Divdesmitā gadsimta Latvijas vēstures mutuļi, kaut šķietami jau patālā pagātnē, pēdējos gados pamatīgi sakustinājuši arī jaunākās latviešu prozas ainavu. Jau divus gadus šī kustināšana sparīgi notiek topošajā romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Nu arī Juris Zvirgzdiņš, kuru vislabāk pazīstam kā dzīvespriecīgu un labestīgu bērnu grāmatu autoru, pēc ilgāka laika atkal ķēries pie pieaugušajiem adresēta darba – vēsturiska romāna Dancis uz virves. Zvirgzdiņa darbs, pie minētās romānu sērijas gan nepiederēdams, tomēr nevainojami iekļaujas to vēstījumu vidū, kuri par tuvā un labi atminamā gadsimta dinamiskajām norisēm vēsta nevis, kā skolas vēstures mācību grāmatās ierasts, no "lielo spēlētāju", karavadoņu un prezidentu, bet mazā ikdienas cilvēka perspektīvas.
Sev raksturīgajā erudīcijā
Romāna darbība aptver piecus būtiskus gadus Latvijas vēsturē – proti, laikposmu no 1939. līdz 1944. gadam. Teksta struktūra veidota pēc mozaīkas principa (uz to norāda arī vāka piebilde "Gadsimta skices"); sižets virzās uz priekšu ar pārlēcieniem, katrai nodaļai iezīmējot svarīgu punktu laikā, bet šie punkti skatīti tāda cilvēka acīm, kurš visbiežāk nepamana lielo sociālpolitisko riteņu griešanos, bet nodarbojas ar gluži ko citu. Šāds laika punkts ir pirmajā nodaļā attēlotā epizode: 1939. gada 23. augusts – turīgas rīdzinieces Olgas dzimšanas dienas svinības, kuru idillisko atmosfēru rūgtenu dara lasītāja apjausma, ka labdzimtie viesi, gluži dabiski, ir svētlaimīgā neziņā par to, kas tobrīd risinās politiķu kabinetos un gaidāms nākotnē. Otrā nodaļa: 1940. gada 16./17. jūnijs, ko bohēmiski noskaņotais Haralds pavada nevis svētās trīsās par Latvijas nākotni, bet gan gluži banāli – vinnējot hipodromā un pēcāk pielillājoties un maldoties teju pa visiem Rīgas restorānpagrabiem. Trešā nodaļa: 1941. gada 14./15. jūnijs – gandrīz gadu pēc okupācijas, nedaudz vairāk par nedēļu pirms kara – ar ilūziju, ka šoreiz gan viss ir beidzies. Un tā tālāk.
Arnolds un Olga, Haralds un Helga, Eidis un Soņa – varoņu gandrīz tā kā drusku par daudz ne visai biezajam (188 lpp.) romānam. Atsevišķas epizodes autors apraksta visos sīkumos, bet citviet veseliem notikumu cikliem skrien pāri tādā kā galopā. Piebārstīdams tekstu ar precīzām vēsturiskām detaļām un laikmetu raksturojošām niansēm (kaut vai līdz sīkumiem precizēdams, kādus kosmētikas produktus dzimšanas dienā saņem Olga; tāpat jūtams, ka rūpīgi studēti dokumenti – no vēsturnieku pētījumiem līdz pat attiecīgā laikposma kinoteātru programmām, restorānu ēdienkartēm un pasēm), autors laiku pa laikam atļaujas arī smīnu laikmetīgu aktualitāšu virzienā, ieliekot, piemēram, kāda bijušā valstsvīra hrestomātisko izteicienu: "Ilgi neesat sisti, ja?" Eida mutē, kad tas uz ielas saķeras ar nacionāli noskaņotiem "zelta jauniešiem". Sev raksturīgajā erudīcijā Zvirgzdiņš savij blīvu kultūratsauču slāni, kurā gar lasītāja acīm pazib gan Bulgakovs, gan Nīče, ik pa laikam pavīd arī vēsturiskas personas: gan Herberts Cukurs, gan pats Josifs Visarionovičs (tiesa, pēdējais – tik vien kā bilde avīzē, kurā tiek ietītas treknas zivis).
