Ieraugot informāciju Dailes teātra foajē, cikos beigsies izrāde Pīters Pens, paspēju nodomāt – viņi tai Dailē ir ķerti. Izrāde bērniem, turklāt ar vienu starpbrīdi – gandrīz trīs stundas! Bažas pieauga, kad redzēju, cik daudz zālē bija pavisam mazu bērnu. Tomēr garlaicības indikators – sauciens: "Kad mēs iesim mājās?", kas bieži vien mūsu teātros dzirdams jau pirmā cēliena vidū, – vismaz manā tuvumā atskanēja, kad līdz izrādes beigām bija atlikušas tikai apmēram desmit minūtes.
Šajā pasaulē parasts nav nekas
Režisore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Aigars Ozoliņš un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa ir radījuši pasauli, kurā viss ir kustībā, viss mainās, skrien, lec, lido, plūst. Tā nav pašmērķība, bet drīzāk dzelžaina apņēmība pierādīt, ka teātris var piesaistīt arī datorspēļu lietotāju paaudzi. Otrā cēliena sākumā, ieraugot dekorāciju ar milzīgajām medūzām un nārām caurspīdīgos burbuļos, skatītāji aplaudē. Brīžiem šī centība šķiet mazliet uz pārcentības robežas, taču šādā veidā izdodas noturēt uzmanību – par spīti tam, ka dramaturģijā, īpaši pirmajā cēlienā, notikumu nemaz nav tik daudz un varoņi galvenokārt "atrādās", lielāko daļu saturiskās slodzes atstājot otrajam cēlienam.
Šajā pasaulē parasts nav nekas – arī Vendijas ģimene ir neparasta, īpaši tētis ar miroņbāli nogrimēto seju, kurš izskatās izkāpis no kādas vācu ekspresionisma filmas (tviterī lasīju salīdzinājumu ar Timu Bērtonu – jā, der arī tas). Aktieriem – bērniem – ir uzkrītoši parūcīgas parūkas, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai Vendijas lomā – maisīgs naktskrekls. Visi ir nepārtrauktā kustībā, īpaši puikas, kas lec un kūleņo, – gan Vendijas brāļi, gan pazaudētie puikas Nekurnekadzemē.
Paradoksālā kārtā nedaudz rāmāki ir pirāti, jo divi no viņiem ir diezgan cienījama vecuma kungi – Pēteris Liepiņš un Juris Bartkevičs (kuri īpaši aizkustina, runājot par Vendijas nolaupīšanu, jo tad viņiem būs māmiņa). Un arī baisais Kapteinis Āķis Ginta Grāveļa atveidojumā taču ir bailīgs. Izrādes ansamblī ir vairāki jaunieši, kuriem (pagaidām) nav aktiera diploma, taču šeit no viņiem prasa galvenokārt fizisko formu, un tās ir atliku likām. Kopējā jūklī pazūd arī abi šosezon štatā paņemtie aktieri – Kaspars Zāle un Edijs Zalaks, kuriem skatītāju atmiņā laikam nāksies iespiesties ar nākamajām lomām. Taču šeit patiešām "iekušana" ansamblī ir pareizākais, kas var notikt, jo solo spēlēt gandrīz nevienam nav laika – ritms ir nospriegots.
Saturs nenogrimst
Man šķiet ļoti pareizi un gudri, ka režisore nav veidojusi izrādi pēc ierastās un latviešu teātrī intensīvi ekspluatētās shēmas "parunā – padzied". Te nav koncertnumuru, un labi, ka nav, taču skan Kārļa Auzāna mūzika. Attiecībā pret aktieriem tīri fiziski šāds vienlaidu režīms, kurā nav īpaši izteiktu atelpas brīžu, ir mazliet nežēlīgāks, taču ir izdevies panākt kādu lietu, kas bieži vien ir īstā izrādes panākumu atslēga, – aktieri spēlē ar acīmredzamu labpatiku un aizrautību. Lielā zāle diktē savus noteikumus, bet tieši pārbagātās vizualitātes apstākļos saturs nepazūd un nenogrimst, savukārt teksts likās visnotaļ saprotams un uztverams. Mūsdienu teātrī tā nav vis pašsaprotama lieta, bet vērtība, kas jāuzslavē. Mazāk izdevies ir vienīgais interaktīvais moments – zālē sēdošo bērnu uzbrukums pirātiem ar bumbiņām, kuras izsniedz kopā ar izrādes programmiņu. Lielai daļai skatuve tomēr ir par tālu, tāpēc tās virzienā, vismaz pirmizrādē, simtiem bumbiņu nelidoja vis.
