Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Izrādes Art Nacionālajā teātrī recenzija. Vēlreiz par to balto "sūdu"

Jānis Vimba, Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējot Jasmīnas Rezā lugu Art, ir pārliecināts, ka balta glezna nav māksla un par to dārgi maksāt ir neprāts

Esmu samērā drošs, ka Latvijas Kultūras akadēmijas eksāmenu komisija Jānim Vimbam par maģistrantūras diplomdarbu – Jasmīnas Rezā lugas Art iestudējumu – ieliks pietiekami augstu atzīmi. Režisors parāda zināšanas par atsvešinājumu, iemēģina roku scenogrāfijā, nodarbina trīs pietiekami labus aktierus, izrāda izdomu, ieviešot Gleznas – pie bungām sēdošas sievietes – tēlu. Vai viss kārtībā? Nē, nav kārtībā.

Iestudēta triju aktieru izrādei piemērotā vidē – Nacionālā teātra Jaunajā zālē –, luga Art kā lakmusa papīrs atklāj dažas patiesības. Piemēram, to, ka Nacionālā teātra aktieri nebūt nav pilnībā pārgājuši uz organisku, dabisku spēles veidu – dod viņiem vaļu, un sāksies deklamēšana skaļā balsī un vēzēšanās ar rokām. Tieši tas notiek ar trim nebūt ne vecākās paaudzes aktieriem kursabiedriem Egilu Melbārdi, Mārtiņu Eglienu un – mazākā mērā – Aināru Ančevski.

 

Līdz kautiņam nav tālu

Režisora ieceri nezinu un varu vērtēt tikai to, ko esmu redzējis, bet no iestudējuma var just, ka Jāņa Vimbas attieksme pret savas izrādes varoņiem ir atturīgāka un skeptiskāka nekā Dž. Dž. Džilindžeram, kurš ļauj Dailes teātra premjeru trijotnei aušoties, cik jaudas, bet nav šaubu, ka šie trīs vīrieši tiešām ir draugi. Par Nacionālā teātra trio es to tik droši nevarētu teikt. Ideju cīņa gluži politiķu degsmes līmenī te iedegas no paša sākuma, un šai cīņai nav nekāda viegluma un vieglprātības pazīmju. Tas, vai baltā glezna, kuru nopircis Egila Melbārža Seržs, ir "sūds" vai nav, kļūst par tik nopietna konflikta iemeslu, ka liekas – līdz kautiņam nav tālu. Taču divkaujai trūkst nianšu – Mārtiņa Egliena Marks (vai tiešām ideja par pielīmētu bārdu mazajā zālē šķiet laba?) lielākoties uzbrūk, sagurušais Seržs pārsvarā aizstāvas. Un tad ir Aināra Ančevska Ivans, kurš grib tikai mieru un harmoniju, taču to nevar iegūt ne savu kāzu sagatavošanas jezgā, ne pie draugiem, ar kuriem gribas uzturēt attiecības.

Ainārs Ančevskis vienīgais spēlē samērā atraisīti un viegli komiskā manierē, savukārt abi viņa kolēģi dārdina uz pilnu jaudu un dara to nomācošā vienveidībā. Izrādi nelabvēlīgi ietekmē tieši smalkuma, nianšu, pustoņu trūkums. To gan mēģina kompensēt pie bungām sēdošā Nellija Bubujanca, kurai piešķirta Gleznas loma. Taču arī šis efekts ar laiku sāk nogurdināt, jo bungu troksnis tik mazā telpā tomēr ir ievērojams. Iespējams, izrāde iegūtu, ja aktieri necenstos par katru cenu spēlēt enerģiski, kā arī ja brīvākā manierē tiktu runāts atkāpēs, kurās, ievērojot atsvešinājuma principu, varoņi iznāk priekšējā stūrī pie mikrofona un komentē notikumu gaitu.

