Jaunajā teātra sezonā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ir apguvis vēl vienu spēles telpu netālu no savas mājvietas – Arkādi Vaļņu ielā. Tā iekārtota ēkā, kurā būvnieku sākotnēji iecerētajā pasāžā reiz darbojās kinoteātris Aina. Zāles nosaukums sasaucas ar konstruktīvisma stilā celtās ēkas specifiku – publikas lēzenā tribīne un skatuve atrodas zem arkveida griestiem.
Labajā pusē starp metāla arkām ir izvietotas īpatnējas ložas ar mīkstiem krēsliem un mājīgiem gaismekļiem. Šajā industriālajā, teātrim raksturīgajā zilganpelēkajā krāsā ieturētajā interjerā ir izdevies radīt patīkamu vidi iestudējumiem, kuros nav nepieciešami tehniski sarežģīti inscenējuma efekti, piemēram, muzikāliem vakariem. Uz šo mansardu jau pārcēlušies teātra repertuārā esošie tā sauktie mājas koncerti jeb "kvarķirņiki".
Vientulība pūlī
Oktobra beigās pirmizrādi piedzīvoja arī pirmā tieši šīm telpām veidotā izrāde – laikmetīgās dejas horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča iestudējums Trolejbuss Ļubočka. Tā pamatā ir viņa paša, dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces un aktieru Aleksandra Maļikova un Dmitrija Palēsa pierakstītie teksti par cilvēka laimes meklējumiem.
Izrādes nosaukums un programmas vāks, pie kura kā pie norasojuša sabiedriskā transporta loga vaigu sapņaini piespiedusi kāda pasažiere, ļauj tikpat sapņaini aizdomāties, ka skatītājus gaida urbāna parafrāze par Tenesija Viljamsa leģendāro lugu Ilgu tramvajs… Izrāde tomēr nepretendē šķetināt amerikāņu klasiķa cienīgas psiholoģiskās dzīles, kaut gan radošās komandas vadmotīvs ir bijušas ilgas – pēc laimes un mīlestības, kas, ja ne šajā, tad nākamajā pieturā mūs noteikti sagaidīs. Tās ir dziļi individuāli risināmas tēmas, un, ja arī par tām nerunājam skaļi, tās vienalga mūs pavada ikdienas ceļos. Brauciens sabiedriskajā transportā nav izņēmums.
Dmitrija Gaitjukeviča vadībā ir tapušas stilistiski un intonatīvi atšķirīgas deviņas sadzīviskas ainas, kuru vidū ir nebēdnīgi skeči un liriskas atkāpes. To secībai un savstarpējām sakarībām nav būtiskas nozīmes, izņemot apstākli, ka tās visas notiek trolejbusā vai vismaz tā tuvumā. No skatuves izskanējusī atziņa par vientulību pūlī ir rosinoša un iestudēšanas vērta, jo laikam allaž atradīsies iemesli, lai kāds justos nesaprasts, neiederīgs vai vienkārši noguris no apkārt valdošās kņadas. Tā sabalsojas ar domu par neskaitāmām dzīvēm, kas noris paralēli mūsu pašu dzīvotajai. Un, ja arī tās krustojas, tad lielākoties nejauši un epizodiski, mums nemaz nepiedomājot, ka ikviens garām slīdošais stāvs iemieso savu neatkārtojamo un uzmanības vērto skatu uz pasauli. Taču tās jau ir izrādes pieteiktās tēmas, nevis skatuviskās darbības raisītas pārdomas.
Gadi paiet pie stūres
Tehniski stāstus vieno viegli transformējama scenogrāfija. Tajā četras platformas ar pazīstamajiem Rīgas satiksmes rekvizītiem – zilgani tapsētajām sēdvietām un sudraboti matētajiem stieņiem – neuzkrītoši iezīmē sabiedriskā transportlīdzekļa kontūras un vienlaikus mudina rīdziniekus iejusties izspēlētajās situācijās. Mākslinieka Aigara Ozoliņa askētiski ieturēto skatuves iekārtojumu atdzīvina uz skatuves gala sienas translētās videoprojekcijas, kurās fiksētas steigā izplūdušas pilsētas ainavas, ko veidojusi videomāksliniece Austra Sniķere.
Par iestudējuma nosacīto struktūru ir atbildīgs Dmitrijs Palēss, kuram ir uzticēts prologs un epilogs. Izrādes ievadā aktieris sev raksturīgajā labvēlīgajā intonācijā iezīmē rezignētu trolejbusa vadītāju ar stāžu, kurš kļuvis par liecinieku neskaitāmām epizodēm no nepazīstamu ļaužu intensīvās dzīves, kamēr paša mūža gadi paiet pie stūres. Izrādi viņš noslēdz ar aicinājumu doties fantastiskā braucienā, pārvarot gravitāciju un ikdienas sociālo saišu likumsakarības. Viņš ņem līdzi stāstu varoņus, sevi pašu un piedāvā pievienoties arī skatītājiem. Zālē izvietotie tablo, kas vēsta par nākamo pieturu, proti, fragmentu no kāda dzīvesstāsta, jau līdz tam aicina iejusties pasažieru ādā, kuriem līdzīgi kā vadītājam uz kādu brīdi nākas kļūt par daļu no citādi svešu cilvēku dzīves.
