Izrādes Kaija recenzija. Plūmes Viktorija 2017

Elmāram Seņkovam piemīt apskaužama īpašība – viņš prot n-tajās interpretācijās nogurušo klasiku izlasīt svaigi un nepastarpināti. Viņa klasikas interpretācijas (Mežapīle, Antigone, Vasarnieki, Purva bridējs, Indrāni, Raudupiete) neizriet no skaļas draudēšanas ar provokāciju un radikālu teksta laušanu. Zināšanas un apcerējumu baiti režisoru neparalizē. Kas gan Seņkovam šobrīd fakti, ka Antona Čehova lugas Kaija pirmizrāde Pēterburgā 1896. gadā izgāzās, bet lidojoša kaija kļuva par Maskavas Dailes teātra simbolu? 2017. gadā tā ir tikai eksāmena biļete. Seņkovs neveido acīmredzamu diskusiju arī ar Kaijas iestudējumu vēsturi Latvijā. Ja nu vienīgi ir skatījies Alvja Hermaņa 1996. gadā Jaunajā Rīgas teātrī iestudētās Kaijas ierakstu. Ģirta Liuzinika un Alvja Hermaņa Trigorins var sacensties kariķētajā drebelīgumā un gļēvumā. Abus iestudējumus redzējušie var rīkot asprātīgāko mizanscēnu konkursu: Liuzinika Trigorina balto vasaras bikšu pucēšana ar baltu putekļu rullīti vai Hermaņa Trigorina sarkšana un šķidrās bārdas plucināšana.

Spēlējam Kaiju

Izrādei ir vairāki sākumi. Skatītājiem ieņemot vietas, skan hipnotizējoša vīrieša balss: "Jūs esat pilnīgi mierīgi. Šķēršļi ir pārvarami. Mierīgs, bezgala dziļš miegs." Vai tam ir kāda lielāka jēga par režisora triku/kaprīzi, gan nezinu. Tikmēr skatītāji "hipnotizē" finiera sienu. Kāds no iekšpuses sāk to zāģēt. Parādās Artura Krūzkopa skolotājs Medvedenko ar diviem skatuves strādniekiem (kuru gan citu izkalpinās! Ne taču Maijas Doveikas Arkadinu, kuras "piegriezumā" daži saskata Renātas Ļitvinovas vaibstus), kuri noceļ "4. sienu". Tēlotā svinīgumā, teatrāli staipot vārdus, jauna vīrieša balss nolasa pirmo lugas remarku. Nepiesegta teatralitāte un spēle ar brehtisku atsvešinājumu ir viena no izrādes atslēgām. Lai gan Kaija ir piedzīvojusi arī neskaitāmas interpretācijas klasiskā reālpsiholoģisma manierē, luga ar iekodēto diskusiju par jaunām un vecām mākslas formām burtiski pagrūž režisoru uz rotaļām ar teātra valodu un grotesku.

Esam nonākuši tukšā telpā, kas atgādina kādas alternatīvās grupas mēģinājumu telpas. Nekādas muižas, alejas un skatuves te, protams, nav. Kalps Jakovs (bezvārdu rezoniera lomā – Mārtiņš Zariņš) ir pārvērties par Trepļeva grupas ģitāristu. Tieši viņam acīs Arkadina iesviež savu vērtējumu, ka dēla ludziņa ir "dekadentiski murgi". Seņkova Kaijā Trepļevs ir topošais XXI gadsimta multitalants laikā, kad žanru robežām vairs nav tik lielas nozīmes kā lugas sarakstīšanas brīdī. Gan mūziķis, gan tekstu rakstītājs. Viņa lugai nepieciešamās sātana pa sienu notecējušās acis biešu tonī (mazliet atgādina Kristapa Ģelža akvareļus) veras uz Kaijas iemītniekiem un skatītājiem visu izrādi. Mākslinieka Edgara Kļaviņa koncepcijā izrādes laikā telpa gandrīz nemainās. Visa izrādes darbība, nākot klāt dažiem interjera priekšmetiem, piemēram, garam solam vai "raskladuškām", notiek Trepļeva lugas dekorācijās. Manuprāt, šī teatrālā nosacītība gan attaisnojas ne gluži visās izrādes ainās, bet vismaz Seņkovu vairs nevarēs turēt aizdomās, ka viņš turpmāk visas izrādes iestudēs līdzīgā askētiskā laikmetīgā interjerā metāliski pelēkā tonī. Šeit bilde gluži cita.