 

Plankums vai sieviete

Režisors bijis arī izrādes scenogrāfs un iekārtojis lakonisku, daudznozīmīgu telpu ar akmeņainu taisnstūri centrā. Taču gleznas, par kuru ir strīds, izrādē taustāmā veidā nav – ir nosacīti balts laukums, kas atpeld un aizpeld Toma Zeļģa videoprojekcijā. Brīžiem baltais laukums apstājas vietā, kur sienā ir šuve, un tādējādi "glezna" iegūst pavisam citādu izskatu. Pats par sevi paņēmiens ir atjautīgs, jo neliek režisoram pašam gleznot baltu audeklu. Tomēr, zaudējot gleznas taustāmību, situācija iegūst lielāku abstrakciju. Līdzīga problēma savulaik piemeklēja Reini Suhanovu, kad viņš Valmierā iestudēja izrādi Sarkans par Marku Rotko un atveidoja sarkanu gleznu ar sarkanu gaismas kūli. Komēdijā, kā Art gadījumā, gleznas virtualitāte ir vietā, jo nepārprotami norāda, ka strīda iemesls ir sadomāts un ne jau par mākslu ir īstais kašķis, bet par gadu gaitā sakrājušos savstarpējo pretenziju gūzmu, kas tagad šaujas ārā. Tomēr tieši Jāņa Vimbas izrādē jautājums par mākslu ir būtisks, jo atšķirībā no citām redzētajām interpretācijām, kur skatpunkts ir bijis samērā neitrāls, Jānim Vimbam baltā glezna primāri ir tikai un vienīgi "sūds". Pamatošu.

Latviešu teātrī šī ir jau ceturtā Art versija, taču nekad pēdējais Marka monologs, kurā viņš piepeši interpretē, ko varētu redzēt šajā absolūti baltajā abstrakcijā, nav izskanējis izsmējīgi. Drīzāk šis teksts ir ļāvis domāt, ka konflikta rezultātā Marks ir samierinājies ar to, ka var būt arī tāda māksla, ko viņš nesaprot, un mēģina to izskaidrot sev tuvā zīmju sistēmā. Taču Mārtiņa Egliena varonis nepārprotami ieņirdz, viennozīmīgi atmaskojot laikmetīgo mākslu, kurā, viņaprāt, nav vietas arī pilnīgi monohromi baltam audeklam. Tādējādi režisors un aktieri parakstās zem viedokļa, ka par baltu gleznu maksāt lielu naudu var tikai muļķības vai snobisma dēļ un šādu gleznu nav iespējams saprast, jo tur vienkārši nav ko saprast. Vienlaikus, personificējot gleznu ar sievieti, izrāde šim apgalvojumam tomēr runā pretī. Šajā ziņā Jānis Vimba iet Dž. Dž. Džilindžera pēdās (Dailes teātra izrādē piedalās Marija Naumova), šķietami konceptualizējot sievieti, kura uzaicināta izrādē vairāk gan ar "brošas" funkciju, lai tie trīs veči vien negarlaikotu ar savām pļāpām.

Izrāde Art varētu noderēt, lai trīs pēdējā laikā lielākoties otrajā plānā spēlējošie aktieri atgādinātu par savu potenciālu. Iznākums gan ir cits – viņi atrādās sava talanta cienītājiem, kuri priecājas, savukārt skeptiķiem dod iemeslu teikt, ka daudz iespēju palaists garām.

Top komentāri

Lauris
L
Lieliska kritika! Bungu troksnis par lielu, deklamēšana par skaļu, vēzēšanās ar rokām… Mani arī tas viss ārprātīgi kaitina, īpaši uz lielām paģirām. Bet noteikti, ka autoram ir būtiskāki iemesli šādai asai, kā bārdas nazis, kritikai. Priecē, ka teātra kritikā saglabājas nemainīga korelācija starp tās asumu un izrādes baudāmību. Kā vienmēr pārliecinos – jo lieliskāka izrāde, jo lielāks sūds tas ir kritiķu skatījumā. Novēlu turpināt šo tradīciju. Lai kritika ir kā spoža bāka, kas pārliecinoši izgaismo uzvedumus, kas noteikti ir jāredz. Bet māksliniekiem neapžilbt šī iznīcinošā prožektora gaismā un nepazaudēt galveno ceļu – pie skatītāju un nevis kritiķu sirdīm.
Skatītāja
S
Domāju,ka vairumā gadījumu cilvēkiem, kas apmeklē teātri ar redzi un dzirdi viss puslīdz ir kartībā, tāpēc kritikas uzdevums diez vai ir tik primitīvā veidā aprakstīt uz skatuves notiekošo.Daudz iespēju palaists garām,Ati Rozentāl! Un man lasot šo sacerējumu tā arī netapa skaidrs, kāpēc režisoram nav tiesību uz atškirīgu viedokli.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja