Britu sarūpētajā XX gs. hronikā, kas vienkopus savākta no preses ziņām, Federiko Garsija Lorka parādās kā miris 1936. gada vasarā un tad kā aizgājējs minēts arī 1937. gada kopsavilkumā līdz ar kolorīto vēstījumu par fīrera Hitlera inspirētās Deģeneratīvās mākslas izstādi, kas skatītājiem acu priekšā skaidri izlika "nekur nederīgās" jaunlaiku vizuālās mākslas paraugus, tostarp gandrīz visus XIX un XX gs. sākuma novatorus, ieskaitot ekspresionistus un nacistu režīma pretiniekus karikatūras žanrā. Vispār Lorku arestēja Granadā un paklusām sodīja ar nāvi. Spāņiem joprojām var vaicāt, ko viņi saka par šo gadījumu, – pieļauts, ka totalitārisma ziedu laikos Franko režīma iestādes it kā likumīgi noslepkavo (grāvmalā nošauj) lieliskāko dzejnieku, kāds tobrīd tautā maz atrodams. 1936. augustā viņam bija 38 gadi, dzejnieks neslēpa nedz to, ka ir homoseksuāls, nedz to, ka ir gatavs aizstāvēt tos, kam nav nekā un kam pat trūkumā liegts dzīvot mierā.
Atslēgvārds – duende
Lorka līdzinājies renesanses dižgariem – vienlīdz talantīgs mūziķis, domātājs, dzejnieks un dramaturgs, kura lugas ne reizi vien iestudētas arī Latvijas teātros (starp populārākajām laikam bijusi un ir Bernardas Albas māja, 1936), 1971. gadā iznācis arī viņa dzejas krājums Kliedziens Knuta Skujenieka latviskojumā. Ir vērts izlasīt tulkotāja Edvīna Raupa priekšvārdu – zināms, ka tulkotājam materiālu der bijāt, un šis ir no tiem gadījumiem. Citstarp, Lorka pie mums pastarpināti nonācis gan caur to, ko darījis kinorežisors Luiss Bunjuels, gan arī caur Salvadora Dalī darbiem. Visi trīs XX gs. divdesmitajos gados tikušies un vairākus gadus kopā pavadījuši Madrides Studentu rezidencē (1910–1936) – nodibinājumā, kas tolaik uzskatīja, ka nepieciešama spāņvalodīgās kultūras un zinātnes domas "uzmutuļošana". Rezidentu saraksts vispār iespaidīgs: viņu vidū ir arī Aragons, Unamuno, Borhess, Ortega i Gasets, pat Alberts Einšteins un Igors Stravinskis!
Lorkas "poētiski analītiskās" lekcijas, protams, nav viņa daiļrades populārākā daļa, toties pati interesantākā. Atslēgvārds te ir "duende" – īsti neizskaidrojama, pat spāniski nedefinējama, tomēr dvēseles aizrautība, parasti saistīta ar to, ko raisa mūzika, spāniskajā gara telpā, jo sevišķi flamenko: tas kas, tulkotāja vārdiem runājot, barojas no "melnajām skaņām". "Melnās skaņas, tas ir noslēpums, tās ir saknes, ar kurām esam cieši pienagloti pie šīs zemes, saknes, par kurām mēs reizē zinām un nezinām, taču tieši no tām izaug viss, ko dēvējam par mākslas būtību" (17). Latviski tas droši vien vislabāk paužams caur "aizgrābtību" vai gluži neseno nojēgumu "uzrunājums" – ko tādu, kas redzēts vai dzirdēts tevi neatstāj vienaldzīgu, "sagrābj", atbalsojas un paliek tevī runājam.
Zemes žāvas
Lorka joprojām ir un dzīvo laikmetā, ko pēcteči dēvē par modernismu: tur cilvēka gara pasaule kā koks, sakņojoties kultūras augsnē, tiecas arvien augšup. Augšstāvus, ciktāl tie tverami, pa lielākai daļai allaž apdzīvo māksla; turklāt augstāk par tādu, kas izsakāma mums ierasti saprotamos vārdos, dzīvo tā, kas iet ārpus valodas, jo sevišķi dzeja, kas apstrīd valodas robežas, mūzika – pats par sevi saprotams –, un arī abstraktā glezniecība. Te ir un spēkā stāv vertikāle, kas apjaušama arī ikdienā. Vienā ziņā tas nozīmē prasmi samanīt to, kas vienmēr ir līdzās, bet nezinātāja skatam mēdz paslīdēt garām. Līdz ar visu citu saknes Lorkam ir Andalūzija ar tās senajiem dziedājumiem, proti, doma, ka arī folklorā rodams stāvais koks, kas ceļ līdz debesīm. Arī Lorkas lekcijas jeb priekšlasījumi, kas radušies atsevišķās vajadzības reizēs, ir kultūrvēsturisku atsauču un vertikāļu pilnas, un pats teksts līdzinās dzejprozai: "Mūsu duende ir ļoti tuvs Dekarta melanholiskajam dēmoniņam – mazam kā mandele, kurš aizbēg no līnijām un apļiem, lai paklausītos iereibušu jūrasbraucēju dziesmās (18)", tur ir visparastākās alas kā "zemes žāvas" un pastaigas pa literatūras vēsturi, kur mēdz gadīties skolēni, kas nepazīst savus skolotājus. Grezni, koši un ar to pašu slavināto "duendi" Lorka pie mums nāk arī priekšlasījumu formātā, un tulkotājs Edvīns Raups ir arī tikpat košs atdzejotājs, kas nav mazsvarīgi. Izdevējs un tulkotājs izvēlējušies četras no lekcijām, kas saglabājušās dzejnieka mantojumā kā priekšlasījumi reizēs, kad viņš lūgts ko stāstīt.