Telpā ar desmit krēsliem ienāk četri mūsdienīgi tērpti cilvēki, kuri kaut ko gaida. Viņu sejās pazib pa smīniņam. Gaidīšana ievelkas, un tad ienāk piektais, tērpts grezni izšūtā garīdznieka albā. Sāk runāt, bet stāstāmais nesokas, vīrietis pinas, pārējie reaģē dažādi, arī ar klaju izsmieklu. Skaidrs ir tikai tas, ka šis cilvēks, kurš sevi sauc par Augustīnu, nevar būt tas Aurēlijs Augustīns, kurš dzīvojis no 354. līdz 430. gadam pēc Kristus.
Šī Dailes teātra jauniestudējuma Atzīšanās sākuma aina jau no pirmā brīža izvirza noteikumus gan skatītājiem, gan aktieriem. Proti, mēs redzam dubultu spēli – aktieri atveido drāmas terapijas grupas dalībniekus, kuri savukārt cenšas izspēlēt ainas no Svētā Augustīna dzīves. Izrādē pienāk brīdis, kad Ģirta Ķestera varonis savu "amata tērpu" novelk un paliek mūsdienu cilvēka apģērbā, nosauc arī sava varoņa vārdu, taču viņa biogrāfija un iemesls, kāpēc šis cilvēks atveido tieši Augustīnu, skatītājam paliek mīkla.
Puika uz robežas
Justīnes Kļavas luga ir strukturēta ainās, starp kurām Augustīna ādā esošais varonis lasa fragmentus no viņa darbiem, dodot samērā lakonisku ieskatu domātāja garīgajā mantojumā. Taču pašas ainas pārsvarā skar nevis Augustīna – domātāja, bet gan pusaudža sarežģīto tapšanas procesu, tās iezīmē konfliktsituāciju ģimenē, kurā māte ir kristiete, tēvs – pagāns. Tādējādi drāmas terapijas seansā tiek izspēlētas pazīstamas situācijas ģimenē, tikai attiecīgi paspilgtinot, piešķirot norisēm spēles elementus un noņemot pretenzijas uz autentiskumu. Neviens taču nav vārds vārdā pierakstījis, ko teikusi konkrētā māte tēvam, pieķerot viņu attiecībās ar kalponi.
Lomu spēles laikā pārējie seansa dalībnieki nekādā veidā necenšas transformēt savu izskatu un pielāgot to konkrētajam sižetam, tāpat kā Ģirta Ķestera varonis paliek garīdznieka tērpā, kas apgrūtina viņa kustību iespējas, arī ainās, kad nākamais svētais vēl ir nerātns puika, kas nemitīgi dara blēņas. Teksti, kas sižeta izspēles laikā tiek runāti, brīžiem izskan apzinātā atsvešinājumā, tas ir tikai teksts bez jebkādām emocijām, to norunā ātri, gandrīz nober. Vēlāk norises dalībnieki it kā aizraujas ar notiekošo un improvizē, atdarinot darbības, kas vairāk raksturīgas mūsdienām (māte telegrafē dēlam, sarunājas ar viņu it kā pa tālruni). Šajās improvizācijās aktieri drīkstētu iesaistīties drošāk, pārgalvīgāk, jo nekādu autentiskumu "nograut" tāpat nav iespējams, ja tā ir tikai spēle, kurā Augustīna biogrāfija ir vienīgi iegansts.
Šis starpstāvoklis starp biogrāfiju un spēli ir rosinošs, tomēr rada problēmu, kā uztvert to, ko skatītājs redz, un ko tas viņam dod. Svētā Augustīna biogrāfiju izlasīt var dažādos resursos, diezgan plašu ieskatu sniedz arī izrādes programmiņa. Iestudējums neanalizē lūzuma punktu, kad Augustīns no cilvēka ar diezgan brīviem uzskatiem, piemēram, laulības jautājumos, kļūst par būtisku filosofu, kristieti un tādu cilvēku, kuru vēlākās paaudzes vēlas pasludināt par svēto. Izspēlētās ainas velk viņu lejā sadzīviskās situācijās – kaut vai brīdī, kad viņu atlaiž no darba augstskolā, jo studentu vairs nav, bet viņu lektors izrādās dzērājs. Par ko šajā mirklī ir stāsts – par Augustīnu vai tomēr par cilvēku, kas drāmas terapijas nodarbībā ieģērbjas viņa drānās?
