Esmu samērā drošs, ka Latvijas Kultūras akadēmijas eksāmenu komisija Jānim Vimbam par maģistrantūras diplomdarbu – Jasmīnas Rezā lugas Art iestudējumu – ieliks pietiekami augstu atzīmi. Režisors parāda zināšanas par atsvešinājumu, iemēģina roku scenogrāfijā, nodarbina trīs pietiekami labus aktierus, izrāda izdomu, ieviešot Gleznas – pie bungām sēdošas sievietes – tēlu. Vai viss kārtībā? Nē, nav kārtībā.
Iestudēta triju aktieru izrādei piemērotā vidē – Nacionālā teātra Jaunajā zālē –, luga Art kā lakmusa papīrs atklāj dažas patiesības. Piemēram, to, ka Nacionālā teātra aktieri nebūt nav pilnībā pārgājuši uz organisku, dabisku spēles veidu – dod viņiem vaļu, un sāksies deklamēšana skaļā balsī un vēzēšanās ar rokām. Tieši tas notiek ar trim nebūt ne vecākās paaudzes aktieriem kursabiedriem Egilu Melbārdi, Mārtiņu Eglienu un – mazākā mērā – Aināru Ančevski.
Līdz kautiņam nav tālu
Režisora ieceri nezinu un varu vērtēt tikai to, ko esmu redzējis, bet no iestudējuma var just, ka Jāņa Vimbas attieksme pret savas izrādes varoņiem ir atturīgāka un skeptiskāka nekā Dž. Dž. Džilindžeram, kurš ļauj Dailes teātra premjeru trijotnei aušoties, cik jaudas, bet nav šaubu, ka šie trīs vīrieši tiešām ir draugi. Par Nacionālā teātra trio es to tik droši nevarētu teikt. Ideju cīņa gluži politiķu degsmes līmenī te iedegas no paša sākuma, un šai cīņai nav nekāda viegluma un vieglprātības pazīmju. Tas, vai baltā glezna, kuru nopircis Egila Melbārža Seržs, ir "sūds" vai nav, kļūst par tik nopietna konflikta iemeslu, ka liekas – līdz kautiņam nav tālu. Taču divkaujai trūkst nianšu – Mārtiņa Egliena Marks (vai tiešām ideja par pielīmētu bārdu mazajā zālē šķiet laba?) lielākoties uzbrūk, sagurušais Seržs pārsvarā aizstāvas. Un tad ir Aināra Ančevska Ivans, kurš grib tikai mieru un harmoniju, taču to nevar iegūt ne savu kāzu sagatavošanas jezgā, ne pie draugiem, ar kuriem gribas uzturēt attiecības.
Ainārs Ančevskis vienīgais spēlē samērā atraisīti un viegli komiskā manierē, savukārt abi viņa kolēģi dārdina uz pilnu jaudu un dara to nomācošā vienveidībā. Izrādi nelabvēlīgi ietekmē tieši smalkuma, nianšu, pustoņu trūkums. To gan mēģina kompensēt pie bungām sēdošā Nellija Bubujanca, kurai piešķirta Gleznas loma. Taču arī šis efekts ar laiku sāk nogurdināt, jo bungu troksnis tik mazā telpā tomēr ir ievērojams. Iespējams, izrāde iegūtu, ja aktieri necenstos par katru cenu spēlēt enerģiski, kā arī ja brīvākā manierē tiktu runāts atkāpēs, kurās, ievērojot atsvešinājuma principu, varoņi iznāk priekšējā stūrī pie mikrofona un komentē notikumu gaitu.
Plankums vai sieviete
Režisors bijis arī izrādes scenogrāfs un iekārtojis lakonisku, daudznozīmīgu telpu ar akmeņainu taisnstūri centrā. Taču gleznas, par kuru ir strīds, izrādē taustāmā veidā nav – ir nosacīti balts laukums, kas atpeld un aizpeld Toma Zeļģa videoprojekcijā. Brīžiem baltais laukums apstājas vietā, kur sienā ir šuve, un tādējādi "glezna" iegūst pavisam citādu izskatu. Pats par sevi paņēmiens ir atjautīgs, jo neliek režisoram pašam gleznot baltu audeklu. Tomēr, zaudējot gleznas taustāmību, situācija iegūst lielāku abstrakciju. Līdzīga problēma savulaik piemeklēja Reini Suhanovu, kad viņš Valmierā iestudēja izrādi Sarkans par Marku Rotko un atveidoja sarkanu gleznu ar sarkanu gaismas kūli. Komēdijā, kā Art gadījumā, gleznas virtualitāte ir vietā, jo nepārprotami norāda, ka strīda iemesls ir sadomāts un ne jau par mākslu ir īstais kašķis, bet par gadu gaitā sakrājušos savstarpējo pretenziju gūzmu, kas tagad šaujas ārā. Tomēr tieši Jāņa Vimbas izrādē jautājums par mākslu ir būtisks, jo atšķirībā no citām redzētajām interpretācijām, kur skatpunkts ir bijis samērā neitrāls, Jānim Vimbam baltā glezna primāri ir tikai un vienīgi "sūds". Pamatošu.
Latviešu teātrī šī ir jau ceturtā Art versija, taču nekad pēdējais Marka monologs, kurā viņš piepeši interpretē, ko varētu redzēt šajā absolūti baltajā abstrakcijā, nav izskanējis izsmējīgi. Drīzāk šis teksts ir ļāvis domāt, ka konflikta rezultātā Marks ir samierinājies ar to, ka var būt arī tāda māksla, ko viņš nesaprot, un mēģina to izskaidrot sev tuvā zīmju sistēmā. Taču Mārtiņa Egliena varonis nepārprotami ieņirdz, viennozīmīgi atmaskojot laikmetīgo mākslu, kurā, viņaprāt, nav vietas arī pilnīgi monohromi baltam audeklam. Tādējādi režisors un aktieri parakstās zem viedokļa, ka par baltu gleznu maksāt lielu naudu var tikai muļķības vai snobisma dēļ un šādu gleznu nav iespējams saprast, jo tur vienkārši nav ko saprast. Vienlaikus, personificējot gleznu ar sievieti, izrāde šim apgalvojumam tomēr runā pretī. Šajā ziņā Jānis Vimba iet Dž. Dž. Džilindžera pēdās (Dailes teātra izrādē piedalās Marija Naumova), šķietami konceptualizējot sievieti, kura uzaicināta izrādē vairāk gan ar "brošas" funkciju, lai tie trīs veči vien negarlaikotu ar savām pļāpām.
Izrāde Art varētu noderēt, lai trīs pēdējā laikā lielākoties otrajā plānā spēlējošie aktieri atgādinātu par savu potenciālu. Iznākums gan ir cits – viņi atrādās sava talanta cienītājiem, kuri priecājas, savukārt skeptiķiem dod iemeslu teikt, ka daudz iespēju palaists garām.
Lauris
Skatītāja