Miniatūrajā stundu garajā priekšnesumā summējas pātāk daudz personiskā un trauslā, lai to apšaudītu ar vārdu smago artilēriju. Situācija ir tāda, it kā režisors Leons Leščinskis būtu ieaicinājis savā istabā – ietu pie plauktiem, citu aiz cita vilktu ārā Klāva Elsberga dzejas krājumiņus un lasītu priekšā savus mīļākos dzejoļus. Tā ir augsta uzticības un drosmes pakāpe, jo aiz mīļākajiem dzejoļiem nav iespējams paslēpties. Par mīlestību ir Leona Leščinska Klāvs Elsbergs, un tas ir jārespektē. Tomēr – kaut kādi minējumi par savu apmulsumu ("vilšanās" vietā labāk izvēlos lietot šo vārdu) man ir jāizsaka. Kā tā varēja notikt, ka pa īstam uzrunāja tikai pats pēdējais dzejolis, kurā jau nepārprotami pavīd Klāva Elsberga pravietiskās noskaņas par tuvajām dzīves beigām.
Atdod dzejai nevainību
Izrāde notiek koncertzāles Lielais dzintars Eksperimentālās skatuves "melnajā kastē", kurā ir apmēram 100 skatītāju vietu. Labi, ka Liepājas teātris neļauj pārtrūkt tradīcijai un uztur dzīvu kameržanru, par spīti mazās zāles trūkumam. Mazās formas jeb tuvplāna izrādes teātra asinsritē ir ļoti nepieciešamas. Ar savu savienoto trauku principu tās liek vēl tiešāk sajust teātra autentisko būtību un piedzīvot godīgu, nospriegotu sarunu starp svešiniekiem. Diemžēl tieši to man neizdevās piedzīvot izrādē Par mīlestību. Nokļūšana Eksperimentālajā skatuvē arī ir visai "eksperimentāla", bet Lielā dzintara meitenes ir atsaucīgas un aizved teju katru aiz rokas.
Dzeja Latvijas teātrī ir piedzīvojusi dažādus laikus – no Pētera Pētersona leģendārajiem dzejas teātra iestudējumiem 60.–70. gados – Spēlē, Spēlmani!, Motocikls, Mistērija par cilvēku –, dzejas lasījumiem visos Latvijas kultūras namos laikā, kad aktieri un dzejnieki baudīja nedalītu tautas pielūgsmi, līdz pilnīgam tradīcijas pārrāvumam 90. gados un jaunā gadsimta sākumā, visbeidzot līdz šodienai, kad dzejas vārds atkal lēni, bet pārliecinoši atgriežas teātrī. Minēsim kaut vai Māras Ķimeles izrādi Dzeja Jaunajā Rīgas teātrī, kurā režisore kopā ar aktieriem centās atdot dzejas vārdam tā nevainību (katrs taču būs piedzīvojis, cik dzeju reizēm mēdz lietot arī falši, pompozi un liekulīgi, it sevišķi tas savā laikā padevās padomju kultordzēm, bet mūsu dienās – izvadītājiem), Alvja Hermaņa izrādi Fricis Bārda. Ambients un Brodskis. Barišņikovs, Dmitrija Petrenko Koncertu, kura nebija, kas veltīts krievu sudraba laikmeta dzejniekam Aleksandram Vertinskim. 2009. gadā Varis Piņķis Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja savu versiju par Klāva Elsberga dzeju un personību Klāvs.