Izrādes struktūra prasa no skatītāja ārkārtīgi intensīvu pieslēgšanos, un, ja kādā brīdī atļaujies atslābt, var noskriet no trases sižeta līmenī, attopoties – kāpēc viņi pa vienam iet prom? Kas notiek?
Sevis pilnveidošana
Kad skaties izrādi, rodas iespaids, ka aktieriem šāda pieredze ir bijusi interesanta un, lai arī galarezultāts ir pretrunīgs, no procesa viedokļa darbs varētu būt bijis vērtīgs, kaut vai Ģirtam Ķesterim, kurš šajā sezonā šķiet izkustējies no vairākus gadus ilgušās rutīnas. Tomēr viņam diezgan ilgu laiku nav īsti ko spēlēt, jo puika, kas kādreiz kļūs par svēto, ir kā bumbiņa, ko savā starpā mētā Lilitas Ozoliņas atveidotā Māte un Jura Bartkeviča Tēvs, kas ir ar pašcieņu nospēlētas lomas, aktieriem respektējot konkrētos spēles noteikumus, bet saglabājot arī savpatību.
Ģirts Ķesteris nospēlē konkrētas, publikas lielākajai daļai saprotamas lietas, bet, ievērojot spēles rāmi, neiet dziļumā. Vairākas epizodiskas lomiņas atvēlētas Aijai Dzērvei vai, precīzāk sakot, viņas atveidotajai grupas terapijas dalībniecei, savukārt Artūram Dīcim lielākoties uzdevums ir tikai būt klāt un dažubrīd arī pateikt kādu repliku, piemēram, pieteikt ainas, taču viņa atveidotajam varonim nav atrasta situācija, kurā bez viņa nevar iztikt. Protams, ir diezgan naivi priecāties par to vien, ka aktieri izbauda spēlēšanas procesu, nevis vienkārši atnāk uz darbu, taču mūsdienu teātra kā faktiskas ražotnes situācijā tas nemaz nav pašsaprotami.
Sevi pilnveidot turpina arī režisors Dmitrijs Petrenko, iekļaujot izrādē ainas, kas ir tīrā laboratorija – paskatīsimies, kā sanāks, piemēram, saspēle ar skatuves strādniekiem un meiteni dežuranti pie zāles. Izrādes intonācija savā ziņā atbruņo, jo nepretendē uz gudrības postulēšanu, taču materiāla struktūras irdenums, lai arī atraisa iespējas interpretācijas brīvībai, tomēr rada arī nepabeigtības, noklusējuma sajūtu. Sintijas Jēkabsones piedāvātie scenogrāfijas elementi, piemēram, ģipša kolonnu atlūzas un gaisā pasliets milzu pirksts no tāda paša ģipša, nav obligāti un drīzāk ir dekoratīvi.
Man ir grūti pateikt, vai viena no izrādes blaknēm varētu būt arī skatītāju intereses pieaugums par Svēto Augustīnu kā figūru filosofiskā un reliģiskā kontekstā, ne tikai pretrunīgu personību. Galu galā Justīnes Kļavas lugas nosaukumā minēts viens no būtiskākajiem Augustīna darbiem – Atzīšanās. Izrāde paliek pusceļā uz personības atklāsmi un lielā mērā ir kā vingrinājums, kurā aicināti piedalīties arī skatītāji.
Atzīšanās
Dailes teātra Kamerzālē 3., 4., 25.IV, 3.V plkst. 19