Milzīgs valis, kas videoprojekcijā graciozi kustina asti, ir pirmais, ko ierauga skatītāji, ienākuši Leļļu teātra zālē. Atveroties priekškaram, no vaļa pāri paliek skelets, kura vidū kūņojas divi citi skeleti – Pinokio un viņa tēvs Džepeto. Tad vēstījums pārmetas uz stāsta sākumu, vēlāk atgriežas vaļa vēderā un nonāk līdz laimīgajām beigām.
Karlo Kollodi pasaku skatuvei adaptējis Lī Hols – britu dramaturgs un scenārists, kura lugas Vakariņas ar Elvisu iestudējums Dailes teātrī Jana Villema van den Bosa režijā klusi nozuda no skatuves, nepiedzīvojis īpaši garu un laimīgu skatuves mūžu. Tagad režisors, pirmo reizi strādādams Leļļu teātrī, dramaturga veikumam pievēršas atkārtoti. Režisora pievienotā vērtība šim darbam ir visai radikālais darbības pārcēlums skeletu pasaulē. Tā nav nekāda aizkapa valstība, turklāt skeletam piemīt gluži cilvēciskas iezīmes – viņam gribas ēst, salst un sāp. Vienlaikus skeletiņam nekas nenotiek, kad viņu pakar aiz kakla cilpā, – viņš spēj ne vien runāt, bet pat dziedāt. Spēles ar nāvi un kapiņiem izrādē notiek nemitīgi – brīnumu lauks, kurā Pinokio aprok monētas, cerēdams, ka izaugs brīnumu koks, ir kapsētā, meitene ar zilajiem matiem it kā ir mirusi, bet tomēr nav, un pēc paša Pinokio dvēseles atslāj nāve putna skeleta izskatā ar milzīgu knābi, bet paliek tukšā un aiziet, īgni purpinot, ka jāstājas bezdarbniekos.
Vilinājumu un briesmu netrūkst
Kollodi pasaka ir visnotaļ skarba pati par sevi, pat ja tai nepiešķir makabrus vaibstus ar skeletiem, galvaskausiem un dziedošiem zobiem. Izrādes veidotāji vairākkārt ir uzsvēruši, ka Pinokio ir stāsts par pieaugšanu. Tā tas arī ir, tikai akcenti izrādē pārbīdās. Kollodi raksta par koka puisēnu, kurš pierāda, ka var būt īsts zēns, un par tādu arī kļūst cilvēku pasaulē – tātad citādais, iziedams iniciācijas procesu, iekļaujas sabiedrībā. Jana Villema van den Bosa stāsts ir par skeletu starp skeletiem, kurš kļūst par dzīvu cilvēku, kamēr visi pārējie joprojām ir skeleti. Tādējādi viņš neiekļaujas esošajā vidē, bet gluži otrādi – izkļūst no tās. Kas notiek tālāk, izrāde neiezīmē, jo skeleta pārtapšana par zēnu ir laimīgās beigas. Tēvs tā arī paliek skelets.
No vēstījuma viedokļa Kollodi pasaka joprojām ir aktuāla un mūsdienīga. Jaunam cilvēkam, kurš sper pirmos soļus pasaulē, nudien nevajadzētu iedvest, ka visi ir gatavi sadoties rokās, lai viņam palīdzētu. Vilinājumu un briesmu netrūkst, to skaits tikai aug, un mazajam skatītājam ir vērtīgi apzināties, ka piesardzība nenāk par ļaunu un uzticēties pirmajam pretimnācējam nevajag. Uzvedums piedāvā veselu rindu pamācību – sākot no tā, ka rūgtas zāles dzert ir pareizi, un beidzot ar to, ka smēķēt nav labi un nemitīgas izklaides cilvēku padara par ēzeli. Faktiski cilvēks no nepatikšanām nav pasargāts ne tad, kad rīkojas nepareizi (aiziet uz teātri, nevis skolu), ne tad, kad dara, kā visi viņu mudina, un iet uz skolu, kur klasesbiedri ir nejauki un skolotājs vēl nejaukāks. Cita lieta, vai Kollodi vēstījumu neaizēno kas cits. Manuprāt, Jana Villema van den Bosa izrādē režisoru vairāk interesē tieši forma – spēlēšanās ar kauliem.
