Manuprāt, jauši vai nejauši režisora Vladislava Nastavševa daiļradē Trīs māsas. Refleksija Latvijas Nacionālajā teātrī ir izrāde – robežšķirtne. Režisors, kurš parasti lielu uzmanību velta vizualitātei un aktieru eksistences, ja tā varētu teikt, plastiskajiem aspektiem, šoreiz sasēdina izrādes varoņus strīpiņā skatuves priekšā vai pudurīšos, taču fiziskas darbības, izņemot izdejotos valša soļus, ir ļoti maz.
Koncentrācija uz tekstu varētu būt iemesls, kāpēc Antona Čehova lugas nosaukumam pievienots vārds "refleksija". Citu pamatojumu atrast ir sarežģīti, jo pats režisors nekādā veidā nedemonstrē savu refleksiju, kas ļautu skatīt lugu kādā jaunā, neparastā dimensijā. Gluži otrādi – galvenais izrādes pārsteigums ir tas, ka nav pārsteigumu.
Mani dārgie maskavieši
Izrādes tēls ir skaidrs, un tā galvenais vēstījums – viegli nolasāms. Pirmajā cēlienā visā skatuves augstumā kā milzīga pāva aste izvērsies izpletnis. Otrajā cēlienā tas pakāpeniski samazinās, līdz tiek iepakots un aiznests līdzi aizejošajiem karavīriem. Izpletnis laižas tikai lejup, tam nepiemīt spēja pacelties. Tā arī triju māsu ambīcijas un cerības sarūk no dienas dienā. Otrs izrādes tēls ir sarežģītāks – tās ir tukšas nošu pultis, kas tiek izmantotas ar tādu kā altāra funkciju, saspraužot sveces pirmā cēliena beigās, kā arī kā balsti tam, kas vēl palicis pāri no senās godības otrajā cēlienā. Vēl viens izrādes tēls, kas arī nolasāms daudznozīmīgi, ir Īzaka Dunajevska dziesma Mani dārgie maskavieši. Tā ir padomju laika dziesma, kas izpildīta lielākoties optimistiskā pacilātībā, kā to darījis gan programmiņā norādītais Leonīds Utjosovs, gan YouTube atrodamajos ierakstos Ludmila Gurčenko, vai nostalģiskā rotaļīgumā, kā to interpretē Vahtangs Kikabidze duetā ar Laimu Vaikuli.
Vladislavs Nastavševs dziesmu iedziedājis skumji. Dziesma skan vairākas reizes kā pašvērtība, kas tiešā veidā nav sasaistīta ar izrādes norisēm, kā komentārs. Taču nav īsti iemesla apgalvot, ka tās izmantojums nozīmētu režisora nostalģiju pēc padomju laika. Vladislava Nastavševa rokraksta iezīme līdz šim ir bijusi tēlu raksturu un situāciju izkāpinātība, bieži vien reizē ar izrādes vizuālo tēlu radot arī fiziskus šķēršļus, ko aktieriem nākas pārvarēt (lai atceramies kaut vai Idiotu ar telefona būdiņām vai Peldošos – ceļojošos ar klavierēm). Trīs māsas. Refleksija ir cits gadījums: izrāde ir attīrīta no sadzīviskām detaļām – varoņi saka, ka dzer, bet nedzer, dejo bez mūzikas, kuru it kā kāds spēlē, bet skatītājs nedzird utt. Taču, noņemot visu nost, paliek aktieris un teksts, un tad nu rodas jautājums, ko ar to iesākt. Padarot situācijas maksimāli nosacītas, prasītos arī aktieriem ieturēt distanci no saviem tēliem. Tas būtu pat eksperimentāli un interesanti – vai Čehovu var iestudēt ar atsvešinājumu. Taču aktieri spēlē tā, it kā piedalītos ļoti tradicionālā, reālpsiholoģiskā iestudējumā un sēdētu pie galda, kas apklāts ar tamborētu sedziņu. Iestudējums kopumā izskatās bezpalīdzīgs.