Izrādes trešais sākums ir ballīte šajās Trepļeva un Ņinas grupas mēģinājumu telpās. Dejo visi! Visbeidzot nāk īstais Čehova sākums. Remarka: "Maša un Medvedenko uznāk no kreisās puses, viņi atgriezušies no pastaigas." Abi uzripina ezeru – palielu apaļu spoguli, kurā "peldas" un, izmetot panīgras sadzīviskas replikas, izmēģina dažādas Kāmasūtras pozas. Ezerā drebinādamies ielec arī nākamais nepareizais mīlas pāris – Daces Bonātes pārvaldnieka māsa Poļina un Ivara Pugas ārsts Dorns (Seņkova interpretācijā – tāpat kā Jura Lisnera muižas pārvaldnieks Iļja Šamrajevs – vairāk rezonieris), bet pie savas pozas netiek, jo visu laiku kāds iztraucē.

Bieži Čehovs ir iestudēts tik liegos pustoņos, ka pārmests – te jau visi tikai runā, runā, runā. Seņkovam gluži pretēji – visi kustas kā driģenes saēdušies. Dīko lauku mieru, par kuru visi runā un no kura cieš, te nesajust. Izrāde ir ļoti dinamiska un fiziska – strauji uznācieni, visāda veida pieskārieni – no maigas apkampšanās līdz dunkām un pliķim, sadzērušās Mašas klumzāšana un gāšanās aizskatuvē. Sanita Pušpure vairāk grimst melanholijā, Liene Sebre – agresijā, apātijā un stiprā alkoholismā. Čehova lugas situāciju, ka visi mācas cits citam virsū, meklē cits cita klātbūtni, bet satikušies uzreiz uzšvirkst īssavienojumā – strīdā, pārpratumā –, Seņkovs mizanscēnās izvērsis gluži burtiski. Tas darbojas ļoti precīzi. Dabū trūkties arī mājas/dzīves teātra dekorāciju siena. Pret to smagi atslīgst, to spārda ar kāju, pret to met nošauto kaiju, Medvedenko sienā ietriec kruķus, noķerot Mašu kā krātiņā un mēģinot viņas mīlestību fokusēt uz sevi, no sienas caur mazu spogulīti – ezera parodiju – izbāžas visredzīgā Arkadinas roka, lai pieskatītu ar Ņinu par daudz aizrāvušos Trigorinu, pret sienu pēdējā cēlienā gāžas Ziemassvētku eglīte.

