Jo pienvedēji ir tikai tie, kurus piemeklējuši šie piedzīvojumi, kas jau sen dzīvo paši savu dzīvi, trio Pienvedēja piedzīvojumi no Sabiles underground (bija tāds termins 90. gados, kas apzīmēja visu, ko nerādīja TV) grupas padarot par vienu no nozīmīgākajām Latvijas rokmūzikas vēsturē.
Sarkanā gaisma jaunajiem
Mūsu pirmā tikšanās notika Sabilē 1995. gadā, kur Māris Žigats rīkoja festivālu Zem tilta ar daudzu latviešu grupu piedalīšanos. Dažus gadus vēlāk viņš turpināja dot zaļo vai sarkano gaismu jaunajām grupām, vadot Radio SWH raidījumu Priekšnams, rīkojot koncertus un izdodot izlases. Toreiz, tālajā 1995. gadā, stāstot par festivālu Zem tilta, Māris tā, starp citu, ieminējās, ka spēlē grupā, iedeva kaseti Nelaiks un teica, ka viņa mīļākā grupa ir The Smashing Pumpkins, kuru Latvijā tolaik zināja tikai retais, jo līdz karstai MTV ikdienas rotācijai ar šausmu pasakai līdzīgo klipu Tonight, Tonight amerikāņu grupa vēl nebija tikusi.
Nelaiks bija jau otrais Talsu sakaru mezgla studijā ierakstītais Pienvedēja piedzīvojumu albums, ko paši mūziķi dēvēja par demo un stipri nebēdā, ka viņu rīcībā šo ierakstu vairs nav. Bet noderētu, jo tajos noteikti ir dziesmu paraugi, ko būtu vērts uzspēlēt koncertos vai pat ierakstīt no jauna. Jo arī Jumprava savā pēdējā albumā restaurēja dažas vecās 80. gadu dziesmas ar Ritvara Dižkača vārdiem no fanu saglabātiem koncertierakstiem.
Pienvedēja piedzīvojumiem jau savu ceturto dzimšanas dienu bija pamats atzīmēt, jo no Sabiles iesācējiem mūziķi bija izauguši par visas Latvijas mērogā pazīstamu kolektīvu, kas uzstājies nozīmīgākajos pašmāju festivālos un izdevis divus albumus lielākajā ierakstu kompānijā Mikrofona ieraksti, kļūstot par ledlauzi citām jaunām grupām, jo slavas augstumos aizsēdējušies veterāni sen bija pelnījuši mazliet atkāpties, pat ja pašiem šķita, ka vecums viņus dara tikai skaistākus un jaunas meitenes, šos ieraugot, ģībs un bombardēs skatuvi ar krūšturiem mūžīgi mūžos.
Ceturtajā dzimšanas dienā tika izdots īpašs albums, kurā piedalījās arī citas latviešu grupas. Savā desmitajā gadā mūziķi apkopoja iepriekš paveikto, izdodot izlasi 1994-2004, un nu, kur gadījusies, kur ne, jau ir klāt Pienvedēja piedzīvojumu 20 gadu jubileja.
Šeit ir viņu īstā vieta
Koncerts Palladium 3. oktobrī, kā to jau varēja gaidīt, bija pārpildīts - fanu viņiem pietiek, un grupa tajā vakarā ne vien izskrēja cauri visiem saviem 20 gadiem, bet arī ar iepriekš nedzirdētajām dziesmām no tikko iznākušā albuma Tā mēs dzīvojam apliecināja, ka joprojām spējīga sacerēt arī ko jaunu, kas neizklausās pēc inerces vadītu pagurušu mūziķu nodevām pašiem sev un publikai.
Māri Žigatu, grupas basģitāristu un dziedātāju, kura balss atmestās smēķēšanas dēļ zaudējusi agrāk tai raksturīgo izmisuma pieskaņu, gluži par līderi saukt negribētos, jo atšķirībā no grupām, kurās ir pieci, seši vai vairāk cilvēku, trio katram no dalībniekiem ir līdzvērtīga nozīme, un nevienam nav iespējas izlikties, ka viņš spēlē. Brāļi Lundes - Pēteris pie bungām un Aldis ar ģitāru - godam tur uz pleciem katrs savu rokenrola trijstūra šķautni. Vērojot koncertu, nav šaubu, ka šeit ir viņu īstā vieta.
Aldis nevienā citā grupā nespēlē un ģitāras dresēšana Pienvedēja piedzīvojumos ir viņa vienīgā muzikālā izpausme, savukārt Pēterim šī ir iespēja tik mežonīgi bonemiski vai vismaz groliski uzārdīties pie bungām, kā abās pārējās savās grupās - Laika suns un The Sound Poets - nekad nevarētu. Kaut arī Pienvedēja piedzīvojumiem laiku pa laikam bijuši papildu mūziķi (otra ģitāra, stīgas, klavieres, ērģeles u. c.), Māris, Aldis un Pēteris kā labi trenēta dūre tiek galā trijatā - atšķirībā no saviem angļu kolēģiem Placebo un Muse, kuri arī kādreiz izpelnījās apbrīnu, piepildot visu skaņas telpu kā trio, bet tagad ir kļuvuši tik lieli un piesardzīgi, ka bez papildu mūziķiem vairs uz skatuves nesper ne soli.
Ne visa tauta sabojāta
Enerģijas pārpilnajam koncerta ievadam ar jaunajām dziesmām, Maksimumu un Debess pili neizbēgami seko atslābums vidusdaļā, kad jau sāk likties, ka koncerts ir par garu, bet publika pārsteidzošā kārtā lielākajai daļai dziesmu zina visus vārdus, dzied līdzi un dod pamatu cerībai, ka ne visa tauta ir komercradiostaciju piedāvājuma sabojāta.
Tuvojoties noslēgumam, grupa, šķiet, iegūst otro elpu un nobliež vēl neizšautos hitus. Tā ir pirmā oficiālā albuma galvenā dziesma Cilvēks ar trepēm, Atjēdzies, Elektra, Laimīgs, un, protams, pēc pirmās atvadīšanās visiem ir skaidrs, ka viņi atgriezīsies, jo vēl nav nospēlēta grupas tituldziesma, ar kuru tā izpelnījās ovācijas savā pirmajā koncertā Igo klubā Utt. Liepājā un tāpēc toreiz nolēma turpināt. Beigu beigās izrādās, ka nebūt nav nospēlēts viss - arī desmit gadu jubilejas izlasē iekļautās dziesmas Nevajag, Tu aizgriezies prom, Vārds, Dziļāk, dziļāk, Tas nav taisnīgi un Sapnis.
Un kādas tik aizmirstas pērles nav atrodamas grupas Draugiem.lv profilā! Varbūt par daļu no tām mūziķi atcerēsies nākamajā Rīgas koncertā, kas gaidāms 1. novembrī Rokkafejnīcā? Daļa publikas būs tā pati, jo Rīga paliek Rīga, pat ja tā, kā Pienvedēja piedzīvojumi vēstīja savā iepriekšējā albumā, jau sen ir gatava, tātad nogrimusi.