Firmas zīme – kaķi
Romāna nosaukums tekstu piesaka kā cirka metaforu, kas attiecināma uz visiem varoņiem: visi dejo, cenšoties noturēt līdzsvaru uz nedrošā pavediena starp laikmetiem, valdībām un varām – cits noturas, cits krīt, paspēj pieķerties, rāpjas atpakaļ. Tā nav līksma deja, bet izdzīvošanas spēle, izmisīgs flirts ar laikmeta nestabilitāti, kurai tā īsteni pielāgoties jebkurā situācijā (lasi – mainot kažoku, kā tikai ievajagas) laikam gan spēj tikai viens no varoņiem – Eidis. Un arī viņu Zvirgzdiņš netiesā, jo ļauj varoņiem darboties saskaņā ar visloģiskāko – izdzīvošanas – vēlmi, ne tikai cēliem principiem. Ja izdzīvošanas vārdā ir jākukuļo, jādraud un jāmelo – arī tad.
Sižeta šī vārda burtiskajā nozīmē romānā ir maz. Varoņu gaitas vijas un pinas, stāstījumam pārlecot no viena tēla uz otru, no viena gada otrā; skaidri izkristalizējas gandrīz tikai viens centrālais notikums – ebreju meitenes Īdas glābšana no nacistu vajāšanas, kas jau piemeklējusi meitenes vecākus – Olgas un Arnolda kaimiņus. Taču vienlaikus šajos piecos gados paspēj notikt, ak vai, cik daudz šķietamu sīkumu, kas tikai vēlāk pavēršas liktenīgi – vai nu labā nozīmē, vai arī tajā otrajā. Tomēr, arī rakstot par traģēdijām, autors, par laimi, nezaudē sev tipisko, mazliet anglisko humoru un dialogos, kuri veido romāna lielāko daļu, visai bieži ļauj saviem varoņiem izklaidēties ar asprātīgiem vārdu dueļiem, kuros daļa lasītāju (tie, kuri ir pazīstami ar autoru) atpazīs paša Zvirgzdiņa sulīgo valodu. Lai cik brīžiem groteskas situācijas piedzīvo varoņi, tās nekad nepārtop farsā, un arī (bieži sarkasma caurstrāvotais) humors vienmēr paliek labas gaumes robežās.
Autobiogrāfiskas iezīmes (vai varbūt autors tikai gribējis, lai tās par tādām uzskatām?) pavīd stāsta otrajā plānā: Arnoldam un Olgai Zvirgzdiem kara gados piedzimst puisītis Juris... Tiesa gan, paskaidrojošais pēcvārds angļu valodā (vēl viena iezīme, kas romānam kopīga ar sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts) autora iezīmes piedēvē Jurīša tēvam Arnoldam. Taču lai nu paliek atšifrējumi – cik noprot biogrāfijās neiesvaidīts lasītājs, cilvēkvēstures norādes tekstā iekļautas, tā vien šķiet, vairāk kā mazs, privāts sveiciens tiem, kuri autoru pazīst personiski.
Romānu gredzenveida kompozīcijā ieskauj cita Zvirgzdiņa firmas zīme – kaķi: divi Olgas kundzes lolotie minkas pirmās nodaļas sākumā un mazliet mītiskā tēla Ļeva Nikolajeviča runcis Fedja pēdējās nodaļas beigās. Vai norāde uz kaķa veiklību, kas nepieciešama, lai efektīvi "dejotu uz virves", vai kaķa deviņām dzīvībām, bez kurām dažu laikmetu griežos neiztikt? Epilogā Zvirgzdiņš rūpīgi saliek visu pa plauktiņiem: atšifrē katra varoņa likteni, sasien pavedienus un uzbur laimīgas beigas. Beigas, kas varbūt ir drusku neticamas, taču samēro vēsturisko nežēlīgumu ar katram piemītošo tieksmi pēc brīnuma. Nu vismaz viena. Vismaz reizi gadsimtā.