Ņinas un Trepļevi

Šis ir rets gadījums, kad, mainoties sastāvam, iznāk noskatīties divas atšķirīgas izrādes. Pirmizrādes sastāvs: Alises Danovskas Ņina – atsperīga kā tenisa bumbiņa. Šunelis pie dievinātā Trigorina kājām. 101 procentu jauna un naiva, taču ne bez savas plaukstošās sievišķības apziņas. No viņas alkām pēc "īstas, tīras slavas" kļūst tīri vai bail. Tāda traka, izrādīsies, pašiznīcīga enerģija. Īsta cīnītāja no provinces. Agneses Cīrules Ņina – intelektuālāka, mazāk naiva, bet tīra un skaidra kā ģitāras stīga. Tiešām muižnieku meita. Tieši viņas neparastā personības pievilcība un talants Kaijai piešķir drāmas atvēzienu un paceļ dziļākā eksistenciālā līmenī. Ja dzīve spēj saplosīt tādu Botičelli Pavasari un pārvērst par Ofēliju salijušā lietusmētelī, kuras nesakarīgo runu par siltumu un mājīgumu pārtrauc griezīgi, plosoši kliedzieni: "Es esmu kaija", tad tas vairs nav stāsts par daudzu melodrāmu summu, kur visi mīl nepareizā virzienā. Tas ir kaut kas vairāk par "nelielu stāstu ar banālu sižetu" par sīkām dzīvītēm, ar kurām kaut kā jātiek galā, jo "ko lai dara?" – kā mēmi daiļrunīgā žestā rokas noplāta Daces Bonātes Poļina, sieviete, kura sapratusi, ka visi nevar atļauties sajukt prātā – kādam ir jāpieskata eksaltācija un jānorāda, kurā krastā patiesībā dzied. Kaut vai tik. Agnese Cīrule Seņkova Kaijai piešķir Tēvoča Vaņas vaibstus. Nekad šajā komēdijā nebiju tik rūgti sadzirdējusi vārdus, ka galvenais ir nevis jaunas vai vecas mākslas formas, bet "prasme paciesties un nest savu krustu".

Nav šaubu, ka Uldis Siliņš spēj būt burvīgs suns, papagailis un sargs, taču ar Trepļevu viņš neatgriezeniski nostiprinās varoņos, lai ko arī mēs šodien ar šo vārdu teātrī saprastu. Silta vīrišķība, temperaments, jūtīga partnerība. Viņa Trepļevs īstenībā nošaujas tad, kad paliek sastindzis sēžam, sapratis, ka Ņinas ausis, cita vārda aizmūrētas, pat nedzird viņa atzīšanos mīlestībā, kur nu vēl mīļo izmisīgi pēdējo piedāvājumu: "Es tevi pabarošu!" Iespējams, biju likusi pārāk lielas gaidas uz otru Trepļevu – jauno aktieri Igoru Šelegovski, kuru kā studentu ar magnētisku šarmu un noslēpumu biju ievērojusi studentu izrādē Liesmojošā tumsa (arī Seņkova režijā). Varbūt 1. cēlienā viņu pārāk stindzināja atbildība, kas lika Šelegovskim ķerties pat pie aktiera lielākajiem ienaidniekiem – ārējiem štampiem ar satrauktu žestikulēšanu. Vēlāk tas pārgāja. Šelegovska Trepļevs ir šerpāks, lecīgāks. Tāds kā Ulda Pūcīša Cēzars no Rolanda Kalniņa filmas Elpojiet dziļi. Kopumā – nav šaubu, ka Latvijas aktieru ansamblim pievienojies vēl viens ļoti talantīgs aktieris.

Ko raksta oglīte tumsā

Elmāra Seņkova Kaija atstāj virkni jautājumu. Un tieši šī nezināšana ir izrādes vērtība. Arī dzīvē taču var dabūt tikai pilnu asinsainu, nevis pilnīgu skaidrību par kāda cilvēka (kaut tuva) ilgām un patiesajiem rīcības motīviem. Vai kāds no viņiem ir pa īstam talantīgs? Ko nozīmē tas, ka Trepļeva darbi ir sākti drukāt? Vai tas nav tas pats krievu literatūrā tipiskais salauzto spārnu un nodoto ideālu motīvs? (Ļeoņidiks no Mana nabaga Marata, Zilovs no Pīļu medībām). Kāpēc Dornam no visām pasaules pilsētām vislabāk patīk tieši Dženova? Kas īsti ir Harkovas prīma – aktrise Arkadina –, kuru Maija Doveika spoži atveido kā manierīguma un dzelžaina gribasspēka summu.

