Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Filmas Saule brauca debesīs recenzija. Saule atnes revolūciju

Rozes Stiebras filma Saule brauca debesīs ir revolūcija. Protams, dziedošā revolūcija, kā jau tas Latvijā notiek, un tomēr – radikāls un ļoti nepieciešams pavērsiens

Iedomāsimies to fonu un gadu gadiem veidojušos Latvijas kinoskatītāja pieredzi, kuru tagad izaicina šis ļoti neparastais darbs. Pirmkārt, priekšstatus par to, kāda ir kinoteātra repertuārā skatāma pilnmetrāžas animācija, līdz šim ar konveijera centīgo ražīgumu un atbilstošu mākslinieciskās iztēles (ne-)lidojumu ir veidojusi pārsvarā dažu lielvalstu produkcija, kas vizualizēta pēc viena un tā paša standarta – datorā modelēti trīsdimensiju tēli reālistiski telpiskā vidē, viss "kā dzīvē", un visās filmās tēliem vienāda mīmika. Gandrīz jau tikām pārliecināti, ka zīmētās animācijas vienīgā atšķirība un iespēja atbrīvot iztēli ir spēlfilmām neiespējamie dinamiskie kopplāni un virsskati, elpu aizraujoša kameras traukšanās virs apokaliptiskiem kanjoniem un debesskrāpju rajoniem, kas tik un tā izstrādāti iespējami detalizēti, pat ja skatītājam neļauj ne mirkli aizkavēt skatienu pie šīs detalizācijas.

Protams, mēs te, Latvijā, zinām, ka maksimāla realitātes atdarināšana nav vienīgais iespējamais animācijas attīstības ceļš, ir iespējama arī nosacīta stilizācija un atšķirīgs mākslinieku, gleznotāju un grafiķu rokraksts – pati Roze Stiebra ar savām filmām mums to gadu desmitiem ir mācījusi –, bet vai skatītājam kāds varētu pārmest, ja viņš domātu, ka tas iespējams tikai īsfilmās? Jo gandrīz tikai tādas jau mēs te esam redzējuši taisām; pilnmetrāžas animācijas filmas Latvijas kinovēsturē vispār ir tikai sešas ar pusi. Pirmā no tām pabeigta vēl samērā nesen, apmēram pirms 30 gadiem (Ness un Nesija, 1991), bet diemžēl mūsdienu mazo kinoskatītāju aktīvajai pieredzei nav viegli pieejama. Divas citas filmas, kopražojumā ar Igauniju tapušos un igauņu mākslinieka Heiki Ernitsa zīmētos suņu meitenes Lotes piedzīvojumus ar turpinājumu (2006 un 2011), tāpat raksturo realitātes stilizācijā sakņots attēls, savukārt ceturtā no minētajām sešām ir leļļu filma Trīs musketieri (2006) studijas Animācijas brigāde tradicionālajā estētikā.

Par to "pusfilmu" es saucu pašas Rozes Stiebras un mākslinieces Helēnas Heinrihsones pusstundu garo Spēlēju, dancoju (2007) – patiesībā jau garuma ziņā šī vizuāli krāšņā "koncertfilma" ir tuvāka tam apmēram 20–25 minūšu starpformātam, kurā tapis jau mazliet vairāk mākslinieciski brīvu darbu.

 

Pavadīt stundu gleznā

Filmas garums animācijā nav tikai formāla atšķirība vai ražošanas izmaksu jautājums – desmit minūtes ekrāna laika skatītājs droši vien var paciest jebkādas vizuālas ekstravagances, kas animācijā ir jo īpaši iespējamas, bet stundu vai pusotru pavadīt nepierastā vizuālajā pasaulē, gleznā vai ogles zīmējumā – tas var būt liels izaicinājums netrenētam prātam. Varbūt tieši tāda bažīga nevēlēšanās izsist skatītāju no viņa komforta un pieraduma zonas savulaik vadīja studijas Rija komandu, strādājot pie pilnmetrāžas Zelta zirga (2014) un izvēloties filmas vizualitāti veidot kā visai tradicionālu realitātes "pakaļdarinājumu". Un tieši ar šo izvēli filma pati sev ceļā sakrāva klupšanas akmeņu kaudzi, visai uzskatāmu padarot faktu, ka projektā un visā valsts filmu nozarē nepietiek naudas, lai noalgotu šādai stilistikai nepieciešamo skaitu animatoru, kas var meža kokiem katru zariņu un skujiņu izzīmēt, tāpēc foni izskatās vienkārši pavirši un līdz galam neizstrādāti.