Vaina ir pašos cilvēkos
Iepriekšējā reize, kad Latvijā tika iestudētas Trīs māsas, ir pavisam nesena – Andreja Žagara ļoti neitrālā, visnotaļ tradicionāli interpretētā versija joprojām ir Dailes teātra repertuārā un tiek rādīta apmēram reizi mēnesī. Pieļauju, ka Nacionālā teātra vadība, izlemjot par labu Vladislava Nastavševa Trim māsām, rēķinājās, ka interpretācija būs pietiekami atšķirīga. Iznācis ir citādi. Skatīties uz aktieriem ir patīkami, tāpēc ka viņi ir labi aktieri un dara, ko var, taču tēlu interpretācijas ir tik tradicionālas un standarta priekšstatiem atbilstošas, cik nu vien var.
Scenogrāfe Rūta Kuplā aktierus ietērpusi gaumīgi, un arī šajā ziņā nekādu pārsteigumu nav. Nopietnā Olga, neirastēniskā Maša, ilūzijas zaudējošā Irina – aktrises Marija Bērziņa, Daiga Kažociņa un Madara Botmane lieliski atbilst šādiem priekšstatiem un tos arī spēlē. Vīrišķīgs Veršiņins? Lūdzu – Kaspars Zvīgulis. Mazliet kaitinošs Tuzenbahs – lūdzu, Artūrs Krūzkops ir izdomājis detaļu, kāpēc viņa varonis ir kaitinošs, proti, viņš ar galvu aktīvi bāžas virsū sarunas biedram (īpaši Irinai). Lecīgs Soļonijs – lūdzu, Kaspars Dumburs tāds ir. Pat divkauja izraisās it kā aiz gara laika un, protams, elementāras greizsirdības vai, precīzāk, nenovīdības – kāpēc viņam ir, bet man nav.
Mārcis Maņjakovs precīzi nospēlē Andreja drāmu, Zane Jančevska nedaudz izkāpj no Natālijas atveidošanas kanona kaut vai ar to, ka ir vecāka par savu vīru, taču viņas metodes varas pārņemšanā atbilst Čehova rakstītajam zilbi zilbē. Simpātiski rezonē Juris Hiršs Čebutikina lomā, pašironiski atraisīts Kuligina lomā ir Egils Melbārdis, aizkustinoši vecīši sanākuši Astrīdai Kairišai un Ģirtam Jakovļevam. Nevienam aktierim kaut ko pārmest nav iemesla, jo viņi dara, ko var, un dara labi, taču brīžiem tiek nostādīti ne visai izdevīgā situācijā.
Vladislava Nastavševa uzstādījumā centrā izvirzās problēma, ka cilvēki tikai runā, runā un runā, bet, nonākuši situācijā, kad jāstrādā, ātri salūst. Sarunas par nākotnes cilvēku skan absolūti bezjēdzīgi, jo skatītājs ar laika distanci jau var pateikt varoņiem priekšā, ka nekādi brīnumi nenotiks un cilvēki nekļūs labāki, gudrāki un cēlāki. Izrādes varoņi pļāpā par nākotni, lai nebūtu jārunā par tagadni. Cenšas iemīlēties un ciest, lai vismaz kaut kas ar viņiem notiktu. Taču vainīga pat nav tikai province, galu galā nonīkt var arī Maskavas nomalē, lai cik vilinoša tā šķistu. Vaina ir pašos cilvēkos, un viņi dzīvei nav gatavi. Tā nav konkrētās izrādes, bet Čehova darba aktualitāte.
Vladislavs Nastavševs lielā mērā iestudē izrādes par sevi. Trīs māsas. Refleksija ir liecība par režisora diskomforta sajūtu. Vai arī nepatiku pret atrašanos perifērijā, kāda Rīga ir attiecībā pret Maskavu? Trīs mūziķi, kas sērīgi spēlē izrādes beigās, nepārprotami ir kapu muzikanti. Rekviēms pēdējām ilūzijām? Diez vai kaut ko šajā lietā var labot ar nevarīgu inscenējumu, bet Nacionālā teātra jauniestudējums diemžēl tāds ir. Lai arī teksts Edītes Tišheizeres tulkojumā skan kā pašvērtība.
Trīs māsas. Refleksija
Nacionālajā teātrī 30.X, 3., 21., 29.XI plkst. 19
skribents
salīdzinosi
chehonte