Nolaisti mutes kaktiņi
Spēles telpa ir lakoniska – divi bāra krēsli un sintezators Pianistam – Normundam Kalniņam. Galvenā atslēga ir režisora ideja "sakrustot" Elsberga dzejas pasauli ar franču dziedātājas Zazas dziesmām. Starp citu, enerģiskā un rotaļīgā dziedātāja, īstajā vārdā Izabella Žefruā, 2015. gada vasarā uzstājās Arēnā Rīga. Asociācija ir veidota visai burtiski, balstoties uz faktu, ka Klāvs Elsbergs ir studējis franču valodu, tulkojis un atdzejojis Apolinēra, Pola Eliāra, Tristana Carā, Luija Aragona un citu franču autoru darbus. Pateicoties Elsberga ģimenei, izrādes programmiņā ir aizkustinoša detaļa – piezīmes Klāva rokrakstā, kā pareizi locīt "être" un "avoir". Būt un piederēt. Vai Zazas dziesmām, kuras Everita Pjata izpilda aizrautīgi un daudzkrāsaini, ir kāds būtiskāks saskares punkts ar Elsberga dzejas pasauli? Vai tās tomēr nav pārāk dažādas estētiskās sistēmas, lai kaut ko izgaismotu viena otrā? Tajā pašā laikā – ne tik dažādas, lai pievilktos. Manuprāt, Zazas šansonu franciskais rotaļīgums Klāva spurainumu, dziļumu un sāpīgumu par daudz nogludina. Lai arī Everita Pjata mēģina – un viņai arī labi izdodas – melodijām piešķirt vairāk dramatisma, nekā tas ir oriģinālā, virsroku tik un tā ņem à la Odrijas Totū Amēlijas meitenīgais priecīgums, kas visas ausaino bēdas aizskalo kā ziemas putekļus pavasara lietutiņš. Vai kaut kas mainītos, ja Everita Pjata dziedātu citas franču dziedātājas, piemēram, Emīlijas Simonas, dziesmas? Notiek negribētais – no prāta vairs ne lūdzamas nav padzenamas latviešu komponistu stiprās dziesmas ar Klāva Elsberga vārdiem. Zazas vārdi un sievietes pasaules noskaņojums iestudējumā ņem virsroku. Klāva Elsberga dzeja ir tikai kā fona rezonieris.
Leona Leščinska Klāva Elsberga dzejas "liriskais viņš" ir kā saguris dzīves ceļinieks, kurš piesēdis kādā bārā un nemainīgi skumju smaidu vēro, šad tad pieceļoties un panākot uz skatītāju pusi, un norunājot dažus enerģiskākus dzejoļus, kā zib dziedātājas kailie plecu gali un kā dzirksteļo viņas dzīvesprieks. Kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas risinājumā Everitas Pjatas Sievietei ir gara, gaisīga melna kleita, bet ne tik gara, lai, uztraušoties uz augstā krēsla, neparādītu liktenīgās kājiņas, savukārt Leona Leščinska Vīrietim – stereotipisks inteliģents kostīms – mētelis un "pareizi sasieta" šallīte. Viņš mēteli un šalli tā arī nenovelk. Viņam salst. No dzīves. Brīžiem šķiet, ka šī Sieviete varbūt nemaz nav reāla. Tās ir tikai Vīrieša atmiņas vai iztēles auglis. Man vienmēr bija licies, ka Klāva Elsberga liriskais varonis ir ļoti, ļoti dzīvs un intensīvs. Viņa talanta netiražējamība slēpjas spējās pārejās – Elsberga dzeja var iecirst pliķi un nākamajā brīdī atkal būt maigāka par maigu. Tāpēc mani mulsina un nav pieņemami, ka Leons Leščinskis no dzejnieka mīlestības motīva (sieviete – viņa dzeja ir tik skaisti erotiska –, draugi, bērni) paņēmis pamatā tikai dažas krāsas – vilšanos un nostalģiju. Par mīlestību, man šķiet, varētu būt par jebkuru citu dzejnieku. Bet Klāvs tāds bija un ir viens pats.
"Klāvs bija svarīgs daudziem (..). Klāva nāve reizēm atgādina saplīsušas brilles, ko nevar noņemt. Ja tomēr izdodas, tad redz stipru un dzīvu cilvēku. Nopietnu, siltu un laimīgu kā siena kaudze vasaras naktī," par dzejnieku teikusi Inese Zandere. Man izrādē visvairāk pietrūka tieši šī Klāva – stiprā un dzīvā, nopietnā, siltā un laimīgā. Bet varbūt nemaz nevajag iet uz izrādēm, kurās citi interpretē tavu mīļāko dzejnieku?
Par mīlestību
Režisors Leons Leščinskis
Liepājas teātris. Izrāde notiek Lielā dzintara Eksperimentālajā skatuvē 15. aprīlī plkst. 15
++++
Ausma
Paulas Jēger-Freiman rēgs