Galu galā iznāk, ka visas Latvijas kinovēstures garumā tikai Signes Baumanes vizuāli sarežģītā un reālisma važu nesasaistītā filma Akmeņi manās kabatās (2014) ir vienīgais signāls Latvijas kinoskatītājam, ka pilnmetrāžas animācija arī var uzdrošināties lietot neparastus izteiksmes līdzekļus, tai nav obligāti jācenšas imitēt realitāti un nav jābaidās piedāvāt skatītājam nebijušu pieredzi. Tomēr šī filma ir domāta pieaugušo skatītāju auditorijai un 2018. gada bērnu redzeslokā diez vai līdz šim nonākusi, tāpēc atgriežamies turpat, kur sākām, – Saule brauca debesīs ar režisores Rozes Stiebras uzdrīkstēšanos un mākslinieces Ilzes Vītoliņas radošo atraisītību ir revolūcija Latvijas mazā kinoskatītāja pieredzē.

 

Divi drosmīgi līdzautori

Interesanti, ka gan Akmeņi manās kabatās, gan Saule brauca debesīs ir saistīta ar studiju Lokomotīve, un var gadīties, ka tieši Signes Baumanes filmas vietējie un starptautiskie panākumi iedrošināja producentu Robertu Vinovski piedāvāt Latvijas animācijas leģendai Rozei Stiebrai, kura kopā ar ilggadējo producentu un domubiedru Ansi Bērziņu 2010. gadā slēdza savu filmu studiju Dauka, tomēr atgriezties aktīvā animācijas apritē un piedalīties simtgades filmu projektu konkursā. Simboliski, ka tieši Latvijas zīmētās animācijas ciltsmātes Rozes Stiebras darbs izrādījies daudzējādā ziņā drosmīgākais starp programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei tapušajām filmām – gan jau ar minēto glezniecisko vizualitāti, gan ar skaņu celiņu, kura veidošanā tik azartiski iesaistījies mūziķis Juris Kaukulis un viņa Jauno Jāņu orķestris, ar savu enerģisko mūziku aizraujot skatītāju pāri scenārija plānākajām vietām.

Rozes Stiebras ideja aicināt par filmas līdzautoru pavisam citai paaudzei piederīgo komponistu raksturo pašas režisores jauneklīgo atvērtību dažādu laikmetu parādībām un kaut kā pēkšņi un spilgti atgādina sirsnīgo un radošo saskaņu starp franču jaunā viļņa ikonu Anjēzi Vardu un jauno fotogrāfu Žanu Renē brīnišķīgajā dokumentālajā filmā Sejas, ciemi/Visages Villages (2017). Arī Stiebras un Kaukuļa tandēms šķiļ priecīgas dzirkstis, salāgojot savus radošos principus un talantus, – abu patiesā un jau daudzus gadus izkoptā interese par folkloras tēlu sistēmu veido stabilu pamatu nenoliedzami jaunradītam, tomēr arhetipiskās zīmēs balstītam darbam. Tas, starp citu, ir ļoti svarīgi mazajiem skatītājiem, kuri gan ar prieku laižas jaunā un nezināmā pasaulē, tomēr jūtas daudz drošāk, ja sastop tur pazīstamus elementus, no kuriem veidota atkal jauna mozaīka.

 

Iespēja un izdevība

Te nu atkal kā tādā gredzenveida kompozīcijā esam nonākuši pie mazajiem skatītājiem, kam Rozes Stiebras jaunā filma Saule brauca debesīs nāk kā debesu dāvana vispārējās unifikācijas laikmetā. Šī ir nepārvērtējama izdevība apjaust animācijas bezgalīgās iespējas ne tikai tehniskās perfekcijas un realitātes atdarināšanas virzienā – šī vispār ir izdevība abstrahēties no animācijas un saprast, ka pasaule var būt ne tikai datorā modelēta, bet arī joprojām cilvēka rokas radīta un veidota, senās kultūrzīmēs balstīta, jaunās skaņās ietērpta.

Mūsu, pieaugušo, uzdevums tagad ir rūpēties, lai jaunākā paaudze šo vienreizējo atklājumu un neparasto pieredzi nepalaistu garām, bet noskatītos un ieglabātu vērtīgo atmiņu groziņā, – nevaram zināt, kā tas kādreiz atbalsosies jaunajā cilvēkā.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja