Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +5 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 2. novembris
Dzīle, Viva, Vivita

Izrādes Hamlets recenzija. Hamlets draņķīgā karaļvalstī

Daugavpils teātra jauniestudējumā dāņu princis Hamlets ir absolūti vientuļš un neiederas pilnīgi nekur

Poļu režisores Lucinas Sosnovskas pirmais iestudējums Daugavpils teātrī Pie mums viss kārtībā pagājušajā sezonā guva atzinību, pat Spēlmaņu nakts nomināciju mazās formas izrāžu kategorijā. Teātra lēmums turpināt sadarbību ar jauno režisori ir apsveicams, tāpat kā tikai atzinību pelnījis pats fakts, ka repertuārā tiek uzņemts Viljama Šekspīra Hamlets. Tomēr lielāko intrigu, vismaz kritikas aprindās, izraisīja Jurija Djakonova viesošanās titullomā.

Izrāde ir tapusi, tā uzrāda zināmus meklējumus, bet arī konkrētas problēmas. Teātris izrādi definējis kā avangardisku spēli ar mūžīgo, kas īsti nav precīzi – tas, kas redzams uz skatuves, diez vai uzskatāms par avangardu, jo šādam apzīmējumam nepieciešamā novatorisma izrādē trūkst. Ir meklējumi, bet ir arī nepārprotamas ietekmes – paldies teātra kritiķei Līgai Ulbertei, kura norādīja uz Klaudija un Ģertrūdes kāzu skata līdzību ar Tomasa Ostermeiera iestudējumu Berlīnes teātrī Schaubühne. Internetā pieejamos videofragmentos tiešām redzam gan videoprojekcijas, gan pat Ģertrūdes dziedāto dziesmu – līdzīgi notiek Daugavpilī, kur gan karaliene tērpta melnā un izpilda Besame Mucho.

Kapulauks skatītāju zālē

Interesantākās idejas izrādē saistās ar skatuves iekārtojumu. Agņeška Klepacka un Macejs Horazijs minēti kā scenogrāfi un kostīmu mākslinieki. Telpas iekārtojums ir izdevies – skatītāju rindas novietotas vienā skatuves malā, no viņiem pa kreisi uzbūvēta konstrukcija ar karaļa un karalienes troni, uz kuru ved metāla kāpnes. To augšā visai zemu piestiprināti metāla stieņi, tāpēc uz troni valdnieki dodas teju četrrāpus un arī lejā kāpj atmuguriski un saliekušies. Gan troņu noformējums (ragi vai ilkņi Klaudijam, saplēstu leļļu daļas Ģertrūdei), gan Klaudija kostīms rada sajūtu, ka mums darīšana ar kādas pagāniskas cilts valdnieku un šamani vienlaikus. Skatuves tehnisko telpu lielās metāla durvis izmantotas, lai radītu drūmu, monumentālu pils tēlu, savukārt kapsētas skatā paceļas skatuves ugunsdrošais priekškars, atsedzot skatītāju zāli, kurā vīd krusti un sveces. Pieļauju, ka kreisajā pusē sēdošajiem skatītājiem vērot kapu ainu ir samērā sarežģīti, jo kakls jāstiepj krietni pa labi. Abi mākslinieki ir pārcentušies ar kostīmiem. Iespējams, katrs ekstravagantais tērps un sporta apavi daudziem varoņiem ir pārdomātas zīmes, taču tādā koncentrācijā rada asociāciju pārblīvējumu un panāk pilnīgi pretēju iespaidu – sajūtu, ka mākslinieki ieklīduši kādā noliktavā vai veikalā un grābuši visu pēc kārtas. Bartoša Dzjadoša mūzika brīžiem rada nepieciešamo atmosfēru, taču ir arī tādas ainas, kurās muzikālais celiņš dzīvo paralēlu dzīvi.

Vientuļais varonis

Lucinas Sosnovskas koncepcijā Hamleta traģēdija ir tā, ka viņš jūtas pilnīgi viens. Tas ietekmē arī izrādes kompozīciju, jo no skatuves gandrīz nenoejošais Jurija Djakonova Hamlets neatrod kontaktu ne ar Horāciju, ne Ofēliju, ne tēva garu. Cilvēciskākās intonācijas un patiess līdzpārdzīvojums aktiera balsī ieskanas, uzrunājot nabaga Jorika galvaskausu. Jurijs Djakonovs ir mākslinieks ar spēcīgu harismu, viņš strādā atdevīgi un enerģētiski spēcīgi, taču viņam vienam jānotur uzmanība, jo pārējais ansamblis ar dažādām sekmēm tikai piespēlē. Ne vienmēr režisore ir spējusi aktierim palīdzēt atklāties tādā amplitūdā, uz kādu talantīgais mākslinieks ir spējīgs.

