Latvijas Nacionālā teātra jauniestudējuma Apsolu programmiņā var šo to uzzināt par lugas autoru Andri Ūdri, kā arī to, ka viens no darba nosaukuma sākotnējiem variantiem bijis Agonējošs filozofs. Laimīgā kārtā pats autors par agonējošu nekādi nav nosaucams, bet spriest par cilvēka esības pamatiem viņam patīk.
Uzvedot izrādi, īstais nodoms ir nevis atklāt, kurš kuru nobeidzis, bet parādīt, kāpēc šie cilvēki tik tālu nonākuši. Ieinteresētība lugas norisēs režisorei Daigai Kažociņai ir arī tāpēc, ka viena viņas izglītība iegūta tieši filozofijā. Šī viņas interese nosliekusi izrādes stilistiku apcerīguma virzienā, nost no plakātā pieteiktās Holivudas trilleru estētikas, lai arī kā izrādes žanrs norādīts tieši trilleris. Luga pieļautu daudz ironiskāku, atsvešinātāku interpretāciju, taču režisore ir izvēlējusies lielā mērā turēties pie reālpsiholoģisma.
Attīt atpakaļ
Autors ir jaunpienācējs dramaturģijā tikai nosacīti, jo viņa darbus iestudē neprofesionālajos teātros, piemēram, Dramaturgu teātris izrāda Andra Ūdra komēdiju Sveķainie cīsiņi Hermaņa Paukša režijā. Trilleris Apsolu ir godalgots Nacionālā teātra lugu konkursā, un var gadīties, ka šim iestudējumam būs veiksmīga un ilga skatuves dzīve. Autors apzināti vai intuitīvi ir trāpījis vairākās nišās, radot darbu, kas vienus piesaistīs ar kriminālintrigu, citus – ar raksturiem un attiecību šķetinājumiem. Jo stāsts lielā mērā ir par mīlestību.
Andris Ūdris raksta drošu roku un daudz nebēdā par iespējamiem pārmetumiem, ka viņa radītās situācijas ir konstruētas un princips sākt ar beigām un tad šķetināt sižetu no sākuma nav nekas nebijis pasaules dramaturģijā. Tāpat nez vai dramaturgs var pretendēt uz lielu dziļdomību, liekot galvenajam varonim monologā prātot par vārdu "apsolu" un "piedod" nozīmi. Tomēr luga un izrāde uzpērk ar godīgo attieksmi, necenšoties arī vairīties no banalitātes, jo daudzas situācijas reālajā dzīvē ir pat banālākas nekā Andra Ūdra lugā atspoguļotās. Svarīgi ir tas, ka autors apraksta mūsdienu cilvēkus, nepadarot viņus gudrākus, bet arī ne dumjākus par vidēji statistisko «biroju planktonu». Režisore mazliet pārbīda varoņu vecumu, jo Mārtiņa Brūvera Rolands nekādā ziņā nav astoņus gadus jaunāks par Raimonda Celma Lauri, kā tas ir lugā. Varoņi runā organiskā mūsdienu cilvēku sarunvalodā, nevairoties arī no kāda rupjāka vārda, taču tie ir samērā dozēti.
No vienas puses, izrādes veidotāju mērķis ir noturēt intrigu maksimāli ilgi, neatklājot ne slepkavas, ne upura vārdu. Autors izmet arī pa āķim, kas var vest skatītāju maldināšanā. Režisore gan ar dažām mizanscēnām, piemēram, varoni novietojot telpas laukumā, kas citā ainā ir kaps, mazliet dod mājienus par atrisinājumu. Pārlēcieni no tagadnes uz pagātni un atpakaļ Daigai Kažociņai un, kas īpaši svarīgi, aktieriem izdodas veikli. Mūsdienu vidi lakoniski, atjautīgi iezīmē Edgara Kļaviņa dekorācija, Mārtiņa Zariņa mūzika, Oskara Pauliņa gaismas un Toma Zeļģa videoprojekcijas.
Labāk nekļūst
Raimonda Celma varoņa problēma ir nespēja atteikties no tā, ko dzīve viņam piedāvā, viņš viegli dod solījumus nedarīt kaut ko konkrētu, bet tieši to vēlāk izdara. Raimonda Celma varonis ir pievilcīgs, taču dzīvo tikai tagadnē. Noticēt, ka šis lādzīgais puisis var izraisīt kaislību vētru pretējā dzimumā, nav nekādu grūtību. Viņa brāļa Anša lomā Kristaps Ķeselis (spēlē arī Igors Šelegovskis) klusi nes sev līdzi otra brāļa kompleksus, puicisku nedrošību, taču dramaturgs būtu varējis arī reljefāk, izvērstāk iezīmēt abu brāļu attiecības, no viencēliena radot plašāku materiālu.
Pašlaik brāļi ir šķietami draudzīgi, pat uzsvērti, vismaz vārdos, taču attiecības varētu būt sarežģītākas, galu galā varētu apspēlēt arī «bagātā brāļa – nabagā brāļa» modeli, ņemot vērā, ka viens ir nodaļas vadītājs starptautiskā uzņēmumā, bet otrs – policists. Intrigu veido Laura attiecības ar aizņemtām sievietēm, kurām ir vai nu pastāvīgs draugs, vai vīrs. Tomēr šis aspekts nav izmantots moralizēšanai – vienīgi ieskanas bažas par varoņa nespēju veidot noturīgas attiecības, kas vainagotos ar ģimenes dibināšanu. Abas sievietes ir visai atšķirīgas – Līgas Zeļģes Guna mēģina tvert no dzīves visu, ko tā spēj dot, savukārt Ilvas Centeres Ija ir atteikusies no daudz kā, iespējams, pārāk daudz. Ilvai Centerei nākas nedaudz piepūlēties, lai radītu atmiņā paliekošu tēlu, jo viņai dramaturgs atvēlējis samērā maz skatuves telpas. Vienu no pēdējā laika labākajām lomām – Rolandu – nospēlē Mārtiņš Brūveris, kurš bezmaz vienīgais no ansambļa atļaujas pašironiju, parādot ceļu, kādā drošāk varēja virzīt izrādi kopumā. Rolands ir ambicioza viduvējība, kurš Laurim prasa paaugstinājumu, taču atstāj samērā infantilu iespaidu.
Tas, ko izdodas parādīt, ir varoņu vientulība, kuru neiespējami pārvarēt, arī izveidojot attiecības īsākā vai garākā laika posmā. Tā ir izmisīga ķeršanās vienam pie otra, taču labāk nekļūst. Tikai sarežģītāk. Ne viscaur izdodas noturēt izrādi uz spriedzes viļņa, arī fināls šķiet mazliet patētisks, tomēr Apsolu ir repertuāra vienība, kurai ir vērts pievērst uzmanību.
Apsolu
Nacionālā teātra Aktieru zālē 25.I, 4., 15.II, 3., 8., 23.III plkst. 18.30