Skaisti novecot ir katras sievietes sapnis – trīsdesmit gan it kā nebūtu liels vecums, ja vien Jumpravas gadījumā šai dāmai pie gadu skaitļa nebūtu klāt jāpierēķina arī tās dalībnieku šai saulē nodzīvotais laiks. Tā nu kopā sanāk pāri piecdesmit, un koncertā klubā Palladium netrūka ļaužu, kā saka, sirmiem deniņiem, kuri kā trakulīgi padsmitnieki kratījuši dūres šīs 80. gadu supergrupas koncertos. Arī šais divos vakaros – 13. un 14. novembrī – Jumpravas lielajiem grāvējiem līdzi dziedāja simtgalvains koris, meiteņu spiedzienu gan bija mazāk – savulaik skaņu operatori vai ģībuši no zālē valdošā trokšņa, savukārt tagad klausītāji bija uzmanīgāki, koncentrējušies uz Notikumu ar lielo burtu.
Uztraukums kā pirmajā randiņā
Dievinu koncertus, kas sākas laikā: pirms sāk skanēt mūzika, melnajam aizkaram pāri slīd balti dziesmu nosaukumi: Necke, Laiks, Jo es krītu… Tie ir pēdējo gadu darbi, un kā pirmajā randiņā uztraucos – kas notiks? Ko no 30 gados paveiktā Jumpravas vīri būs atlasījuši?
Nācās iztikt bez mākoņiem un rozēm. Koncerta mugurkauls bija dziesmas, kuras eksponēja, tā teikt, Ritvara Dižkača dzejas periodu, sākot ar 1986. gadu, un turpmāko, kas radīts jau kvarteta formātā. No agrīnā repertuāra skanēja vien Aigara Voitišķa dziesma Prom no pilsētas – Voitis un Ingus Ulmanis piedalījušies tikai pirmajā turnejas koncertā Jumpravā, un Rīgā īpašo viesu vidū viņus nemanīja. Palladium sanākušie klausītāji nemaz nenojauta, ka ir izredzētie, – uz šiem diviem vakariem tika sagatavota fantastiska Kristapa Skultes scenogrāfija un īstas Ziemassvētku dāvanas – grupas Aurora uznāciens, Nataradžas un Co parādīšanās, kora Aura versija par dziesmu Kailass un karogu parāde.
Viktora Runtuļa lieliskā režija lika domāt, ka viņš ir īsts Jumpravas fans, jo katrai dziesmai tika atrasta īstā vieta un atmosfēra. Klusināta ausma ar jaunā albuma Laiks runā dziesmām Sākums un Gaiss, tad Aigara Graubas agrīnais solosacerējums Tukšums un daži šī gadsimta darbi. Četri vīri stāv skatuves priekšā pie saviem taustiņdēļiem tāpat kā pirms divdesmit pieciem gadiem, tad Ainārs Ašmanis ķeras pie dzīvā basa, fonā redzama grupas foto retrospekcija, taču vēl nekas neliecina par vētru pankroka grupas Aurora iemiesojumā.
No istabas uz istabu
Skaidrs, ka dažiem klātesošajiem nebija ne jausmas par dzejnieka Dižkača nozīmi Jumpravas pastāvēšanā, kur nu vēl par viņa paša dziesmām un 80. gadu nogales ansambli, ja jau pauzes starp dziesmām pāršķēla brēcieni "Jumpravu! Jumpravu!". Ritvars ar diviem pēdējā Auroras sastāva dalībniekiem Jāni Dubavu un Rūdolfu Kokinu un vēl diviem puišiem atskaņoja piecas dziesmas, to vidū grāvējus Sadauzītais bundzinieks un Barjera, kas izskanēja pārsteidzoši labi un pieklājīgi, bet bez īstas panciskas degsmes. Varbūt dziedātāja nevērīgā paviršība balsī un priekšnesuma neprāts no sērijas "dzīvo ātri, mirsti jauns" savulaik bija tas, kas Auroru padarīja ievērības vērtu.
Šoreiz viss tika izdarīts ļoti korekti, Dižkačs kā parasti iemeta aci dziesmu tekstu lapās, arī tas sasaistīja un kavēja nodejot tos pašus soļus, ko leģendārajā Barjeras videoklipā. Tikmēr zāle uzgavilēja Aigara Graubas gruzīnu dejai un Aigara Krēslas kustību teātrim, ar sajūsmu tika uzņemta Nataradžas un draugu zobenu deja un priekšnesums – atgādinājums par Aigara Grāvera projektu Ramadance, manuprāt, vienu no novatoriskākajiem sacerējumiem mūsdienu latviešu popmūzikā.
Auroras priekšnesumam tika atvēlēts īpašs balkons pa kreisi no skatuves. Pēc tā atlika vien noelsties no neredzēti majestātiskās scenogrāfijas: izrādās, priekškars slēpis no kubiem izveidotu uzbūvi, kur daži klucīši veidoja ekrānu Arta Dzērves sižetiski trāpīgajām, dinamiskajām, krāsainajām videoprojekcijām, savukārt citi kļuva par Jumpravas mūziķu vienistabas dzīvokļiem. Pirmajā stāvā ievācās temperamentīgais bundzinieks Artis Orubs, piešķiļot vēl vairāk uguns jau tā dinamiski nospriegotajai mūzikai. Spriedzi kāpināja ne tikai vēsturisks atskats uz 80. gadu nogales lieliskajām dziesmām Upe, Lidmašīna, Biedri, Deja u. c., bet arī mūziķu pārvietošanās no istabas uz istabu un instrumentu nomaiņa: Aigars Krēsla beidzot ticis pie elektroniskajām bungām!
Pēc tam kad grandiozo celtni aizsedzis priekškars, uz skatuves pabijis koris un Nataradža, Jumpravas mūziķi atgriežas savās sākotnējās vietās, lai nonāktu aci pret aci ar klausītājiem, kuri no šī brīža elpo vienā ritmā ar grupu. Ar nezūdošu harismu apveltītais Aigars Grāvers, kustīgs kā dzīvsudrabs, lieki netērē laiku, īsi piesaka dziesmas, kuras atpazīstamas no pirmajām taktīm. Šeit lejā, Zem 2 karogiem, Vīrs ar suni, Aigara Krēslas solonumurs Sveiciens – pat padsmitnieki vairs netaujā: "Vai tā ir jauna dziesma vai veca?" Visi dzied līdzi un baudā noelšas, izdzirdot Vēlreiz pirmos akordus. Iedegas šķiltavu liesmiņas: "Kāpēc gaidi vēl?" Nē, tās taču nevar būt beigas?! Protams, Jumprava atgriežas, lai izlēkātu ar mums kopā Peldētāju, ietu meklēt Ziemeļmeitu, apmainītu kreklu un Pa vējam… Trīs stundas paskrējušas vienā elpas vilcienā, izrādās, Jumprava joprojām ir supergrupa, neatvairāmi pievilcīga dāma ar dažiem sirmiem matiem.