Grupas Depeche Mode koncerta recenzija. DM logu tīrītāju ritmā

qNOo6y http://www.FyLitCl7Pf7kjQdDUOLQOuaxTXbj5iNG.com

HsXeIX http://www.MHyzKpN7h4ERauvS72jUbdI0HeKxuZom.com

re kā es neuztvēru enjoy the silence zemtekstu par neatsaucīgo publiku, jo pats plaudēju, līgojos un pakliedzu

-> paldies Uldi! Normāla recenzija klejoja no manīm pa TVNET un DELFI paviršajiem un kļūdainajiem rakstiem Protams, ka ar Uldi nesacensties pielieku vēlreiz to: Vakar Viļņā bija mans Positivus un Dziesmu Svētki! Depeche Monstri nospēlēja savu labāko koncertu Baltijā "ever" un PIERĀDĪJA, ka ar dzīves pieredzi, gudrību un gadu desmitu gaitā izkoptām prasmēm dzīve 50 gados ir (var būt) daudz pilnīgāka nekā šķietamajos "visi vārti vaļā" 30 gados. Uzreiz bija pamanāms, ka Deivs ir ļoti labā (domāju, ka vislabākajā pēdējos 20 gados) vokālā formā. Nekas viņam nav par grūtu. Nav kā iepriekš, kad bieži bija tie ķērcošie vokāli koncertos jaklausās. Ļoti izcils bija skaņas regulējums. LV koncertu organiztori – dariet visu, lai dzīvās mūzikas grupām nebūtu jāuzstājās Arēnas bundžā. Tāpat varēja labi novērtēt, ka apzināti pavadījums netiek griezts vai spēlēts skaļš, lai Deivam nav jākliedz, bet var labi izdziedāt savas partijas. Skaidrs, ka DM ir ceļš, kurā iet vēl plašāk. Jau izsenis ir jūtamas amerikāņu blūzroka iespēles no Mārtina un pilnīgi pieļaujams, ka nākotnē atsevišķas DM dziesmas var tikt nolaistas absolūtā blūzroka vai par džezroka stilā ar attiecīgu vokālu, ko DEIVS IR SPĒJĪGS nodziedāt, turpinot šādi savu attīstību. Lielo medaļu nedrīkst neiedot arī Antonam. Izcili saveidotie melnbaltie klipiņi dažām dziesmām speciāli tūrei. Perfekts skatuves iekārtojums un gaismu un ekrānu šovs. Komunikācijā ar publiku Deivs ir gatavs Virsdiriģents. Viens viņā mājiens un 30 vai 40 tk rociņas ir gaisā, plaudē, nerunājot par vējā locīto druvas efektu pie Never Let me down again. Gors pa visu koncertu pasmaidīja tikai vienreiz. Acīmredzot viņš iznes visu smagumu, jo koncerta beigās (pēdējās 2-3 dziesmas), kad Deiva vokāls sāka nolūzt beidzot, Mārtinam vēl jāpavelk. Ak prasīgā publika, kas gribēja vēl 3. stundu noteikti lēkāt, plaudēt un protams, dziedāt līdzi. Pēc koncerta atvainojos igauņu pārim, ja mana balss viņiem traucēja, taču ar vienu krievu pāri visu konci nodziedājām vienā balsī tempā tembrā u.t.t. jeb bijām vieni no daudzajiem simtiem mazo depeche modu publikā. Endijs jau uz skatuves ir kā piemineklis, bet paldies viņam par grupas vilkšanu cauri drūmajiem 90.tajiem un neskaidrajiem 00.tajiem. Bet kāds bija Deivam smaids I just can’t get enough laikā!!! Tik pat nebēdnīgs un optimistisks kā 1981ajā. Vienīgais, kas nesanāca, bija Question of time piedziedājuma došana dziedāt publikai un Deivs saguma. Mani dižprieki bija par Black celebration, Gora(!!!) nodziedātā Higher Love un neticami labi dzīvajā klausāmi lēkājamā Soothe my soul. Tas gabals turpmāk būs tāds pats lēkājamais ka I just can’t get enough. Abi gabali no Ultra iepriecināja Home un Barell of a gun. Sendienu patīkamais iepriecinājums – Shake the disease. Higher love laikā iedomājos – eh, ka varētu kā Metallica nospēlēja Master of puppets 20 gadu jubilejā visu albumu nospēlēt visu Songs of faith and devotion. Bija arī Halo! Ja Delta Machine albums kaut kur līdz galam nenostrādā, tad dzīvajā visas Delta Machine dziesmas skanēja iederīgi un ļoti labi, nemaz nerunājot par jau minēto Soothe my soul. Ja pēc 2004. gada Playing the Angel tūres jau likās, ka viņus vairs neredzēt, bet pa brīnumu saņēmās uz tūri, bet neatbrauca veselības problēmu dēļ, tad tagad izskatās, ka grupai ir 3 elpa un ne velti jau 2001. gadā piešķirts MTV apbalvojums par labāku dzīvo grupu. Ļoti daudzas jaunas aranžijas pieejas, tai pat lakā neaizmirstot labi strādājošos semplus, kurus var labi dzirdēt Singles remixes 86-98. Apbrīnojama bija tā ziņa, ko DM nodeva – ļaudis, 50 gados mēs zinām kā un mākam labāk nekā 20 un 30 gados izdarīt lietas. p.s. Diemžēl atceļā bija jānoskatās uz šo puisi maisā - Iecavas novadā uz autoceļa Rīga-Bauska- Lietuvas robeža 48,8. kilometrā pie pagrieziena uz «Zorģiem» 1985.gadā dzimuša vīrieša vadītā mašīna «Volvo S60» uzbrauca kādam 1990.gadā dzimušajam velosipēdistam, kurš notikuma vietā no gūtajām traumām gāja bojā. Cik liktenīgi… 100m tālāk biezās miglas nebija vispār. Dzīve ir sūra un īsa!!!

Beidzot normāla recenzija. Jūtama tā atmosfēra, emocijas un vērienīgums, kas bija Viņģa parkā.