprāku, uzrunājošāku.
Behzoda Abduraimova iespaidīgā pianistiskā tehnika un interpretācijas idejas skaidrība apvienojumā ar temperamentu, trenēta kaujas zirga drosmi un izturību ļāva viņam pilnībā atklāt skaņdarba vēstījumu. Apbrīnas cienīga bija arī pianista, orķestra un diriģenta savstarpējā komunikācija un asā reakcija, kas neprātīgajā, kaismīgajā auļojumā nodrošināja gan perfektu precizitāti, gan brīvību. Pavisam citu vaibstu pianista portretā ievilka vienīgā piedeva – Sergeja Rahmaņinova viena no prelūdijām, kas ir kā niansēts, dzidrs, netverami gaisīgs akvarelis skaņās.