Viņa gorās, ņemas un tirinās kā salietojusies žirafe, bārstot dažādās intonācijās savu firmas "ai!". Pat tad, kad dēls viņu spēji paņem klēpī, Arkadina nemaina savu modeles pozu un neatkrusto savas modeles kājas. Ir tikai viens sekundes garš brīdis, kad viņa, atmetusi visu cirku, ieskatās dēlam acīs, līdzīgi kā saķeras mātes un zīdainīša skats. Par to, ka viņas eksaltācija arī ir tikai maska, lai labāk varētu "nest savu krustu" un "paciesties", ne labāka, ne sliktāka kā pārējo izdzīvošanas stratēģijas, liek domāt vēl vairāki brīži. Tie ir tik īsi kā sejai pārslīdoša ēna, ka tos var pat nepamanīt. Teju var sadzirdēt slēdža klikšķi, ar kuru Arkadina pārslēdz sevi atpakaļ savā necaursitamajā fitnesīguma režīmā un grozās tālāk "kā cielava".

Kāpēc tad īsti Edmunda Freiberga Sorins nekļuva par rakstnieku un neapprecējās, bet kļuva par smeldzīgu klaunu à la Šarlote no Ķiršu dārza un kāju vainas mocītu īgņu, bubinātāju ar mūžam pie mutes pielipušu svētku svilpīti un refrēnu "Dzīvot gribas!". Freibergs ir dzimis, lai spēlētu Čehovu. Diez vai kādu tas pārsteidza. Iepriecināja. Zinājām taču. Neapskaužu teātra balvas žūriju, kurai pēc formālajiem dalījuma kritērijiem nāksies Sorinu aplūkot kā otrā plāna aktierdarbu. Freiberga Sorins lielā mērā ir izrādes centrs. Tā arī būvētas daudzas mizanscēnas. Ap viņu pulcējas. Galu galā – "cilvēks, kurš gribēja dzīvot" ar vislielāko stāžu. Prot patiesi klausīties un līdzi just. Vēl ilgi pēc aplausiem jādomā – ko finālā pilnīgā tumsā rakstīja gailošā Sorina smēķa oglīte jau uz nāves gultas? Gaismu režija – jau tradicionāli – nu jau godalgotā Oskara Pauliņa lietpratīgajā pārziņā.

Visi Seņkova Kaijas varoņi aiziet ar savu noslēpumu. Cits vairāk, cits mazāk, jo būsim taisnīgi – visi aktieri groteskas tehniku nepārvalda vienlīdz precīzi. Finālā kaijas izbāznis – maģiski skaistais un dīvainais mūzikas instruments teremīns (paldies Mārtiņam Zariņam par skaņu celiņu!) – ir savācis visas nopūtas, kliedzienus, čukstus, klusumu un šāviena trokšņus un aiznes tos kaut kur kosmosā. Iespējams, pie tām senajām ēnām no Trepļeva lugas, kuras kaut ko varētu zināt par cilvēku dzīvi pēc 200 gadiem. Es jau dzirdu – ēnas saka, ka viss būs tāpat, nekas nemainīsies. Tāpēc atjautīgs šķiet veids, kā radošā komanda Čehova lugu ir mūsdienīgojusi. Daži laikmetīgi akcenti Ievas Strukas jaunajā tulkojumā un rekvizītos tikai nedaudz notrauš putekļus un paspilgtina sajūtu, ka tas ir stāsts par mūsu dvēselēm, lai kādās drēbītēs tās būtu ieģērbtas. Jā, "krokši", jā, Trepļeva luga, kurā, iespējams, var meklēt aizmetņus sirreālistu izpausmēm teātrī, tiek uzņemts video ar planšetdatoru, jā, Lienes Sebres Maša sūc šņabi no termokrūzes, Trepļevam ir mūsdienu jauno ģēniju zīmīgā treniņjaka un mūžīgais jaunības atribūts kedas, jā, Poļina Arkadiniem, piedošanu, Arkadinai un Trigorinam atvadoties iedod līdzi burciņu ar plūmēm Viktorija 2017, bet… kāda tam nozīme, ja patiesais stāsts ir par to, ka dzīvot gribas. Vienmēr un visos laikos.