Mihaila Samodahova Klaudijs ar platiem polsterētiem pleciem un savādu zvērādas cepuri galvā ir diezgan dekoratīvs ļaundaris, kurš lūgšanas skatā īsti nesaprot, kuru dievu un kādā veidā lūgt. Žannas Lubgānes Ģertrūde pilnīgi noteikti ir Hamleta tēva slepkavības līdzautore un līdzdalībniece, taču par spēcīgāko skatu ar viņas piedalīšanos kļūst nevis dialogs ar dēlu, kurā aktrises teikto pat pagrūti saklausīt, bet gan aina, kurā Ģertrūde tecina ūdeni vannā, bet uz sienas tiek projicēta atšķirīga aina – vannā starp ziediem guļ slīkstošā Ofēlija. Tādējādi izrādes autori nepārprotami dod mājienu, ka Ofēliju nogalina karaliene.

Vilšanos sagādā tas, ka režisori īpaši neinteresē nedz tēva gara attiecības ar dēlu – Ivara Brakovska radītais tēls ir visai epizodisks –, nedz Hamleta attiecības ar Horāciju, kurš Aleksandra Komarova izpildījumā lielākoties sēž kā novērotājs tādā kā sarga būdiņā. Kā epizodiskas parādības uzklīst un aizklīst Dmitrija Ivanova un Miroslava Blakunova Rozenkrancs un Gildenšterns, un arī viņu attiecības ar Hamletu paliek neskaidru nojausmu līmenī. Divi kaprači apvienoti vienā Māra Korsieta varonī, kurš ne vien sarunājas pats ar sevi, bet arī dzied no Skroderdienām Silmačos patapinātu meldiņu. Respektīvi, ap Hamletu ne viņa draugu, ne ienaidnieku "flangā" nav vērā ņemamu personību. Pasaules kā teātra tēlu iedzīvina aktieru trupas līdera Aleksandra Radzeviča klātbūtne arī ainās, kad pašas trupas it kā nav klāt, arī izrādes sākumā un beigās. Izrādei izvēlēta apļa kompozīcija – jo mirušā karaļpāra un Mihaila Abramova atveidotā Laerta nekustīgie ķermeņi, tāpat kā mirstošais, indes iespaidā murgojošais Hamlets atrodas uz skatuves jau tad, kad skatītāji tikko ienāk zālē. Tātad tā sākas ar beigām, un pēc tam sižets tiek šķetināts no sākuma. Darbība turpinās arī starpbrīdī foajē, kur pēkšņi uzklīst Karīnas Sidinas Kapteinis un Alberta Vecmaņa Fortinbrass, kā arī Hamlets ar nelielu svītu, taču šo intermēdiju daļa skatītāju neredz, jo nenojauš, ka tāda notiek, un jāatzīst, ka saturiski pagrūti izkliedētajā telpā izsekot notiekošajam – jā, mēs redzam, ka Hamlets uzlec uz garderobes letes un izkliedz savu sašutumu, bet izrādes uztverei tas nedod, iespējams, cerēto pienesumu.

Savrupa izrādes kopainā ir arī talantīgās jaunās aktrises Jeļenas Netjosinas Ofēlija. Vizuāli pamanāma, ar kuplu frizūru, Ofēlija pilda tēva – Jurija Loseva atveidotā Polonija – rīkojumus, taču grūti izprast, ko īsti viņa jūt pret Hamletu. Jurijs Djakonovs precīzi parāda, ka Hamlets ir nobažījies par Ofēlijas nākotni, un mudinājums viņai iet klosterī skan kā patiesu rūpju raisīts aicinājums – klosteris būs vienīgais patvērums, kurā paglābties. Kad Hamlets pret Ofēliju izturas rupji, viņš it kā brīdina viņu no tā, kas ar meiteni var notikt.

Būt vai nebūt? Slavenāko Hamleta monologu Jurijs Djakonovs diezgan sadzīviski runā, stāvus zvārojoties uz veca, sarkana klubkrēsla. Hamleta atbilde, kas nolasāma no viņa tālākās rīcības, ir – nebūt. Ņemot vērā spēku samēru, diezgan neizbēgama izvēle. Taču, kaut arī rezultāts ir pretrunīgs, gribētos, lai teātra vadības atbilde gan klasikai repertuārā, gan turpmākajai sadarbībai ar Lucinu Sosnovsku un Juriju Djakonovu skanētu – būt. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja