Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, iekārtojot spēles telpu Valmieras teātra jauniestudējumam Hamlets, uzbūvējis sienas, kas izskatās klātas ar izkaltušām sūnām. Tomēr drūmie "mūri" ir visai trausli, tiem cauri spīd gaisma, un kādā brīdī no spēcīgāka sitiena visa siena biedējoši sagrīļojas.
Kur atrast patiesību butaforiskā vidē starp cilvēkiem, kurus lielākoties interesē tikai pašu labums? Kas šajos apstākļos īsti ir Hamleta traģēdija, un kāpēc Ofēlija sajūk prātā? Tie ir jautājumi, kas rodas, skatoties Indras Rogas iestudējumu, un jāatzīstas, pēc vienas reizes noskatīšanās uzreiz tapušā recenzijā uz tiem atbildēt šķiet absolūti neiespējami. Tāpat kā atsevišķam pētījumam jāatstāj tulkojuma sadaļa, jo Indra Roga un Mārtiņš Meiers ir snieguši pilnīgi jaunu versiju, pielāgojot Šekspīra varoņiem diezgan mūsdienīgu leksiku un, kā šķiet, sekojot vispirms garam un tikai tad burtam. Citiem vārdiem, nevis cenšoties saprast, ko gribējis pateikt Šekspīrs, bet ko grib pateikt teātris, izmantojot Šekspīru. Tādējādi šekspirologiem būtu pētniecības lauks, kas no slavenā barda tekstiem ir palicis atveidots samērā precīzi un kas – transformēts par labu XXI gadsimta skatītāja uztverei, ieskaitot to, ka atsevišķas frāzes aktieri izrunā angliski un slavenāko monologu Būt vai nebūt Ofēliju apskāvušais Hamlets sāk angļu valodā.
Vēlreiz par teātri
Indras Rogas daiļradē ir vairākas izrādes, kas līdztekus pamatsižetam reflektē par teātra dabu, – Muiža kaņepēs ar dzimumu maiņu un izrāžu vadītājas balsi, piesakot ainas, tāpat arī Vidzemnieki ar cēlienu žanrisko nodalījumu un izteikti teatrālo spēles manieri. Hamlets šos režisores pētījumus turpina. Viņa ir ieviesusi mīma tēlu, kas visdrīzāk domāts kā atsvešināts norišu bezvārdu komentētājs vai zināmā mērā – āksta ekvivalents. Tiesa, Jāņa Krekļa atraktīvajai skatuves eksistencei trūkst konsekvences, jo brīžiem šķiet, ka mīma funkcija primāri tomēr ir palīdzēt atrisināt kādu akcentu, teiksim, nest glāzes tieši tajā brīdī, kad kādam jāizrāda dusmas, tās apgāžot. To, ka mēs skatāmies izrādi, atgādina arī Kalvja Kalniņa pirotehnikas elementi un Mārtiņa Vilkārša videoprojekcijas, kas pašas par sevi ir šķietami nepretenciozi dabas skati, bet pilnmēness piebriest vajadzīgajā brīdī, lai vēlāk tam priekšā aizslīdētu mākoņi. Un, jā, arī reālā vidē nofilmēta jūra attiecīgos apstākļos var izskatīties pat ļoti teatrāla.
Teatrāli ir arī koši ietērptie varoņi, kas nosaukti par dvīņiem. Ir gan diezgan nežēlīgi studentu Sandi Rungi ielikt pārī ar pieredzējušo Krišjāni Salmiņu, kura reakcija uz notikumiem ir rafinētāka un precīzāka, taču nevar teikt, ka jaunais aktieris netiktu ar lomu galā. Tieši viņš ir arī Fortinbrass izrādes beigās. Dvīņi ir visuresoši – sargi, mīmi, kaprači. Valdnieki mirst, kalpi paliek.
Elegants ir režisores gājiens ar zirdziņu, aktieru lomās uzaicinot programmā nenosauktus galvaspilsētas māksliniekus – nenosauktus tālab, ka viņi mainās. Un tie tiešām ir Rīgas teātru aktieri, piemēram, trešajā izrādē redzējām Juri Bartkeviču, Kasparu Zvīguli un Jāni Vimbu, savukārt pirmizrādē esot piedalījušies Mārtiņš Egliens un Jurģis Spulenieks. Nav izslēgts, ka būs arī citi. Kā dzirdēts, mainās arī aktieru skaits – no diviem līdz četriem. Uzsvērdama, ka aktieri ir no galvaspilsētas, režisore mazliet ironizē par Valmieras teātra perifēro situāciju Latvijas teātra kopainā, kaut arī tieši Rīgas publikas ieinteresētība bija jūtama izrādē, kuru redzēju, jo bija atbraukuši tūristu autobusi. Taču viesmākslinieki savas funkcijas veic aizrautīgi un jūtami aktivizē skatītāju uzmanību brīdī, kad tā starpbrīža gaidās jau mazliet atslābusi.
