Izrādes Zem diviem karogiem recenzija. Pazuduši lektorijā

Jāņa Baloža un Valtera Sīļa izrāde par grupu Jumprava – Nacionālā teātra jauniestudējums Zem diviem karogiem – ir gaidīts notikums. Skatītāju emociju gamma ir no teātra pamešanas starpbrīdī līdz jūsmīgiem ierakstiem sociālajos tīklos no sērijas: "Nedzīvoju 80tajos, bet pēc #zemdiviemkarogiem gribas uzvilkt ādas jaku. Patika. Ļoti", kā raksta skatītāja Inese Pučeka tviterī. Gods kam gods, Nacionālais teātris mājaslapā viedokļu dažādībai ir ievietojis dažādas, arī klaji negatīvas atsauksmes.

Pirmdienas izrādes starpbrīdī pie kasēm nejauši sapulcējāmies vairāki vienaudži vecumā no 47 līdz 50 gadiem. Šķietami īstā mērķgrupa, kam ir ko atcerēties no saviem skolas gadiem. Un mūsu visu – gan vīriešu, gan sieviešu – sejas bija samērā skābas. Vēl skābākas tās bija vecākās paaudzes klasiskajai Nacionālā teātra abonementu publikai, kas starpbrīdī apspriedās, ka "droši vien patīk tiem, kurus tā grupa interesē, bet mūs galīgi neinteresē".

Taču ir dzirdēts, ka izrāde ļoti patīk uz skatuves redzamo aktieru vienaudžiem, kuri, kā atzīst vairākums aktieru, dzimuši jau pēc grupas izjukšanas vai, kā asprātīgi norāda Raimonds Celms, divas nedēļas pirms tās. Godīgi atzīšos – man bija apmēram tāda sajūta kā paziņas stāstā par mazo meitiņu, kas, paņemta līdzi uz Romeo un Džuljetu, ik pa brīdim skaļi prasījusi, kad beidzot sāksies joki. Tikai es negaidīju jokus, es gaidīju atgriešanos jaunības sajūtās. Kļūda.

Visi spēlē visus

Šīs recenzijas uzdevums nav ar putām uz lūpām aizstāvēt viedokli, ka izrāde ir laba vai slikta. Drīzāk gribas papētīt, kādus mehānismus Jānis Balodis un Valters Sīlis ir iestrādājuši iestudējuma uzbūves pamatos un kā tas ir rezultējies uz skatuves.

Veidojot kādas muzikālas vienības biogrāfiju ar laika distanci, ir jāizšķiras par formātu. Ja šīs biogrāfijas un izrādes dramaturģijas pamatā ir pašas dziesmas, tā ir muzikāla izrāde, kā solīts programmiņā arī šoreiz. Un tas nozīmē skaļu mūziku un jaudu. Ja savukārt tas ir hronoloģisks stāsts par mūziķiem ar dziesmām kā iestarpinājumiem, gribas redzēt reljefi raksturotas personības, par kurām tiek vēstīts. Zem diviem karogiem ir gadījums, kad izrāde palikusi pa vidu.

Mūzika nav galvenā, tā ir fons, ko paretam izmanto. Pilnā jaudā un spēkā tā ieskanas pašās pirmā cēliena beigās, kad izrāde ir ritējusi jau stundu, un otrā cēliena sākumā. Tad atkal impulss apsīkst, un atsākas teksts, teksts, teksts. Šis teksts koncentrējas uz tehniskām detaļām – kurš kurā brīdī grupai pievienojas, kurš aiziet. Taču mēs ļoti maz uzzinām par šiem cilvēkiem, kuri spēlē grupā. Viņi neatklājas kā interesanti raksturi. Tā kā izrādes princips ir "visi spēlē visus", neveidojas pat aptuvens priekšstats par to, kādi īsti šie puiši ir – skarbi vai lādzīgi, dzērāji vai puritāņi, meitu mīlētāji vai ģimenes cilvēki (ģimenes tiek pieminētas, iezīmējot problēmu ar ilgstošo nebūšanu mājās, taču ne vairāk). Un cik nopietna viena vai otra varoņa dzīvē ir aizraušanās ar diētu vai kādu cīņas sporta veidu.

Paradoksālā kārtā teksta it kā ir daudz, taču daudz kas no tā paslīd garām. Nedaudz tiek stilizēts runasveids, piemēram, Aigaram Graubam. Pretēji citreiz plaši izmantotajai ironijai šoreiz autori ir palikuši Jumpravas mūziķu personību varā, šīs personības tomēr neatklājot, savukārt grotesku pataupot tiem, kuri nav sapratuši šīs grupas mūziku, kā arī faniem, kuri brīžiem parādās kā ķerti, bezjēgā spiedzoši jaunie­ši. Tas, ka visi spēlē visus, tātad arī aktrises sievietes spēlē mūziķus, protams, ir laikmetīgi, un kritizēt to nozīmē būt seksistam, tomēr šādā traktējumā pazūd viena diezgan būtiska nianse – Jumprava, īpaši savos ziedu laikos, jau pēc Aigara Voitišķa un Ingus Ulmaņa aiziešanas no grupas, bija izteikti maskulīna muzikālā vienība ne tikai imidža līmenī, bet arī savā būtībā.

