Diena, kas mainīja manu dzīvi. Sacerējumu par šādu tēmu Kinga romāna galvenais varonis, vidusskolas skolotājs Džeiks Epings, uzdod rakstīt saviem audzēkņiem, tobrīd vēl nenojauzdams, ka neticamas pārmaiņas gaidāmas viņa paša dzīvē. Noteikt konkrētu dienu, kas mainījusi visu dzīvi, patiesībā nav nemaz tik vienkārši, lai gan katram no mums ir savi pieturas punkti: nokārtots eksāmens, sekmīga darba intervija, iemīlēšanās, kāzas, bērnu dzimšana utt. Dažkārt ne tikai indivīda, bet arī visas sabiedrības dzīve strauji mainās ārēju, no mums neatkarīgu apstākļu ietekmē, piemēram, kā 1940. gada 17. jūnijā, kad Latvijas iedzīvotāji uzzināja, ka mūsu valsts robežu šķērsojis "draudzīgais" PSRS karaspēks.
Vēstures robežšķirtne
Kings savā romānā sper soli tālāk un uzdod jautājumu: bet kā būtu, ja mēs varētu atgriezties pagātnē un to mainīt? Protams, viņš nebūt nav pirmais rakstnieks, kurš ļāvies šādām fantāzijām (spilgts žanra paraugs ir Marka Tvena romāns Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā), jo iespējas ir patiešām vilinošas. Piemēram, ja kādam no mums būtu izdevies aizceļot atpakaļ laikā un novākt Staļinu vai Hitleru, ļoti iespējams, nebūtu ne Ribentropa – Molotova pakta, ne 1940. gada 17. jūnija okupācijas, ne vēlāko šausmu.
Tā kā Kings ir amerikānis, savā laika ceļošanas romānā viņš ir pievērsies notikumam, kas neapšaubāmi ir viena no robežšķirtnēm XX gadsimta Amerikas vēsturē. 1963. gada 22. novembris ir diena, kad Teksasas pilsētā Dalasā tika nošauts ASV prezidents Džons Kenedijs. Vairāk nekā pusgadsimtu pēc atentāta šis noziegums joprojām turpina fascinēt ASV sabiedrību; pats Kings ir atzinis, ka par Kenedija slepkavību, vācot materiālus romānam, izlasījis grāmatu un rakstu grēdu gandrīz savā augumā. Par spīti neskaitāmām sazvērestības teorijām, kas piedāvā atšķirīgas versijas par atentāta rīkotājiem (Kremlis, Fidels Kastro, CIP, mafija u. c.), arī Kings, tāpat kā vairākums pētnieku, nonācis pie secinājuma, ka pasaules varenākās lielvalsts līderi nošāvis viens pavisam necils cilvēciņš – Lī Hārvijs Osvalds. Tātad laika ceļotāja uzdevums ir atgriezties pagātnē un neitralizēt Osvaldu, pirms viņš paguvis notēmēt uz Kenediju. Vienkāršam skolotājam Džeikam Epingam ir iespēja mainīt vēstures gaitu un izglābt miljoniem cilvēku dzīvību, jo, ja izdotos novērst Kenedija slepkavību, varētu izvairīties arī no Vjetnamas kara eskalācijas, ko Kenedijs, iespējams, nebūtu pieļāvis.
Dzīve Aizspogulijā
Džeiks nokļūst pagātnē caur vietējā krodziņa pieliekamo; tur paslēpusies "laika sprauga", pa kuru viņš kā caur truša alu iekrīt pagātnes Aizspogulijā. Šajā gadījumā Aizspogulija ir 1958. gada Amerika, vairāk nekā piecus gadus pirms Kenedija slepkavības. Spēles noteikumi ir skaidri: Džeikam ir iespēja atkārtoti ceļot pagātnē; katru reizi viņš ieradīsies 1958. gada 9. septembrī; pat ja viņš pagātnē uzkavēsies gadiem ilgi, mūsdienu pasaulē būs pagājušas tikai divas minūtes; katrs ceļojums izdzēš iepriekšējo, līdzīgi kā pēc uzdevuma atrisināšanas tiek notīrīts teksts uz skolas tāfeles.
Tā kā uzdevuma atrisināšanai ir doti vairāk nekā pieci gadi, Džeikam nekur nav jāsteidzas un pirms Kenedija glābšanas viņš var izbaudīt dzīvi 50. gadu nogales Amerikā. Aprakstītais laiks sakrīt ar paša Stīvena Kinga bērnību (romāna darbība daļēji risinās viņa dzimtajā pilsētā Menas štatā), tāpēc nav brīnums, ka autors šo laiku ir aprakstījis ar krietnu nostalģijas devu. Ēdiens bija lēts, garšīgs un bez konservantiem, mūzika – patiesāka un cilvēki – sirsnīgāki. Protams, bija arī savas ēnas puses: pilsētas bija ietinušās cigarešu dūmos un rūpnīcu smirdoņā, tālsarunām nācās tērēt daudz naudas un nervu, sievas iekaustīšana bija ikdienišķa parādība, par ko nebija jēgas sūdzēties policijai, toties kaimiņi ar greizu aci skatījās uz neprecētiem pāriem, kas nakti pavada kopā. Un pirms politkorektuma uzvaras gājiena ASV melnādainos vēl sauca par nēģeriem, nevis afroamerikāņiem. Šeit ir vērts nocitēt vienu no grāmatas spožākajiem dialogiem, kad Džeika mīļotā sieviete Seidija viņam lūdz pastāstīt kaut ko labu par nākotni. "Ak vai, cik maz kas man nāca prātā. Mobilie telefoni? Nē. Teroristi pašnāvnieki? Diez vai. Ledāju kušana. Varbūt citreiz. Un tad es plati pasmaidīju. Vienas labas lietas vietā būs divas. Aukstais karš ir beidzies, un ASV prezidents būs melnādainais." Seidijai atvērās mute: "Tu gribi teikt, ka Baltajā namā sēdēs nēģeris?""
Pagātne liek šķēršļus
Džeika un skolas bibliotekāres Seidijas mīlas stāsts palīdz atsvaidzināt romāna sižetu, kas vietām sāk buksēt, jo Kings ir pārāk aizrāvies ar Lī Hārvija Osvalda un viņa ģimenes dzīves aprakstīšanu. Arī pēdējais cēliens pirms iecerētās Kenedija glābšanas, kad Džeikam jāpārvar negaidīti šķēršļi, šķiet diezgan samocīts un varēja būt uzrakstīts raitāk. Romāna garums ir 800 lappušu, bet kvalitāte ne vienmēr tiek līdzi kvantitātei.
Mēģinot mainīt vēstures gaitu, Džeiks drīz vien ir spiests saprast, ka pagātnei šāda iejaukšanās nav pa prātam. Un, pat ja Džeikam izdotos glābt prezidenta Kenedija dzīvību, kur gan ir garantija, ka šāds vēstures pavērsiens neizraisīs vēl lielākas, daudz bīstamākas pārmaiņas? Tā iespējams nonākt līdz mūsdienu pasaules modelim, kurā Baltā nama saimnieka postenī darbojas nevis "nēģeris Obama", bet gan Hilarija Klintone; Kinga versijā šī pasaule ir drūma, neviesmīlīga, atomkaru un zemestrīču izpostīta. Līdzīgi kā Konektikutas jeņķis Marka Tvena romānā, arī skolotājs Džeiks pārliecinās, ka dažkārt ceļš uz elli ir bruģēts ar labiem nodomiem. Un varbūt mūsdienu pasaule ar visiem saviem trūkumiem patiesībā ir labākā, ko esam pelnījuši?