Mazais skatītājs ir noguris
Radošās brigādes darbu – sagatavot izrādi paralēli abās trupās – var tikai uzslavēt. Mākslinieks Reinis Pētersons izveidojis teju melnbaltu, askētisku vidi, veiksmīgi izmantojot videoprojekcijas. Izrādē darbojas viens dzīvs aktieris – Pinokio, kura triko apzīmēts ar skeleta kauliem. Pārējās ir dažādas lelles – gan viena, gan divu aktieru vadāmas, gan marionetes. Ir tēli pilnā augumā, un ir tādi, kam iezīmēta tikai kāda detaļa vai ķermeņa daļa, piemēram, teātra iekšā saucējam un skolotājam redzama tikai roka. Trīs tēli, kam ir kāds sakars ar varu pār citiem, ir samērā milzīgi. Veiksmīgs ir horeogrāfes Ingas Raudingas darbs. Raimonda Tigula optimistiskā mūzika līdzsvaro kapeņu stāstiņu estētiku, tā ir viegli uztverama, un, kā liecina novērojumi, bērni zālē uzreiz dungo līdzi.
Svētdien pirmizrāde bija abām Leļļu teātra trupām, tāpēc uzprasās salīdzinājums. Vismaz pašlaik rodas iespaids, ka krievu trupa ar izrādes ideju ir aizrāvusies vairāk, tās darbs ir vairāk apaudzēts ar pašu izdomātām niansēm, īpaši tas sakāms par Rodiona Kuzmina darbu titullomā. Aktieris darbojas tā, ka kļūst skaidrs – visas likstas, kas piemeklē Pinokio, rodas no viņa zinātkāres un nevaldāmā temperamenta. Tādējādi Pinokio kļūst par izrādes centru, kuram gribas ar aizrautību sekot līdzi. Edgars Kaufelds latviešu trupā ir rātnāks, viņa Pinokio nebūt neprotestē, ka galvā jāliek jocīgā cepurīte, un šis skeletiņš drīzāk nevis pats aizrautīgi metas notikumos, bet ļaujas pierunāties. Nelielās atšķirības niansēs liecina, ka aktieriem bijusi zināma improvizācijas brīvība. Tas izpaužas, piemēram, jokos, kas adresēti pieaugušo publikai, – tā Džepeto, atgriezdamies mājās, sasveicinās ar krēslu, galdu un gleznu pie sienas. Krievu trupā tā ir Edvarda Munka Kliedziena reprodukcija, latviešu trupā – Mona Liza.
Uzvedumu iegāž režisora nespēja atteikties no visiem atradumiem, kas tapuši iestudēšanas procesā. Izrāde ir gara – vismaz pirmizrādes iestiepās ilgāk par mājaslapā norādītajām divām stundām un desmit minūtēm. Sākuma daļu noteikti varētu koncentrēt īsāk, jo tajā dominē režisora priecāšanās par to, kādos dažādos veidos aktieri var dejot ar kauliem. Uz beigām notikumi sāk ritēt steidzīgāk un spraigāk, bet mazais skatītājs ap to laiku jau ir noguris. Tomēr režisoram vajadzēja būt prasīgākam pret sevi, attīrot izrādi no liekā, lai nezaudētu kontroli pār to, koncentrētos nevis uz detaļām, bet sižeta līniju un mērķtiecīgāk strukturētu darbību. Nepamet sajūta, ka skeletu stāsts nomāc Kollodi darba ideju, nepalīdz tam, bet drīzāk traucē.
Leļļu teātra vadība, dodot zaļo gaismu šādam iestudējumam, nenoliedzami riskē. Pieaugušie, kuri pieņem lēmumu par bērnu vešanu uz izrādi, labprātāk izvēlas pārbaudītas vērtības. Ne visi skatītāji atgriežas zālē uz Pinokio otro cēlienu, un viņi droši vien pozitīvu savu paziņu lēmumu par izrādes apmeklējumu nesekmēs. Tomēr teātra virziens – tiekties uz formas un ideju daudzveidību – ir apsveicams, pat ja rezultāts šoreiz ir pretrunīgs.
Pinokio
Leļļu teātrī 20.III plkst. 11, 9.IV plkst. 15
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 6–12,50