Dramaturga Žana Anuija 1941. gadā sarakstītā drāma Eiridīke pieder pie viņa tā dēvētajām melnajām lugām. Valmieras teātra iestudējumā traģisms ir izlīdzināts un drīzāk varam runāt par apcerīgu drāmu. Taču notiek paradokss: situācijā, kad visi izrādes komponenti, atsevišķi ņemti, ir kvalitatīvi, izrāde kopumā tomēr neaizrauj, un par šķērsli emocionālam līdzpārdzīvojumam kļūst pati luga.
Anuija lugā darbojas aktieru trupa, kas dodas viesizrādēs uz provinci, un primadonnas meita Eiridīke sastop ielu muzikantu Orfeju, kuram kā ēna visur seko viņa nevarīgais tēvs – neveiksmīgs arfists. Jaunieši iemīlas, un veidojas pretstats – viņu jūtu maksimālisms pret pārējās pasaules pragmatismu. Māras Ķimeles versijā šis pretstats pāraug vienlaicīgā divu pasauļu eksistencē, nenoliedzot arī ikdienišķās, ciniskās, reālistiski piezemētās pasaules tiesības uz pastāvēšanu. Īpaši to var just traģikomiski smeldzīgajā Agra Māsēna atveidotā Orfeja tēva monologā izrādes beigu daļā, kurā aiz izkāpinātās pašironiskās groteskas jaušams smeldzīgums par zaudēto dzīvi, kurā bijis daudz kas vairāk par tagadnes pieticīgajiem prieciņiem lētu pusdienu un liķiera glāzītes izskatā.
Tāpat vitāli, kaut arī piezemēti ir Ineses Ramutes Eiridīkes māte un Tālivalža Lasmaņa Vensāns – pāris, kuriem arī ir ko atcerēties, pat ja šīs atmiņas šķiet sīkas un sadzīviskas. Māras Ķimeles gudrība ir tā, ka viņa nepadara šos cilvēkus par karikatūrām. Savukārt impresārija Dilaka tēlā, ko Imants Strads ļoti ironiski atveido kā visu iespējamo cinisko ļaundaru klišeju apkopojumu, negaidīti ieskanas 2017. gada aktualitāte par producentu seksuālo vardarbību pret aktrisēm. Ir prieks vērot, kā mazās lomiņās nianses atraduši Ilze Pukinska un Juris Laviņš.
Ir gandarījums skatīties arī uz centrālo pāri – trauslo Ineses Pudžas Eiridīki un atturīgo, tādās kā nepārejošās skumjās dzīvojošo Aigara Apiņa Orfeju. Zēnu un cinisku džeku lomās diezgan ekspluatētais aktieris te parādās kā vīrišķīgs, jūtīgs mīlētājs. Veiksmīgs atradums ir virve, kuru galvenais varonis nostiepj brīžos, kad pēc lugas sižeta spēlē vijoli. Mīlestība no pirmā acu skata nepārvēršas visu sadragājošā orkānā, tā ir spiesta rēķināties ar realitāti, tāpēc ir tik īsa. Būtiska loma saiknē starp tagadni un mūžību ir Ivo Martinsona Anrī kungam, ko aktieris gan spēlē vairāk ar faktūru. Neizdevīga, maza loma ir Uldim Sniķeram – viņa Matiass ir pievilcīgs, taču pārāk epizodisks, lai par šo varoni rastos jebkāds priekšstats.
Stacijas tēls, ko veiksmīgi radījuši scenogrāfi Austra Hauks un Jānis Sniķers, nes idejisku slodzi – mēs visi šajā pasaulē esam tikai uz laiku, caurbraucot. Jēkaba Nīmaņa mūzika dod nepieciešamo emocionālo atmosfēru, lai skatītājs gremdētos pārdomās par pastāvīgo un pārejošo. Tomēr izrādes mērenais plūdums Māras Ķimeles daiļrades kontekstā mazliet pārsteidz, jo viņa visbiežāk sevi parādījusi kā dumpiniece. Eiridīkē dumpja nav, bet ir ikdienībai izkaroti tuvības mirkļi – par dzīvības cenu.
Eiridīke
Valmieras teātrī 11.XI plkst. 18.30, 12.XI plkst. 13, 9.XII plkst. 18.30, 10.XII plkst. 13