Žurnālam OK Ilze Ķuzule-Skrastiņa stāstīja, ka Vendija zina, ka kļūs pieaugusi, bet negrib. Izrādē izskatās, ka patiesībā viņa to grib gan, jo viņai patiktu būt māmiņai ne tikai pa jokam, bet arī pa īstam. Uz Nekurnekadzemi viņa dodas, par to vēl nedomājot, – Pīters Pens, lai arī jancīgs, tomēr ir viņas supervaronis, kam sekot līdz pasaules malai, – vienīgi atšķirībā no varoņsāgām vēl līdzi tiek ņemti divi brāļi. Lielā mērā tieši pateicoties Vendijas un Pītera attiecību atainojumam, izrādes jēgas līnija no tēmas par bērniem, kuri negrib kļūt pieauguši, nosliecas uz citu pusi – par bērniem, kuri apzinās, ka pieaugs gan – un kļūs par vecākiem. Par bērniem, kuri nav vienkārši bērni, bet ir puikas un meitenes, starp kuriem veidojas jūtas.
Mazs, taču trāpīgs un asprātīgs režisores sveiciens vecākiem ir ainiņa, kurā "tētis Pīters" un "mamma Vendija" pēkšņi sāk runāt krieviski, lai bērni nesaprot. Tam nav nekāda sakara ar Džeimsu Metjū Beriju, bet ir vistiešākais sakars ar postpadomju paaudzes audzināšanas paradumiem, kas pārņemti no iepriekšējām paaudzēm, un zālē atskan saprotoši smiekli.
Ļaunums tiek amortizēts
Dainis Grūbe, kura aktiera karjera pagājušajā sezonā uzlidoja augstumos, lielā mērā pateicoties tieši Lauras Grozas-Ķiberes iestudētajai M. Butterfly, ir ļoti piemērots Pītera Pena lomai. Viņā gruzd mazā, pamestā bērna aizvainojums, tāpēc viņš atsakās pievienoties Dārlingu ģimenei – un atsakās pieaugt. Pīters un Skārdulīte brīžiem spēj būt arī ļauni, faktiski pat ļaunāki par pirātiem, taču izrādē šis ļaunums tiek amortizēts un viss riskantais jau no sākta gala pārvērsts spēlē – gan bultas iešaušana Vendijai, gan pirātu mēģinājums nogalināt bērnus, gan fakts, ka pašus pirātus taču apēd krokodili.
Pīters Pens droši vien būs izrāde, uz kuru vedīs arī organizētas klašu grupas, tomēr šis ir tas gadījums, kad gribas ieteikt izrādes apmeklējumu ģimenes lokā. Pirmizrādē nejauši dzirdētās sarunas liecināja, ka ir ģimenes, kas nāk ļoti labi sagatavotas un jau zina, kādi notikumi risinās šajā pasakā. Taču priekšzināšanas šoreiz nav obligātas, stāsts ir labi uztverams arī bez tām. Lielākais gandarījums ir tas, ka jauniestudējumam izdodas izraisīt pozitīvas emocijas, bez liekulības un salkanības pastāstot, kāpēc ir labi dzīvot ģimenē. Prognozēju izrādei ilgu mūžu.
@@@@
Pīters Pens
Dailes teātrī
Tuvākās izrādes 24., 25.IX, 9., 10., 23.X plkst. 19