Režisors Dmitrijs Petrenko Dailes teātrī turpina cilvēka dabas pētījumus Kamerzāles tuvplānā. Šoreiz tam par pamatu bijusi Paula Barca luga Iespējamā tikšanās (tulkojis Ingus Liniņš). Zem lupas – divu mūzikas ģēniju – vienā gadā (1685) dzimušo Johana Sebastiāna Baha un Georga Frīdriha Hendeļa – cilvēciskā daba. Autors izspēlē situāciju, ka abi satiekas pie bagātīga vakariņu galda, un kā uz sudraba paplātes atklājas gan katra raksturs, gan mākslas pārliecība. Patiesībā šāda tikšanās nekad nav notikusi. Hendeļa loma uzticēta Olgai Dreģei, Bahs – Lidijai Pupurei. Ja ir nepieciešams viens ekstraverta, otrs – introverta tipa cilvēks, labāku izvēli grūti iedomāties.
Pauls Barcs abus komponistus ataino kā pilnīgus pretstatus. Lapu varētu sadalīt divās daļās un divos stabiņos virknēt pretišķības. Hendelis – skaļš, bravūrīgs hedonists, iet uz karalienes dzimšanas dienām, ļoti populārs, neviena bērna, kurpretim Bahs – kluss, ieturēts, pieticīgs, lepns ideālists, 20 bērnu, sēž savā mūzikas istabiņā un galmā neapgrozās. Abas aktrises šos pretstatus rūpīgi arī izspēlē. Tik krass pretstatījums ir autora pārspīlējums, lai veidotos nepieciešamā divkaujas/pingponga dramaturģija. Kā galveno atšķirību Pauls Barcs izspēlē Hendeļa milzīgo popularitāti un dārga mākslinieka statusu, kas Baham esot ļoti skaudis. Dokumentālā patiesība ir tieši tik butaforiska, cik "smaržīgs" ir šķiņķis un "sulīgi" augļi uz Baha un Hendeļa vakariņu galda Dailes teātra izrādē. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone ir pastrādājusi gan ar stila, gan humora izjūtu, bez kuras šajā gadījumā neiztikt. Pauls Barcs Bahu zīmē pelēkāku par peli, bet tā gluži vis nav bijis. Mūzikas vēsturnieks Žils Kantagrels raksta: "Bija laiks, kad uzskatīja, ka Baha darbi pēc viņa nāves grimuši aizmirstībā līdz pat Mendelszonam. Taču tā nav patiesība. Savā dzīves laikā Bahs bija ļoti pazīstams un atzīts mūziķis" (žurnāls Mūzikas Saule). Abi darbojās izteikti pretējā vidē – Bahs bija Sv. Tomasa baznīcas kantors Leipcigā, Hendelis – galma komponists un populāru operu autors Londonā. Ambīcijas un vēriens bijis abiem.
Izrāde ir īsa – stundu un piecpadsmit minūtes. Tik, cik patiešām varētu ilgt vienas vakariņas, kurās nebūt nav satikušies sirdsdraugi. Pēc sajūtām tai droši vien vajadzētu līdzināties šampanieša glāzes izdzeršanai. Ar dzirkstošu repliku mētāšanu vēl ir problēmas, jo izrāde ir jauna, to spēlē reti un vēl var just pārlieku saspringumu un teksta važas. Aktrisēm jānovēl izveidot niansētāku partnerību. Olgu Dreģi Hendeļa temperaments provocē vairāk uz solo. Brīžiem šķiet, ka aktrise ļaujas pārāk vētrainām izpausmēm, kas labāk noderētu Džimlai rūdi rallallā! kaujaslaukam vai Vella kalpu karstasinīgajai Annai. Īpaši, kad viņas Hendelis iešūpina lustru ar svecēm.
Visveiksmīgāk režisors izrādē atradis vietu Hendeļa palīgam Johanam Kristofam Šmitam. Jaunais mūziķis Reinis Tomiņš ir kā rezonieris, kurš uz marimbas ik pa brīdim nospēlē te Baha, te Hendeļa skaņdarbu. Sāncensībai ir beidzies noilgums, abi ierakstīti vienos mūzikas vākos, un skaidri redzams, ka Reinim vienādi smagi ir bijis jāmācās abu skaņdarbi. Johans Kristofs Šmits uz abu ģēniju ekscentriskajām izdarībām noskatās ar viegli ironisku iecietību, kā uz bērniem.
Latvijas Jaunā teātra institūts, maz ticams, izvēlēsies šo iestudējumu jaunāko izrāžu skatei ārzemju ekspertiem, lai parādītu spilgtāko un svaigāko, tomēr savs skatītāju loks tai noteikti būs. Latvieši vienmēr ir mīlējuši biogrāfiskus stāstus (gan literatūrā, gan teātrī) par vēsturiskām personībām, jo īpaši māksliniekiem. Teātrī šo mīlestību laikam jau cementējis Mīļais melis 1962. gadā Nacionālajā teātrī, kur milzīgu tautas mīlestību iemantoja Elzas Radziņas un Kārļa Sebra asprātīgie Bernarda Šova un Stellas Kempbelas vēstuļu dialogi.
Izrādes Iespējamā tikšanās iespaidā noklausījos Baha Goldberga variācijas Glena Gūlda interpretācijā un pusi no Hendeļa Mesijas. Šāds izglītojošs efekts ir Dmitrija Petrenko iestudējuma virsvērtība.