Dmitrijs Gaitjukevičs aktieriem ir ļāvis izvēlēties eklektisku spēles veidu – ekscentrisku neviendabīga smalkuma grotesku un introvertu psiholoģisku pārdzīvojumu, kas mijas ar stāstniecisku performanci. Komiskajās epizodēs brīžam uzvēdī mūsu laikam diskutablas asociācijas ar kinožurnālā Jeralaš vai studentu TV sacensībā Jautro un atjautīgo klubs savulaik izspēlētajiem paradoksālajiem dzīves vērojumiem. To vidū Aleksandra Maļikova, Volodimira Gorislaveca un Ivana Streļcova zem tupeles paliktie vīri pārtop gādīgos tēvos pašironiskos supervaroņu kostīmos. Kopdzīvē notrulinātais pāris, kuru izspēlē Darja Fečina un Volodimirs Gorislavecs, amizanti izskaidrojas, neliekoties ne zinis par apkārtējo neizpratnes pilnajiem skatieniem. Savukārt topošā aktrise Elīna Bartkeviča, kura iezīmē spilgtas un pašaizliedzīgas raksturotājas potenciālu, un Darja Fečina parodē jaunās māmiņas, kurām hipertrofētas rūpes par mazuļiem draud atņemt dzīves realitātes izjūtu.
Nepārtrauktā ritmā
Uz šo godprātīgi izpildīto, bet visai bezpersonisko un brīžam ar nostalģisku skatu dažu desmitu gadu pagātnē vērsto priekšnesumu fona izceļas Aleksandra Maļikova monologs pēc tam, kad viņš ar baltu panamu galvā uztraušas uz trolejbusa jumta, lai simboliski nokļūtu tuvāk Bobotova Kuka kalna virsotnei, kur viņa varonis reiz devies atvaļinājuma laikā. Klausoties aktierī, kurš mirdzošām acīm noraugās publikā, nevilšus saspringst uztvere, jo šķiet, ka atšķirībā no visiem citiem viņš dalās personiskās atmiņās par kādu saviļņojošu notikumu. Šajā brīdī aktieris tekstu nepārprotami padara par savu, ko var tikai piedzīvot, ne aprakstīt. Tikai vēlāk, kad uz viena no trolejbusa logiem negaidīti ieraugām dokumentālus kadrus no šī ceļojuma ar aktiera autentisko balsi aizkadrā, bet pēc brīža – arī viņu pašu videofragmentā, kļūst skaidrs izteiksmīgā aktierdarba iedvesmas avots un atklājas aktiera veiklā manipulācija ar skatītāja uztveri.
Ņemot vērā, ka režisora funkciju ir uz ņēmies horeogrāfs, izrādē likumsakarīgi daudz vietas ir atvēlēts kustībai kā nepārtrauktai ritma uzturētājai – drudžainai, visiem iesaistītajiem aktieriem parodējot transporta saraustīto braukšanu, poētiskai, Natālijai Živecai ar bijušās mākslas vingrotājas ķermeņa plastisku atklājot jaunietes skaidrās pirmās mīlestības jūtas, manierīgai, kad tango soļos tiek ap spriestas upura un medījuma jeb mīlētāju karstasinīgās attiecības. Neizpaliek arī večiņu forsētā aizrautībā izpildītas ielu dejas un teatrāli mestas cilpas ar bērnu ratiņiem pa tā jau šauro skatuvi. Taču raibā horeogrāfija, šķiet, vairāk paredzēta izklaidēšanai un izjūtu ilustrēšanai, tā ne veido vienas tēmas atšķirīgas variācijas atkarībā no varoņu individuālā skatpunk ta, kā to varētu sagaidīt.
Radošā komanda labi zināmajiem, nenoliedzami būtiskajiem vispārcilvēciskajiem jautājumiem jaunu kontekstu nav piešķīrusi, un arī izpildījums ar oriģinalitāti neizceļas, tāpēc izrāde atstāj neobligātu iespaidu. Taču tā arī nav pretencioza, jo, šķiet, apzināti veidota ar neslēptu naivitāti, nepretendējot gūt kādu skaidrību neatšķetināmajās dzīves patiesībās. Bet kādu noteikti aizkustinās arī šāds garāmslīdošs atgādinājums par cilvēka sarežģītajām attiecībām pašam ar sevi.
TROLEJBUSS ĻUBOČKA
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra Arkādē 4., 13.XII, 16., 22.I plkst. 19
Biļetes pārdotas