Tādējādi veidojas paradoksāla situācija – lai arī izrādei daļēji ir lekcijas formāts, tās sniegtā informācija atklāj maz jauna, koncentrējoties tikai uz vispārzināmo. Uz emocijām izrāde iedarbojas maz, jo mūzika, kas šīs emocijas kāpinātu, lietota homeopātiskās devās. Iespējams, izrādes veidotāji nav spējuši atrisināt dilemmu, vai dziedāt pašiem vai taisīt "popielu", plātot muti fonogrammas pavadījumā. Pirmajā cēlienā veselu stundu ir sajūta, ka skatāmies nebeidzamu ekspozīciju, pēc kuras beidzot būtu jāsākas īstajai izrādei, tomēr arī turpinājums, lai arī saturiski blīvāks, neaizved sev līdzi tā, lai izrādi varētu skatīties ar aizrautību. Lieku reizi piebildīšu – man tiešām prieks, ka ir arī alternatīvi viedokļi.

Dzejnieka dvēsele

Izrādē gan ir viena līnija, kas iedarbojas emocionāli, jo ir konkrēti izstrādāta, – tas ir stāsts par dziesmu tekstu autoru un mūziķi Ritvaru Dižkaču. Lai arī šeit pamatā ir princips "tagad es būšu Dižkačs" un aktieri mainās, dīvāna stūrī sēdošais cilvēks, kurš nemaz tik daudz nerunā, paliek skatītāja atmiņā, un aina, kurā Dižkača un Grāvera saasināti bezcerīgā saruna jau neatkarības gados "kopēta" vienlaikus trijos dīvānos, pēkšņi ļoti konkrēti un sāpīgi atgādina, ka daudzu mākslinieku dzīvē valsts neatkarības atgūšana un teorētiski plašās iespējas darīt to, ko gribas, atnesa apjukumu un izsīkumu, jo radošā darbība bija balstījusies uz pretestības pārvarēšanu, kas vairs nebija aktuāli. Zīmīga ir arī aina, kurā uz Ameriku izrāvušies mūziķi konstatē, ka pēc viņu mūzikas nav pieprasījuma un daudz labāk kotējas lustīgas ziņģes.

Jumpravas mūziķu un viņu apkārtējā loka atveidotāji ir trīs aktrises – Madara Bore, Agnese Cīrule un Ilva Centere, kā arī seši aktieri – Romāns Bargais, Kaspars Aniņš, Artis Drozdovs, Raimonds Celms, Igors Šelegovskis un Kārlis Reijers. Izrādās, ka arī formātā "visi spēlē visu" ir precīzāki un mazāk precīzi trāpījumi raksturos – pat tik nelielā ieskicējumā kā šeit. Manuprāt, izrādes aktierdarbu veiksmīgākais trijnieks ir Romāns Bargais, Kārlis Reijers un Igors Šelegovskis, kuri ir atraduši zīmīgas nianses, ar kurām palikt prātā. Ir arī ainas, kurās ansambļa dzīvespriecīgā un entuziasma pilnā darbošanās tomēr atgādina pirmā kursa studentu etīžu virteni. Mazliet robusto Aināra Ašmaņa tēlu veiksmīgi iezīmē Raimonds Celms, taču situācija ar Černobiļas demobilizācijas draudiem tā īsti netiek atrisināta – kā tas ir – gribēja iesaukt un tomēr neiesauca?

Vēl diskutabla liekas aina, kad pie līksmajiem pionieriem ierodas Afganistānas kara veterāns, kurā neviens neklausās, jo visi fano par Jumpravu. Manuprāt, šis pretstatījums ir dīvains un ne pārāk korekts. Ir, protams, iespējams, ka tika rīkotas šādas "obligātās" tikšanās, bet vispār jau par Afganistānu pārāk skaļi nerunāja, lai neizpļāpātu ko lieku, un tikšanās rīkoja ar sirmgalvjiem, kas nāca, ordeņus žvadzinādami, un stāstīja par savu varonību Lielajā Tēvijas karā, kā to toreiz sauca. Vai arī veda ekskursijā uz piepilsētas karaspēka daļu – tā bija balva par uzvaru militārās mācības ierindas skatē.

Laikmeta fona iezīmēšana kopumā ir zināma izrādes problēma, jo izvēlētā informācija ir paskopa, rēķinoties, ka skatītājs pats daudz ko zina. Lai gan, protams, ir gan pionieri, gan Bruno Birmaņa un Uģa Rūķīša tērpu teātris, gan birokrātu trejgalvju pūķis aktrišu izpildījumā.

Ir labi, ka Nacionālais teātris savā simtgades repertuārā ir iekļāvis arī šādu šķautni. Protams, būtu vēl labāk, ja tā būtu neapstrīdama veiksme. Taču mēģināts ir. 

Zem diviem karogiem

Nacionālajā teātrī 20., 24., 28., 29. V, 3., 10., 11. VI plkst. 19