Piedzīvojumi ar atriebību
Pievēršoties galvenajam varonim un lugas interpretācijas problemātikai, jāatgādina, ka Valmieras versijā Hamlets nav traģēdija, jo teātris devis žanra apzīmējumu "piedzīvojumi ar atriebību divās daļās". Dinamiskajā ritmā, kam režisore ļauj atelpu tikai izrādes beigu daļā, koncentrēts stāsts, kurā daudz neslēptas ironijas. Annas Heinrihsones kostīmu galerija veido pati savu stāstu, jo, aktieru tērpiem mainoties, transformējas viņu atveidotie tēli. Nozīme ir arī frizūru maiņai, īpaši Ievas Puķes atveidotajai Ģertrūdei, kuras uz augšu sakasītā sasuka izrādes sākumā pārvēršas nervozās pinkās izrādes vidū, bet beigās mati pieplok pie galvas un kopā ar bāli grimēto seju rada tādas sievietes tēlu, kura ir gatava nāvei. Ģertrūdes mērķtiecīgā rīcība, izdzerot indi, akcentēta, izvirzot aktrisi skatuves priekšā. Savukārt Klaudijs Kārļa Freimaņa atveidojumā izrādes sākumā ir apskurbis no savas jauniegūtās varas ļoti konkrētā veidā – viņš ir piedzēries. Klaudijs ir uzsvērti brutāls, par to liecina skats, kurā politisku notu jaunais karalis izvelk kā papīra rullīti sev no bikšu priekšas. Vēlāk bravūru nomaina nervozitāte un izmisums.
Hamlets, kādu to rāda Mārtiņš Meiers, ir grāmatas salasījies intelektuālis, kurš uzskata, ka pasaulei būtu jāseko teorētiski pamatotiem principiem, bet tā nenotiek. Būtiska, tāpēc sākumā īpaši izcelta ir aina, kurā jaunais karalis ar karalieni aizliedz Hamletam atgriezties Vitenbergā. Zināšanās trenētajam prātam ir daudz neatbildētu jautājumu, un tā viņš tur klīst kā tāds sorosīts pa Ventspili, cenšoties pierādīt, ka tā dzīvot nedrīkst. Meiera Hamlets nav vecā Hamleta atriebes zobens, viņš negrib fizisku pārspēku, bet tiesisku uzvaru, taču šajos spēles noteikumos tas nav iespējams. "Viņa saprāts stindzina, viņš nedomā par daudz, viņš domā pārāk labi," par savu varoni trāpīgi saka Mārtiņš Meiers intervijā KDi.
Taču kā virzīties pa Šekspīra sižeta ceļu, ja sapuvušajā dāņu karaļvalstī valda farsa spēles noteikumi? Ja Tēva gars ir komiskā bruņutērpā iežmiedzies bārdainis, kuru Januss Johansons ironiski tēlo kā putekļainu, kaut bezgala enerģisku relikviju, kas izbēgusi no muzeja? Ja Polonijs, ko bieži atveido kā bīstamu tipu, pelēko kardinālu, Tālivalža Lasmaņa spilgtajā atveidojumā ir izstaipītā jakā un beretē ietērpts, mazliet ķerts, nemitīgi burkšķošs papus savai nepaklausīgajai meitiņai un vējainajam dēlam, kura pamācības var arī neklausīties, tāpēc Ofēlija uzliek austiņas un maigi šūpojas mūzikas ritmā? Elīnas Hanzenas Ofēlija ir bezrūpīga, dzīvespriecīga skuķe, kas lidinās kā tauriņš un tad pēkšņi sajūk prātā. To pamatot reālistiski ir samērā sarežģīts uzdevums. Respektīvi, noņemdama traģēdijai traģiku, padarīdama to par "piedzīvojumiem ar atriebību", režisore atver durvis fantāzijai, taču apgrūtina iespēju interpretēt lugu, rokot dziļumā.
Šī ir mūsdienīga, dinamiska, raiba, nekaunīga pasaule, bet ko tajā darīt Hamletam? Tā arī izrādās viņa galvenā drāma – nespēja samierināties ar laikmeta seklumu, kas ir visu likstu cēlonis, jo devalvē arī dzīvības vērtību. Te līdzēt nevar arī nopietnais, bet statiskais Horācijs Riharda Jakovela tēlojumā.
Samērā margināli ir arī daži citi otrā plāna varoņi, kuriem ir jābūt, lai virzītu uz priekšu sižetu, taču, piemēram, Ingus Kniploks un Eduards Johansons kā Rozenkrancs un Gilderšterns ir vairāk funkcijas, enerģiskas pelēcības, kas attaisno sev uzticēto sargsuņu lomu un gatavi arī uz brutālu vardarbību, ja tādu prasa apstākļi. Savukārt Laerts Kārļa Arnolda Avota izpildījumā ir jauneklis, kurš savā dedzībā runā vienādi aizžņaugtā balsī, gan dodoties prom no dzimtenes, gan atgriežoties tajā. Toties, modelējot aktiera tēlu nākotnē, viņam pirmo reizi iztaisnoti dabiski sprogainie mati. Būtu labi, ja tas un vēl paukošanas prasmes nebūtu vienīgie ieguvumi no dalības izrādē.
Valmieras Hamletu skatīties ir interesanti. Riskēšu apgalvot, ka tā ir šī teātra pagaidām labākā izrāde šajā sezonā. Ar visiem jautājumiem, kas paliek diskusijām.
Hamlets
Valmieras Drāmas teātrī 28.IV, 11.V plkst. 13, 15.V, 14.VI plkst. 18.30
Žanis
Paulas Jēger-Freiman rēgs
Eviitta