gadā apgāda Alberts XII publicēto romānu Roze, ērkšķu puķe un – 2001. gadā – ar apgāda Aplis izdoto romānu Zaļā jūdze. Šie darbi izpelnījās vien mērenu atsaucību, un Kings uz laiku klusiņām nozuda no tulkotās literatūras skatuves. Vēlāk, laikposmā no 2003. līdz 2009. gadam, apgādā _Zvaigzne ABC _klajā nāca četri Kinga darbi: romāni Zvēru kapiņi, Mizerija, garstāstu krājums Četri pēc pusnakts un Tumšā torņa romānu cikla pirmā daļa Strēlnieks. Tomēr atšķirībā no ārvalstīs jau gadu desmitiem nerimstošā Kinga buma Latvijā rakstnieka darbi vēl arvien tiek uzņemti rezervēti. Varbūt pie vainas "drebuļliteratūras karaļa" slava, varbūt – latviešu lasītāja noraidošā attieksme pret šausmu žanru vispār. Jācer, ka to mainīs tikko latviski izdotais rakstnieka pirmais (1974. gadā publicētais) romāns Kerija, kurš pirmais arī atnesa savam radītājam pasaules slavu.Sievietes atrod varas kanālus
Romāna apjoms salīdzinājumā ar Kinga vēlākajiem darbiem ir neliels, arī sižets nav īpaši komplicēts: tas vēsta par reliģiozās mātes tirānijas un vienaudžu izsmiekla nomocīto vidusskolnieci Keriju Vaitu, kurai piemīt izcilas – lai gan sākotnēji neapzinātas – telekinētiskas spējas. Pats Stīvens Kings deklarē: "Kerija ir stāsts par to, kā sievietes atrod pašas savus varas kanālus. Es uzskatu, ka Kerija ir vienkārši pusaudze, kurai nodarīts pāri un kura lieliski ilustrē to, kā cilvēka garu var salauzt tā vīriešu un sieviešu kārtas šausmoņu bedre, ko mēs saucam par mazpilsētas vidusskolu."
Dziļākajā būtībā Kerija ir stāsts par mūsdienu Pelnrušķīti, kurā pasakas sižets pārnests mūsdienu kontekstā. Kerija ir neglītais pīlēns, mājas viņai nav patvēruma vieta, bet gan cietums, kurā meitene tiek audzināta kā sprostā. (Sprosts tas ir arī vārda tiešā nozīmē – par pārkāpumiem māte iesloga Keriju mazā kambarītī, kur meitenei tikko pietiek vietas; kā teiktu psihologi: simboliski piespiež atgriezties savā dzemdē.) Māte noliedz tiklab savu, kā meitas sievišķo būtību, tāpēc lieliski iederas pamātes lomā, bet ļauno pusmāsu funkcijas labi pilda skolasbiedri, izsmejot Kerijas izskatu, naivumu un nezināšanu tik svarīgos jautājumos kā zēni, menstruālais cikls utt.
Godbijība un bailes reizē
Atbilstoši pasakas sižetam māte meitenei neļauj apmeklēt izlaiduma balli, un viņa uz to dodas slepus; netrūkst arī šarmantā pavadoņa, līdzības ar pasaku turpinās vēl citos līmeņos. Vairākās no senajām, vēlāk romantisma laikmetā mīkstinātajām pasaku versijām par Pelnrušķīti figurē arī mūsdienu izpratnē nu galīgi "nepasakaini" elementi. Kādā no versijām pusmāsai bez garas domāšanas tiek nogriezti kājas pirksti un papēdis, lai derētu mazā kurpīte, bet nez kādos mākoņos peldošais princis to pamana tikai pēc tam, kad zirga sāns izmircis asinīs. Vēl citā pasakas variantā Pelnrušķīte pēc tam, kad iegūts princis un kronis, nevis augstsirdīgi piedod pamātei un pusmāsām (kā to apraksta mums pazīstamā Šarla Pero versija), bet gan pavēl tām nogriezt degunu un nocirst rokas. Tā teikt, katram pēc nopelniem. Līdz ar to nepārsteidz, ka Kinga versijā Kerijas – Pelnrušķītes – izlaiduma balle, kurā skolasbiedri viņu publiski apkauno, beidzas ar postažu un nāvi. Meitenes pavadonis (tāpat kā pasakās minētais princis) kā vīrieša tēls ir visai bezpalīdzīgs un nespēj aizstāvēt pat sevi, nemaz nerunājot meiteni. Ja jau tā, seko itin rainisks "pati sevi aizstāvēšu" – un apspiestās sievišķības atbrīvošanās līdzinās bumbas sprādzienam. Romāna kulminācijā meitene pieņem cita tautas pasaku tēla – Feju karalienes, kas savukārt radniecīga feju krustmātei no pasakas "maigā" varianta, – īpašības un apstrādā savus pāridarītājus Kingam raksturīgajā manierē – ilgi un ar izdomu. Kerija, protams, nav burtiska Pelnrušķītes kopija, bet abu tekstu pamatā ir samanāms tas pats arhetipiskais konflikts, kas padara lasīšanu dubultinteresantu.
Viens no simboliskajiem elementiem, kas Kerijas lappusēs čum un mudž, ir asinis – vienlaikus gan kā nāves, gan dzīvības simbols. Romāna pirmajās lappusēs Kerija piedzīvo stipri aizkavējušos pubertātes iestāšanos: sākas pirmās menstruācijas. Šim notikumam par lieciniecēm kļūst arī klases meitenes, kurām Kerijas nezināšana, kas ar viņu notiek, liekas varen amizanta. Vēlāk klasesbiedri izdomā vēl citu "asiņainu" jociņu – publiski aplej Keriju ar kautas cūkas asinīm. Šis pēdējais pazemojums beidzot liek "asins" kausam pārplūst arī vārda tiešajā nozīmē. Asins parādīšanās tātad gan aktivizē Kerijas pārdabiskās spējas (arī tas norāda uz romāna radniecību ar pasaku kā iniciācijas rituāla atspoguļojumu), gan signalizē par to izraisīto katastrofu. (Arī bibliski reliģiskajā kontekstā šis simbols vienlaikus norāda uz grēku (Kains un Ābels) un atpestīšanu (Kristus).) Romāna "asins zīmē" Kings līdz ar to lieliski iešifrējis sievietes tēla dubulto simbolismu no vīrieša skatpunkta – vienlaikus godbijīgu cieņu pret spēju radīt jaunu dzīvību un bažīgas aizdomas pret neizprotamu, potenciāli bīstamu spēku. (Jeb – kā esot teicis kāds senlaiku asprātis: "Kā gan iespējams uzticēties dzīvniekam, kurš gadu pēc gada reizi mēnesī asiņo, bet nenomirst?")
Romāna noslēgumā pašiznīcinošā sievišķība šķietami uzvar, taču epilogā redzam tās atdzimšanu – mazu meiteni ar telekinētiskām spējām, kuras tuvinieki nevis nosoda, bet apbrīno. Tātad sievišķībai ir cerība. Vai tāda ir arī Stīvena Kinga darbiem Latvijā – to rādīs laiks.
Stīvens Kings. Kerija
No angļu valodas tulkojusi Santa Brauča.
Zvaigzne ABC, 2012, 200. lpp.