Šogad Skaņu mežs izcēlās ar rekordlielu jau iepriekšējos festivālos pārstāvētu mākslinieku skaitu. Pirmajā vakarā Splendid Palace 2007. gadā Rīgā pabijušie, labi paēdušie t. s. eksperimentālās mūzikas oligarhi, duets KTL, paldies Dievam, neatskaņoja pēdējā albuma mīksto sintētisko drone, bet gan izpaudās tādā veidolā, ar ko viņi arī visvairāk asociējas – masīvu, tumšu melnā metāla un ekstrēmās datormūzikas apvienojumu. Lai arī skanējums un noskaņa bija iespaidīgi, cauri spiedās haltūras iezīmes – ne pārāk izjusta efektu spaidīšana bez īpašas dramaturģijas.
Jau divas reizes Andrejsalā pabijušās amerikāņu trokšņu grupas Wolf Eyes dalībnieks Neits Jangs uzstājās ar Skaņu meža pasūtījumdarbu – audio pavadījumu latviešu filmas Nāves ēnā kadriem. Nenoliedzami, ka Neita Janga aizgrābjoši īpatnējā mūzika atgādina šausmu filmas skaņu celiņu – paranojiski satraucošu, tirpas uzdzenošu un metāliski drēgnu – bet vai tāpēc tieši šis autors spēj vislabāk "pārstāstīt" tieši šo filmu?
Šī gada festivāla lielākais dārgums nepašaubāmi bija pasaules līmeņa nu-jazz, progressive post-rock desmit norvēģu orķestris Jaga Jazzist. Ansamblis izpaudās pārsvarā pēdējā, 2010. gada albuma One-Armed Bandit saturā, attiecīgi bija vērojami arī atbilstošas stilistikas skatuves atribūti – klasisko azartspēļu automātu ikonas. Jaga Jazzist detalizētā, sapņainā un atrakciju parka krāsainībā mirguļojošā mūzika dzīvajā izpildījumā sniedza absolūtu, svētlaimīgi ekstātisku baudu. Lai arī mūziķi uz skatuves bija nedaudz iespiesti, viņu sniegums savā krāšņumā sasaucās ar Splendid Palace greznību. Zāle bija biezi pieelpota, un šova beigās kūtrie letiņi ovācijās pat pierausās kājās.
Toties piektdienas pasākums koncertzālē Palladium piedāvāja visai īpatnēju programmu. Nevarētu teikt, ka Palladium būtu pateicīgākā vieta, kur demonstrēt deju mūzikas dekonstrukcijas un mūziku, "kas pat vairs nejūtas spiesta atbilst dejojamības kritērijiem", vienlaikus to pasniedzot par ritmiskās mūzikas vakaru. Nebija skaidrs vai savu dzīvo uzstāšanos attaisnoja "viens no pieprasītākajiem projektiem savā savdabīgajā okultās elektronikas žanrā" Demdike Stare, kas trīs ceturtdaļas savas uzstāšanās atskaņoja drone ambient un priekšnesuma noslēgumā palaida smagnējus techno sitienus. Protams, neizsakāmi apbēdināja īpaši izkoptā producenta Endija Stota neierašanās. Respektīvi, pretstatā pērnā gada piesātinātajam koncertam Palladium šogad pasākums tā līdz galam "neiekačāja". Arī apmeklējums tieši šajā vakarā bija visai pašķidrs. Visvairāk koncerta titulam atbilda anonīmais dīdžeju duets, kas pašā vakara sākumā atskaņoja ļoti gaumīgu un labi iesildošu minimal techno, kā arī britu spīdeklis Shackleton, kura sniegums bija svaigs kā dušas želejas smarža. Viņa ņirbošā touch screen dzidruma mūzika uzbūra bezlaicīgi jauneklīgu diseni.
Savukārt sestdienas norisē Dzelzceļa muzejā pārsvarā tika izpildīti dažādu komponistu darbi, akcentējot lielu daļu laikmetīgās klasikas. Pārstāvēti tika franči Pjērs Bulēzs un Liks Ferari, norvēģiete Maja Ratkje, polis Kšištofs Pendereckis, kā arī pašmāju jaunā komponiste Linda Leimane. Īpaši aizraujoši bija slovāku avangarda komponista Milana Adamčiaka grafisko notāciju atskaņojumi. To izpildītāju lokā bija gan slovāku, gan lietuviešu, gan arī virkne latviešu mūziķu. Adamčiaka skaņdarbus varētu dēvēt par rotaļīgu komponēto improvizāciju.
Tāpat arī spica bija Stokholmas māsu dueta Ectoplasm Girls viesošanās. Viņu duļķainā lo-fi mūzika ar industrial iezīmēm pakausī iekļauj psihedēliju, atsperīgumu, hipsterīgus dark wave triepienus un vieglu seksapīlu. Dzīvajā gan māsas nebija tik daudzpusīgas kā savos ierakstos, taču ievilka mēnessērdzīgā hipnozē.
Savukārt vakara galvenais varonis un publikas mīlulis bija dark ambient piemineklis Lustmord, kas koncertā sapulcēja visdažādāko auditoriju, īpaši uzkrītoši – "industriāļus" un metālistus. Lustmord ir zīmīgs ar to, ka savā mūzikā izmanto ierakstus no kapenēm, alām un lopkautuvēm, kā arī īpaši zemas frekvences, kas spēj izraisīt vemšanu, paniku un kurlumu. Koncertā Lustmord bija izturēts un arhetipisks – kā visas cilvēces dzelme. Taču ne tikai vienkārši tumšs un draudīgs, bet vienlaikus arī apcerīgs un eksistenciāli smeldzīgs. Lustmord grandiozitāti veidoja nostrādātas, simetriski centrētas un sinhronizētas dūmu un liesmu videoprojekcijas.
Kopumā Skaņu mežs atstājis labu pēcgaršu. Prieks arī šogad par manāmi kuplāku apmeklēju skaitu. Lai arī Skaņu mežam brīžiem ir par daudz inerces un par maz kuratoriska kritiskuma, festivāls nodrošina vajadzīgo tonusu citādību alkstošajiem estētikas muskuļiem. Jau drīz gaidāms nākamais Skaņu meža koncertu bloks: 26. oktobrī kultūras pilī Ziemeļblāzma – amerikāņu dziedātāja Jūlija Holtere; 27. oktobrī Kaņepes kultūras centrā – japāņu noise un improvizācijas leģenda – Otomo Josihide.