Amerikāņu mūzikas žurnāla Rolling Stone visu laiku labāko ģitāristu sarakstā gadu no gada mainās pozīcijas no trešās vietas uz leju, bet divi augstākie paliek nemainīgi – mūžīgais pirmais ir Džimijs Hendrikss, otrais – Ēriks Kleptons. Hendrikss ir miris pirms 43 gadiem, tātad tieši tik ilgi Kleptons ir labākais ģitārists, kura priekšnesumu joprojām iespējams piedzīvot klātienē. Neapgāžams arguments, lai šo koncertu garām nelaistu, un, ja mūziķim ir 68 gadi, ej nu sazini, vai viņa ceļā vēl kādreiz trāpīsies Latvija. Sevišķi skaļi par to nevaimanājot, mūsu mūzikas cienītāji nemaz neloloja cerības, ka Kleptons kādreiz uz šejieni atbrauks.
Citi lielie roka klasiķi – Deep Purple (gan kā grupa, gan Īans Gilans un Ričijs Blekmors atsevišķi), King Crimson, Uriah Heep, pat Black Sabbath un Led Zeppelin dziedošās daļiņas – Ozijs Osborns un Roberts Plānts – šeit jau bijuši, taču tās patiešām ir bijušas lielākas vai mazākas daļiņas no tā, kas viņus padarījušas par roka klasiķiem. Kleptonu sen neviens neuztver kā kādas grupas dalībnieku – viņš ir pats par sevi, bet, savulaik vēl spēlējot grupās, viņš jau bija pazīstams pirms visiem iepriekšminētajiem. Pat pirms Hendriksa.
Absolūta klasika
Kad dažus mēnešus pirms Rīgā gaidāmā koncerta iznāca jauns Kleptona albums Old Sock, radās bažas, vai tikai viņš neaizrausies ar tā dziesmām. Old Sock iekļautas tikai divas jaunas paša sacerētas kompozīcijas, un pārējie ir citu autoru darbi, kas Kleptonam pašam bijuši mīļi no bērnības līdz mūsdienām, taču tik un tā šī albuma materiāls nav tas, ko gribētu dzirdēt mūziķa cienītāji valstī, kurā viņš uzstājas pirmoreiz. Jo gandrīz ikvienam apmeklētājam tas ir pirmais Kleptona koncerts mūžā neatkarīgi no tā, vai viņš ir vecs hipijs, kurš izaudzis ar Kleptona agrīno grupu The Yardbirds un Cream ierakstiem, vai vidēja vecuma ierēdnis, kuram Kleptons saistās tikai ar trim lielākajiem singliem Layla, Tears in Heaven un Wonderful Tonight.
Viss izrādās 50 skatuves gadu jubilejas turnejai ideāli atbilstoši – Kleptons izpilda tikai vienu dziesmu no jaunā albuma, un pārējais ir absolūta klasika. Ievada daļā, skanot Hello Old Friend no Kleptona 1976. gada albuma No Reason to Cry un samērā jaunajam hitam My Father’s Eyes (1998), lielāko daļu uzmanības paņem Gregs Leiss, kurš spēlē stīlģitāru, ukuleli un elektrisko bandžo. Kleptona paša ģitāras solo ar gudru ziņu tiek pietaupīti, lai nebūtu tā, ka viss pulveris izšauts jau sākumā. Līdzko vakara varonis noliek malā akustisko un ķeras pie elektriskās ģitāras, tuvplānos uz ekrāniem detalizēti var vērot viņa pirkstu kustības pa stīgām, taču nekad – sejas tuvplānus.
Protams, tas ir lieliski, ka tiek akcentētas mūziķa prasmes, nevis vizuālais tēls, taču, redzot tikai Kleptona pirkstus, rodas, cerams, maldīgs iespaids, ka viņš spēlē kā robots – bez emocijām. Piemiegtas acis, sakniebtas vai pavērtas lūpas, saraukta piere vai vismaz kokaina sejas izteiksme, kas liecina, ka ģitāru viņš spētu spēlēt pat aizmidzis, koncertu padarītu krāšņāku, bet tas tikpat labi varētu būt arī melnbalts, jo šeit primārais ir mūzika – dziesmas no visiem Kleptona muzikālās darbības laikiem, izņemot The Yardbirds.
Ģitāru solo stafete
Varonim līdzās stāv prasmīgs palīgs – ģitārists Doils Bremhols II, kurš, šķiet, gatavs pārņemt ģitāru solo stafeti jebkurā brīdi, kad Kleptons nogurst, kas, visticamāk, ir katrā koncertā citādi. Dzied ne vien Kleptons, bet arī Bremhols un ērģeles Hammond spēlējošais Pols Keraks, kurš savulaik darbojies Roxy Music, bijis Rodžera Votersa pavadošās grupas mūziķis un viens no Mike + The Mechanics līderiem. Klavieru partijas uz sintezatora spēlē Kriss Steintons, kurš 60. gadu beigās bijis Džo Kokera grupā – arī leģendārajā Vudstokas koncertā. Vēl iespaidīgāka ir bundzinieka Stīva Džordana biogrāfija – tīņa gados viņš jau spēlējis Stīvija Vondera grupā, vēlāk palīdzējis rakstīt dziesmas The Rolling Stones ģitāristam Kītam Ričardsam viņa soloprojektā, savukārt Grammy saņēmis kā producents. Pieprasīts studijas un turneju mūziķis ir arī basģitārists Villijs Vīkss, kuram visciešākā sadarbība savulaik bijusi ar Džordžu Harisonu.
Lielākā daļa skaņdarbu koncertā ir Kleptona karjerā vai attīstībā nozīmīgas citu autoru dziesmas – to vidū Boba Mārlija I Shot the Sheriff, trīs blūza leģendas Roberta Džonsona gabali un psihedēliski mirguļojošu gaismu pavadītā kulminācija – Dž. Dž. Keila Cocaine ar visgarākajiem un aizraujošākajiem Kleptona ģitāras solo visā koncertā –, tā arī izrādās pēdējā pirms īsās pauzes un piedevām – Cream klasikas Sunshine of Your Love un Džo Kokera High Time We Went. Publika aplaudē un gaida, jo ir pārliecināta, ka Kleptons vēl atgriezīsies, – vēl nav izskanējis hits Wonderful Tonight, taču tiek ieslēgtas gaismas un labi noorganizētie, jau iepriekš ar drošas izdošanās prognozi apzīmogotie svētki ir beigušies. Retais A klases mākslinieka koncerts bez jebkādiem specefektiem – tie gluži vienkārši ir lieki, kad ļaudis gaida mūziku, nevis šovu. Karuseļi būs citreiz.